Grīļodamies viņš pagāja mums garām, iestebe- rēja pirmās palīdzības kabīnē un lēnām, ar pūlēm izģērbās. Sems ierīvēja viņu no galvas līdz kājām ar pretapdeguma ziedi — mēs dzirdējām, kā kapteinis aizsmakušā balsī stenēja, kad Sems īpaši pacentās.
Karstums kļuva nepanesams. Tas piepildīja visu telpu, dedzināja katru ķermeņa muskuli. Vairāki mehāniķi novilka zābakus un jakas. Drīz viņu piemēram sekoja arī pasažieri, izmezdamies puskaili. Mans agronoms nelaimīgs sēdēja vienās peldbiksītēs, bēdādamies par saviem nepiepildītajiem plāniem.
Iznācis no ārsta kabīnes, Maknoltijs nogāzās uz kojas un sacīja:
— Ja pēc četrām stundām mēs vēl būsim dzīvi, viss būs labi.
Šai brīdī dzinēji apklusa. Mēs uzreiz sapratām, kas noticis. Viena degvielas cisterna bija iztukšojusies, bet relejs, kam vajadzēja pārslēgt dzinējus uz otru, nedarbojās. Lai tā negadītos, mašīnu nodalījumā būtu vajadzējis sēdēt dežurējošam mehāniķim, bet aiz karstuma un uztraukuma neviens par to nebija padomājis.
Mēs nepaguvām atjēgties, kad Kli Jangs pielēca pie durvīm, kas atradās viņam tuvāk nekā pārējiem. Viņš nozuda, pirms mēs aptvērām, kas un kā. Pēc divdesmit sekundēm dzinēji atkal sāka rēkt.
Man pie pašas auss nosvilpās sarunu caurule — divas pēdējās dienas Saules traucējumu deļ radiofoni nedarbojās. Es izņēmu svilpi un nogārdzu:
— Jā?
No priekšgala kabīnes atskanēja Ela balss:
— Kas to izdarīja?
— KH Jangs, — es sacīju. — Viņš vēl joprojām ir tur.
— Droši vien… aizgājis pēc ķiverēm, — Els sprieda. — Pasakiet viņam… no manis paldies!
>— Kā tev tur ir? — es jautāju.
— Cepina, — viņš atbildēja. — Slikti… ar acīm. — Brīdi viņš klusēja. — Cerams, ka izturēšu… kaut kā. Piesprādzējieties… kad es došu svilpienu.
— Kāpēc? — es nogārdzu.
— Gribu… kuģi pagrozīt. Tad karstums vienmērīgāk sadalīsies…
Un es dzirdēju, ka viņš aizbāž savu caurules galu. Arī es iebāzu svilpi atpakaļ vietā un pateicu pārējiem, lai piesprādzējas un gaida Ela signālu. Tikai marsieši varēja neraizēties: viņiem pietika pirmklasīgu piesūcekņu, lai noturētos pat uz meteorīta.
Atgriezās Kli. Elam bija taisnība: viņš nesa ķiveres saviem puišiem. Temperatūra bija tāda, ka pat Kli jutās vārgs un tik tikko jaudāja pastiept savu nastu.
Marsieši nopriecājās, uzlika ķiveres, noherme- lizēja šuves un tūlīt pazemināja ķiverēs spiedienu līdz divām desmitdaļām atmosfēras. Viņi uzreiz kļuva mundrāki. Dīvaini bija redzēt, ka viņi uzvelk skafandrus nevis tāpēc, lai saglabātu gaisu kā mēs, bet gan lai no tā atbrīvotos …
Tiklīdz marsieši bija paguvuši sakārtoties un izvilkt šaha dēlīti, atskanēja svilpiens. Mēs ieķē- rāmies siksnās, bet marsieši piesūcās pie grīdas un sienām. «Margrietiņa» sāka lēnām griezties ap garenisko asi. Saha figūriņas slīdēja pa grīdu, pēc tam pa sienu un griestiem: Saules pievilkšanas spēks, protams, tās noturēja tajā pusē, kas bija pavērsta pret Sauli. Es caur ķiveri ieraudzīju dusmīgo, nosvīdušo Kli seju, viņš drūmi lūkojās uz melno laidni, kas slidinājās viņa tuvumā. Droši vien ķiverē atskanēja vissulīgākie marsiešu izteicieni.
— Vēl palikušas trīsarpus stundas, — aizsmakušā balsī sacīja Maknoltijs.
Četras stundas, par kurām mums bija teicis kapteinis, nozīmēja divas stundas tuvošanos Saulei un divas stundas attālināšanos no tās. Tātad, kad bija apritējušas divas stundas, mēs atradāmies vistuvāk šai nokaitušajai krāsnij. Tas bija visbīstamākais brīdis.
