Sema balss aizlūza, un viņš' iegāja atpakaļ lazaretē.
— Man ir skumji, — Kli izmisis sacīja.
To vakaru, kad mūs uzaicināja uz Ņujorkas astroklubu, es mūžam neaizmirsīšu. Toreiz šis klubs bija — un arī tagad vēl ir — visizmeklētākā sabiedrība, kādu vien var iedomāties. Lai iestātos šai klubā, kosmonautam jāizdara kaut kas brīnumam līdzīgs. Toreiz tajā skaitījās pavisam deviņi locekļi, un arī tagad to ir tikai divpadsmit.
Kluba priekšsēdētājs bija Meiss Voldrons — slavenais pilots, kas izglāba to marsiešu laineri 2263. gadā. Vareni uzcirties, viņš stāvēja galda galā, bet blakus viņam sēdēja Els Simtons. Otrā galda galā sēdēja Maknoltijs — no viņa priecīgās sejas nenozuda apmierināts smaidiņš. Bet līdzās kapteinim atradās vecais, sirmais Knuts Johansens — ģēnijs, kas izgudroja katram kosmonautam pazīstamo sistēmu «L».
Pārējās viesu vietas pie galda ieņēma visa jauktā «Margrietiņas» komanda, ieskaitot marsiešus, un trīs pasažieri, kuri šā gadījuma dēļ bija nolēmuši atlikt savu izlidošanu. Vēl bija klāt daži audioreportieri ar kamerām un mikrofoniem.
— Džentlmeņi un vedras, — Meiss sacīja, šis ir notikums, kam nav precedenta cilvēces un mūsu kluba vēsturē. Varbūt tieši tādēļ esN uzskatu par sevišķu godu izteikt priekšlikumu — uzņemt par kluba locekli rezerves pilotu Elu Simtonu, kas ir augstākajā mērā tā cienīgs.
— Atbalstām! — vienlaikus sauca trīs citi kluba locekļi.
— Pateicos jums, džentlmeņi!
Meiss jautājoši uzrāva uzacis. Astoņas rokas aši pacēlās virs galda.
— Pieņemts vienbalsīgi!
Paskatījies uz Elu Simtonu, kurš klusēdams sēdēja līdzās," Meiss sāka viņu celt vai debesīs. Viņš runāja un runāja, bet Els visu laiku sēdēja ar vienaldzīgu seju.
Es redzēju, kā apmierinātais smaids Maknol- tija sejā kļuva arvien platāks un platāks. Vecais Knuts raudzījās uz Elu ar gandrīz stulbu tēvišķīgu maigumu. Komanda nenolaida acis no varoņa, un visas kameras bija pievērstas viņam.
Arī es paskatījos uz to pusi. Els sēdēja, viņa izlabotās acis staroja, bet seja bija nekustīga, par spīti visiem šiem slavinošajiem vārdiem un vispārējai uzmanībai, par spīti Johansena tēvišķīga lepnuma pilnajiem skatieniem.
Taču pagāja minūtes desmit, un es pamanīju, ka beidzot arī viņš ir saviļņots. Un, ja kāds jums saka, ka sistēmas «L-lOO-ON» robots ir tikai nejūtīga mašīna, — spļaujiet viņam acīs!
ES LIECINU
Vēl nekad neviens tiesas process nebija piesaistījis tik neatslābstošu pasaules sabiedrības uzmanību. Sešas telekameras lēnām grozījās, sekodamas svinīgi uz savām vietām sojojošajiem jurisprudences spīdekļiem sarkanās un melnās mantijas. Desmit mikrofoni aiznesa līdz abām Zemes puslodēm zābaku čīkstoņu un papīru čaukstoņu. Divsimt reportieru un speciālkorespondentu piepildīja balkonu, kas viss bija atdots viņu rīcībā. Tiesas zālē sēdēja četrdesmit UNESCO pārstāvji un divtik diplomātu un valsts ierēdņu ar neko neizsakošām, saspringtām fizionomijām.
Netika ievērota tradīcija. Procedūrai nebija nekā kopīga ar parasto — šis bija īpašs process pavisam īpašā lietā. Visa tehnika bija pielāgota tam, lai atbilstu ārkārtīgi neparastajam, ne ar ko nesalīdzināmajam apsūdzētajam. Un tiesnešu augstie tituli tika uzsvērti ar teatrālu greznību.
Šajā procesā nebija zvērināto, toties bija pieci tiesneši. Un miljards pilsoņu sekoja procesam mājās pie televizoriem, gatavi nodrošināt «taisnīgu spēli». Jautājums, ko tad uzskatīt par «taisnīgu spēli», ietvēra sevī tik daudz variantu, cik neredzamo skatītāju sekoja izrādei, un vairums šo variantu bija nevis prāta, bet jūtu diktēti. Niecīgs mazākums skatītāju cīnījās par to, lai apsūdzētajam saglabātu dzīvību, bet vairākums kaisli vēlējās viņa nāvi; bija arī tādi, kas svārstījās, ieteica viņu izraidīt; katrs izturējās pret šo lietu
atbilstoši iespaidiem, kādus bija par to guvis pirms procesa izvērstās ilgstošās fanātiskās aģitācijas rezultātā.
Tiesas locekļi, būdami pārāk veci un pārāk gudri cilvēki, lai uzstātos pie rampas publikas priekšā, ar tādu kā nedrošību ieņēma savas vietas. Iestājās klusums, ko iztraucēja vienīgi lielā, virs tiesnešiem novietotā pulksteņa sitieni. Bija desmit no rīta 1987. gada 17. maijā. Mikrofoni aiznesa pulksteņa sitienu skaņas visā pasaulē. Telekameras parādīja tiesnešus, pulksteni un beidzot to, kas bija visas cilvēces uzmanības centrā: radījumu uz apsūdzēto sola.
Bija pagājuši seši mēneši kopš tās dienas, kad šis radījums kļuva par gadsimta sensāciju, punktu, kurā fokusējās mazumiņš cilvēces neprātīgu cerību un milzums neprātīgu baiļu. Pēc tam šis radījums tik bieži parādījās uz televizoru ekrāniem, žurnālu un laikrakstu lappusēs, ka izbrīna sajūta pārgāja, bet cerības un bailes palika. Pamazām viņu sāka uztvert kā kaut ko karikatū- risku un nicinoši iesauca par Kaktusu. Vieni pret viņu izturējās kā pret neglābjami ērmotu stulbeni, citi — kā pret viltīgu vēl viltīgākas ārpus- zemes civilizācijas emisāru. Tādējādi tuvāka iepazīšanās radīja nicinājumu, taču ne tik lielu, lai izzustu bailes.
Šo radījumu sauca par Metu; tas bija ieradies no kādas Prociona sistēmas planētas. Apmēram metru augsts, koši zaļš, ar kājelēm, kas atgādināja spilvenus, stumbeņveida rokām un daudziem izaugumiem, ko klāja dzeloņiem līdzīgas skropstiņas, šis radījums izskatījās pēc liela kaktusa.
Taču viņam bija acis — lielas, zeltainas acis, kas naivi lūkojās uz cilvēkiem, gaidot žēlsirdību, jo šis radījums nekad nevienam nebija nodarījis neko ļaunu. Krupis, taisni kā skumīgs krupis ar dārgakmeņiem uz galvas.
Sekretārs melnā mantijā svinīgi paziņoja:
— Amerikas Savienoto Valstu jurisprudences aizgādā sasauktās speciālās tiesas kolēģijas sēdi pasludinu par atklātu! Uzmanību!
Tiesnesis, kas sēdēja centrā, paskatījās uz kolēģiem, sakārtoja acenes un uzmeta sadrūvējušos skatienu «krupim» vai «kaktusam», vai kā nu to sauktu.
— Met no Prociona, mums ir zināms, ka jūs neesat spējīgs ne dzirdēt, ne izrunāt vārdus, bet varat telepātiski saprast mūs un atbildēt rakstiskā veidā.
Telekameras tūliņ pat parādīja, kā Mets pagriezās pret tāfeli, kas bija novietota aiz apsūdzēto sola, un ar krītu uzrakstīja: «Jā.»
Tiesnesis turpināja:
— Jūs tiekat apsūdzēts par to, ka nelikumīgi esat nokļuvis pasaulē ar nosaukumu Zeme, precīzāk — valstī, ko sauc par Amerikas Savienotajām Valstīm. Vai jūs atzīstat sevi par vainīgu?
Ar lieliem, baltiem burtiem Mets uzrakstīja uz tāfeles: «Bet kā vēl var šeit nokļūt?»
Tiesnesis sarauca pieri:
— Esiet tik labs un atbildiet uz maniem jautājumiem.
«Neesmu vainīgs.»
— Jums tiek dots aizstāvis. Vai jums ir iebildumi pret viņa kandidatūru?
«Lai svētīts tu, miera nesēj.»
Daži to uzņēma kā asprātību. Vairākums nosprieda, ka te pats velns citē bībeli.
Tiesnesis nopūtās, noslaucīja aceņu stiklus un atspiedās pret krēsla atzveltni.
Sakārtojis uz pleciem mantiju, piecēlās prokurors. Tas bija liela auguma cilvēks ar garu seju, mazām acīm un caururbjošu skatienu.
— Pirmais liecinieks!
No zāles iznāca vārgs vīrelis un neveikli apsēdās uz liecinieku krēsla, nervozi žņaudzīdams pirkstus.
— Jūsu vārds?
— Semjuels Nolls.
— Jūsu ferma atrodas Denvilas tuvumā?
— Jā, ser. Es …
— Nesauciet mani par seru. Tikai atbildiet uz jautājumiem. Šis radījums piezemējās jūsu fermas teritorijā?