— Jūsu godība, es protestēju! — no savas vietas piecēlās advokāts, ārkārtīgi tukls cilvēks ar sarkanu seju, acīmredzot sangviniķis. — Mans klients ir juridiska persona, nevis kaut kāds radījums. Tādēļ viņš jāsauc par «apsūdzēto».
— Protests tiek noraidīts! — atcirta tiesnesis centrā. — Turpiniet, mister prokurori
— Tātad šis radījums piezemējās jūsu fermas teritorijā?
— Jā, — Semjuels Nolls atbildēja, lepni raudzīdamies telekamerā. — Viņš uzkrita kā sniegs uz galvas un …
— Atbildiet tikai uz jautājumiem. Vai nosēšanās nodarīja lielus postījumus?
— Jā.
— Kas cieta?
— Divi šķūņi un lielākā daļa ražas. Zaudējumi trīs tūkstoši dolāru vērtībā.
— Vai radījums šai sakarā izrādīja kaut kādas nožēlas pazīmes?
— It nekādas. — Nolls dusmīgi pārlaida acis zālei. — Izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis.
Zobgalīgi uzsmaidījis savam resnajam pretiniekam, prokurors apsēdās.
— Nododu liecinieku aizstāvībai, — viņš sacīja.
Advokāts piecēlās, vēlīgi paraudzījās uz Nollu
un jautāja:
— Sakiet, vai jūsu šķūņi bija astoņstūru torņi ar žalūzijām sienās un barometriski regulējamiem jumtiem?
Nolls uzrāva uzacis un klusi nogaudās:
— Ko-o?
— Nu, labi. Lai paliek, atbildiet man uz šādu jautājumu: jūsu raža acīmredzot sastāvēja no fuzlīniem un divkrāsainiem merkinsiem?
— Tie bija mieži, nogatavojušies mieži, <— Nolls izmisis sacīja.
— Mans dievs! Mieži — redz, kā! Bet vai jūs zināt, kas ir fuzlīni un merkinsi? Vai jūs tos pazītu, ja ieraudzītu?
— Laikam gan ne, — Nolls negribīgi atzinās.
— Atļaujiet aizrādīt, ka jums nepietiek garīgo spēju, — advokāts asi sacīja. — Un man ir bezgala žēl, ka tā, varat ticēt. Vai jūs pēc manas sejas redzat, kā tas mani sarūgtina?
— Neredzu, — Nolls atbildēja, juzdams, kā viņa tronis telekameru priekšā pārvēršas par naglām izspraudītu gultu.
— Citiem vārdiem sakot, jūs neredzētu arī nožēlu, ja to paustu mana seja?
— Protestēju! — skaļi iesaucās prokurors, tumši pietvīkdams. — Nedrīkst apzinīgi piespiest liecinieku…
Viņš apklusa, pamanījis, ka sāncensis ir apsēdies. Steigšus saņēmis sevi rokās, prokurors noņurdēja:
— Nākamo liecinieku!
Liecinieks numurs divi bija spēcīgs liela auguma vīrietis, ģērbies viscaur zilā. Viņš izturējās pašpārliecināti kā cilvēks, kam sen pazīstamas tiesas un garlaicīgās tiesu procedūras.
— Vārds?
— Džozefs Higinsons.
— Jūs esat Denvilas pilsētas policijas virsnieks?
— Tieši tā.
— Jūs bijāt tas, ko pirmais liecinieks izsauca uz savu fermu?
— Jā.
Uzdodot nakamo jautajumu, prokurors pasmaidīja, būdams pilnīgi pārliecināts, ka tagad nu groži ir droši viņam rokās.
— Ieraudzījis notikušo, jūs centāties noskaidrot iemeslus, vai ne tā?
— Jā, protams.
Misters Higinsons pagriezās un uzmeta dusmīgu skatienu apsūdzētā lūdzošajām, zeltainajām acīm.
— Un kas tad notika?
— Tas ar vienu skatienu mani paralizēja.
Tiesnesis, kas sēdēja pa kreisi, iejaucās:
— Jūs, liekas, esat izveseļojies. Cik stipra bija paralīze, un cik ilgi tā turpinājās?
— Paralizēts es biju viss, jūsu godība, bet pēc pāris stundām tas pārgāja.
— Un pa šo laiku, — prokurors jautāja, — cit- planētas noziedznieks paguva aizbēgt?
— Jā, — liecinieks drūmi atbildēja.
— Rezumēsim: radījums ignorēja policijas virsnieku, kas izpildīja dienesta pienākumus, uzbruka viņam un izbēga no aresta, vai tā bija?
— Jā, — Higinsons labprāt piekrita.
— Nododu liecinieku aizstāvībai.