Es šo brīdi neatceros, jo zaudēju samaņu divdesmit minūtes pirms tam un atguvos tikai pēc pusotras stundas. Kas notika šajā laikā, es varu vienīgi minēt, taču cenšos par to domāt iespējami mazāk. Saule, kas versmo karstumā nežēlīgi kā saniknota tīģera acs; tās vainags, kas snaiksta savas ugunīgās mēles pret mazo kuģi ar pusdzīviem radījumiem, un pašā kuģa priekšgalā aiz pilnīgi neefektīviem kvarca stikliem vientuļais Els veras un veras tuvojošās pekles rīklē…
Es grīļodamies piecēlos un tūlīt atkal nogāzos kā lupatu maiss. Kuģis vairs negriezās, bet joņoja uz priekšu kā parasti, un es nokritu gluži vienkārši aiz vārguma. Jutos traki draņķīgi.
Marsieši jau bija pie samaņas — es zināju, ka viņi atgūsies pirmie. Viens no viņiem uzstādīja mani uz kājām un turēja, kamēr es sāku kaut cik pārvaldīt savus locekļus. Es pamanīju, ka kāds cits marsietis bija uzmeties virsū bez samaņas gulošajiem Maknoltijam un trīs pasažieriem. Ar savu ķermeni viņš tos aizsedza pret karstumu. Un visai veiksmīgi, jo drīz vien arī viņi atguva samaņu.
Ar pūlēm nokļuvis līdz sarunu caurulei, es izvilku aizbāzni un iepūtu. Taču man bija tik maz spēka, ka svilpiens neiznāca. Es tikai velti iztērēju gaisu, kura jau tā trūka. Veselas trīs minūtes es stāvēju, pieķēries pie caurules, pēc tam sasparojos, ievilku krūtīs gaisu un pūtu no visa spēka. Otrā galā atskanēja svilpiens. Bet Els neatbildēja.
Es svilpu vēl vairākas reizes, taču atbildes nebija. No biežās elpošanas man noreiba galva, un es atkal nogāzos. Karstums kuģī vēl bija šausmīgs: es jutu, ka esmu izžuvis kā mūmija, kas miljonu gadu nogulējusi tuksnesī.
Atvērās durvis, un Kli Jangs lēnām, ar pūlēm izlīda ārā. Viņam vēl joprojām galvā bija ķivere. Pēc piecām minūtēm viņš atgriezās un caur ķiveres diafragmu sacīja:
— Nevarēju tikt līdz priekšgala kabīnei. Traps pusceļā karstāks par krāsni, un tur nav gaisa.
Es jautājoši paskatījos, un Kli paskaidroja:
— Automātiskās durvis ir blīvi noslēgušās. Kabīnē ir vakuums.
Tas nozīmēja, ka iluminatori nav izturējuši. Citādi gaiss nebūtu varējis izplūst no kabīnes. Rezerves stikli mums bija, un ielikt iluminatorus ir nieks. Taču pagaidām mēs lidojām uz priekšu — varbūt pa pareizu kursu, bet varbūt
arī ne — ar tukšu, bez gaisa palikušu pilota kabīni, kurā valdīja jaunu vēstījošs klusums.
Mēs sēdējām un mazpamazām atguvāmies. Pēdējais nāca pie samaņas cietušais mehāniķis. Ar Sema gādību viņš tomēr bija izķepurojies. Un tikai tad Maknoltijs iekliedzās:
— Četras stundas ir pagājušas! Mēs esam izrāvu šies!
Vārgās balsīs mēs kliedzām «urā!». Nudien, no šī jaunuma kajītē uzreiz kļuva par grādiem desmit vēsāk! Prieks deva mums spēku — nepagāja ne minūte, kad mēs vairs nejūtām ne miņas no vājuma un bijām kaujas gatavībā. Taču tikai pēc otrām četrām stundām skafandros tērpušos mehāniķu brigāde atnesa uz Sema mazo lazareti smago ķermeni no priekšgala kabīnes.
— Kā ir, El? — es jautāju.
Viņš droši vien dzirdēja, jo pakustināja labās rokas pirkstus un, iekams durvis aiz viņiem aizvērās, izdvesa žņerkstošu, gārdzošu skaņu. Pēc tam divi mehāniķi aizgāja uz Ela kajīti, atnesa viņa lielo ādas maisu un atkal ieslēdzās lazaretē, atstādami mūs un marsiešus ārpusē. Kli Jangs slamstījās pa koridoru uz priekšu un atpakaļ, it kā nezinātu, ko darīt ar saviem taustekļiem.
Pēc stundas no lazaretes iznāca Sems, un mēs metāmies pie viņa.
— Kā Elam?
— Akls kā kurmis, — Sems sacīja, galvu šūpodams. — Un zaudējis balsi. Viņam tur klājies šausmīgi grūti.
Tad tāpēc Els neatbildēja, kad es viņu izsaucu pie sarunu caurules!.. Es paskatījos Semam tieši acīs.
— Seni, vai tu vari… vai vari viņam kaut kā palīdzēt?
— Ja es varētu! — Sema melnā seja bija ļoti izteiksmīga. — Tu zini, seržant, kā es gribētu viņu salāpīt, bet es to nespēju. — Viņš bezspēcīgi noplātīja rokas. — Tas ir pāri manām necilajām iespējām. Varbūt, kad mēs atgriezīsimies uz Zemes …