Prokurors apsēdās, ārkārtīgi apmierināts ar
sevi.
Piecēlās advokāts, sabāza īkšķus aiz vestes izgriezuma un ar atbruņojošu laipnību griezās pie Higinsona:
— Vai jūs vienmēr satiekoties spējat pazīt savu kolēģi policistu?
— Protams.
— Ļoti labi. Zālē publikā sēž policists. Esiet tik laipns, parādiet viņu tiesnešu kungiem.
Higinsons uzmanīgi aplūkoja nedaudzos klātesošos, kuri šeit, tiesas zālē, pārstāvēja daudz- kārt plašāko televīzijas skatītāju auditoriju. Tele- kameras sekoja viņa skatienam pa solu rindām. Tiesneši, korespondenti, reportieri, valsts ierēdņi — visi raudzījās turp.
— Viņš droši vien ir privātā, — Higinsons padodamies sacīja.
Tiesnesis, kas sēdēja centrā, pasteidzās iejaukties:
— Diez vai tiesa atzīs par jūsu taisnības pierādījumu liecinieka nespēju pazīt policistu, kas ģērbies civildrēbēs.
— Protams, jūsu godība, — advokāts piekrita.
Viņa apa|ajā sejā atspoguļojās cerību sabrukums, un tas varen iepriecināja viņa vērīgo pretinieku. Tad, ļāvis prokuroram pacelties pienācīgā augstumā, advokāts pēkšņi atplauka un nogāza viņu zemē:
— Bet minētais policists ir pilnā formas tērpā.
Prokurors pārmainījās sejā, it kā uzlika jaunu
masku. Higinsons bezmaz izmežģīja kaklu, vēlreiz mēģinādams starp klātesošajiem ieraudzīt policistu.
— Zaļganbrūns formas tērps ar sarkaniem lampasiem, — advokāts pateica priekšā. — Tas ir maršals, militārās policijas korpusa priekšnieks.
— Jūs man to neteicāt, — Higinsons aizvainots piezīmēja.
— Bet vai jūs toreiz, fermā, teicāt apsūdzētajam, ka esat policijas virsnieks?
Liecinieks nosarka, pavēra un atkal aizvēra muti un lūdzoši paraudzījās uz prokuroru.
— Atbildiet uz jautājumu! — tiesnesis pieprasīja.
— Ne, es viņam to neteicu.
— Kāpēc?
Ar kabatlakatiņu slaucīdams pieri, Higinsons piepeši aizsmakušā balsī sacīja:
<— Neuzskatīju par vajadzīgu: manuprāt, tas jau tāpat bija redzams. Vai jūs tā nedomājat?
— Jautājumus uzdošu es, jūs uz tiem atbildēsiet. Vai, pēc jūsu domām, militārās policijas maršals «jau tāpat redzams»?
— Protestēju! — prokurors savicināja rokas.
— Domas — tas vēl nav pierādījums.
— Protestu pieņemu! — tiesnesis centrā paziņoja. Pāri acenēm viņš paskatījās uz advokātu.
— Tiesa ņem vērā faktu, ka apsūdzētais jebkuru informāciju spēj uztvert telepātiski, un tādēļ lieciniekam nebija skaļi jāstādās viņam priekšā. Turpiniet liecinieka nopratināšanu.
Advokāts atkal pievērsās Higinsonam.
— Aprakstiet, lūdzu, visos sīkumos savu izturēšanos tajā momentā, kad tikāt paralizēts.
— Es tobrīd mērķēju.
— Gatavojāties šaut?
— Jā.
— Uz apsūdzēto?
— Jā.
— Vai jums ir tads paradums — vispirms šaut un pēc tam uzdot jautājumus?
— Liecinieka paradumi neattiecas uz lietu, — tiesnesis centrā paziņoja. Viņš paskatījās uz Iliginsonu. — Jūs varat neatbildēt uz šo jautājumu.
Virsnieks. Higinsons, apmierināti atiezis zobus platā smaidā, ignorēja advokāta jautājumu.
— No kāda attāluma jūs gatavojāties šaut? — advokāts turpināja nopratināšanu.
— No piecdesmit vai sešdesmit jardiem.
— Tik tālu? Vai jūs esat labs šāvējs?
Higinsons piesardzīgi pamāja, tiesa, bez jebkādām lepnuma jūtām. «Tas resnais noteikti nav nemaz tāds vientiesis,» viņš nodomāja.
— Ap kādu laiku jūs rēķināt nokļūt mājās uz vakariņām?
Sis pēkšņais uzbrucēja manevrs liecinieku pārsteidza negaidīti, viņš izbrīnījies ieplēta muti un atbildēja: