— Droši vien ap pusnakti.
— Jūsu sievai būtu patīkami to uzzināt. Ja nebūtu radio un televīzijas, vai jūs varētu viņai to paziņot, pateikt ar vārdiem?
— Nesākšu jau nu es aurot tā, lai būtu dzirdams Denvilā, — Higinsons dzēlīgi atteica.
— Protams, ne. Cilvēka balss bez radio vai televīzijas palīdzības nevar pārvarēt tādu attālumu. — Advokāts paberzēja zodu, mazliet padomāja un piepeši iesaucās: — Bet telepātiski «aurot» piecdesmit vai sešdesmit jardu attālumā jūs varat?
Atbilde nesekoja.
— Vai varbūt jūsu telepātiskās spējas ir lielākas nekā apsūdzētajam, kurš man pavēstīja, ka viņam tās sniedzoties divdesmit piecu līdz trīsdesmit jardu attālumā?
Higinsons saviebās, bet neko neatbildēja.
— Jūs pats nezināt savas spējas?
— Nezinu.
— Zel! — advokāts atcirta un, nogrozījis galvu, apsēdās.
Trešais liecinieks — aizdomīga persona olīvu krāsā — drūmi vērās savos zābakos, kamēr prokurors sāka nopratināšanu.
— Jūsu vārds?
— Dominiks Lolordo.
Viņš to pateica klusā balsī, it kā gribētu, lai televīzijas skatītāji viņu ne tikai neredzētu, bet arī nedzirdētu.
— Jūs esat zivju restorāna īpašnieks?
— Jā.
— Vai jus pazīstat to radījumu uz apsūdzēto sola?
Lolordo pašķielēja uz Metu.
— Jā.
— Kādos apstakļos jūs viņu redzejat pēdējo reizi?
— Manā krodziņā, pēc tā slēgšanas.
— Šis radījums ielauzās mājā īsi pirms saules rieta, un jūs pamodāties tajā brīdī, kad tas sāka laupīt, vai ne tā?
— Tā bija.
— Vai jūs nemēģinājāt to noķert?
Lolordo saviebās.
— Šito te? Noķert? Paskatieties tak uz viņu!
— Bet, ja jūs redzētu, ka jūs aplaupa, zagļa āriene vien taču jūs neatturētu? — prokurors daudznozīmīgi jautāja. — Tātad bija vēl kas?
— Tas ielīda iekšā caur logu, — Lolordo sacīja, tagad runādams jau skaļāk nekā iepriekš. — Tieši caur logu, iztaisīja tajā caurumu, taisni tādu kā viņš pats. Un izgāja ārā tieši tāpat — tikai vēl viens tāds caurums logā. Un ne sasistu stiklu, ne šķembu — nekā. Ko jūs manā vietā būtu darījuši ar zaļu spoku, kas lien iekšā caur logu, it kā tur stikla nemaz nebūtu?
— Kad šis radījums parādīja savas pārdabiskas spējas, vai jūs skrējāt pēc palīdzības?
— Ko tad jūs domājat?!
— Bet palīdzība pienāca pārak vēlu? Tad, kad no nekaunīgā laupītāja vairs nebija ne miņas?
— Jā.
Prokurors ar žestu lika saprast, ka ir beidzis, un liecinieku pratināt sāka advokāts.
— Jūs apgalvojat, ka jūs aplaupīja. Ko jums nozaga?
— Tāpat, nieku vien.
— Tā nav atbilde.
— Tiešām? — Lolordo māksloti vienaldzīgi nožāvājās.
Tiesnesis centrā, bargi saraucis pieri, paliecās uz priekšu.
— Vai jūs gribat tikt cietumā par necieņu pret tiesu?
— Viņš nozaga nedaudz omāru un austeru, — Lolordo nelabprāt, bet steigšus atbildēja.
— Citiem vārdiem sakot, sātīgu ēdienu, vai tā? — advokāts jautāja.
— Nu, ja vēlaties…
— Vai jūs neiedomājāties, ka apsūdzētais bija briesmīgi izsalcis?
— Tā tik vēl trūka — domāt! Es tikai paskatījos uz viņu un laidu ļekas vaļā!
— Tātad — ja apūdzētais pat paguva izlasīt jūsu domas par to, ka viņš izdarījis noziegumu, viņam tik un tā vairs nepietika laika atvainoties vai atlīdzināt jums nodarītos zaudējumus?
Atbildes nebija.
— Un jūsu domas, ko viņš uztvēra, droši vien bija ārkārtīgi naidīgas?
— Jā, protams, mīlestību es viņam neatklāju, — liecinieks sacīja.
Advokāts griezās pie tiesnešiem:
— Liecinieks nepelna uzticību. Tālāku pratināšanu uzskatu par nemērķtiecīgu.
Tiesneši apspriedās, un tas, kas sēdēja centrā, vēsi paziņoja lēmumu:
— Aizturēt sardzes uzraudzībā līdz sprieduma pieņemšanai.
Lolordo aizčāpoja projām, raidīdams apkārt niknus skatienus.
— Ceturtais liecinieks!
Tribīni ieņēma enerģisks cilvēks vidējos gados — tādus kinofilmās rāda solīdus banku prezidentus vai slavenus tiesnešus. Un droši vien ar jebkuru no šīm lomām viņš lieliski tiktu galā.
— Jūsu vārds?
— Vintrops Allens.
— Zooloģijas profesors, vai ne? — prokurors jautāja.
— Pilnīgi pareizi.
— Vai jūs pazīstat šo radījumu?
— Kā lai es to nepazītu? Vairākus mēnešus es ar to atrados ciešā kontaktā.
Nepacietīgi pamājis ar roku, prokurors jautāja:
— Kādos apstākļos jus pirmo reizi ar to sasta- pāties?
Uz šādu jautājumu acīmredzot varētu arī neatbildēt: visa pasaule zināja šos «apstākļus». Par tiem sprieda tā un šitā, papildinot savus stāstus ar dažādiem izpušķojumiem.
Tomēr Allens atbildēja:
— Tas parādījās zooloģiskajā dārzā divas stun- ^as pēc slēgšanas. Kā tas tur bija iekļuvis, es nezinu.
— Tas visur bāza savu degunu, visu izokšķerēji, visu iegaumēja?
Allens šaubīdamies bilda:
— Nu, kā to teikt…
— Vai tas apskatīja visu vai ne?
— Protams, viņam zooloģiskajā dārzā izdevās daudz ko redzēt, iekams kalpotāji viņu pamanīja, taču…
— Lūdzu, atbildiet bez izlocīšanās, profesor Allen! — prokurors skarbi sacīja. — Turpināsim: pateicoties furoram, kādu bija sacēlusi šā radījuma ierašanās uz Zemes, un sekojošajiem notikumiem, jūsu kalpotājiem nebija grūti iedomāties, ar ko viņiem darīšana?
— Protams. Viņi tūlīt pat man par to ziņoja.
— Ko jūs tad darījāt?
— Pārņēmu šo lietu savā ziņā. Atradu šim radījumam siltu, ērtu telpu reptiļu paviljona neaizņemtajā sekcijā.
Visi tiesas zālē klātesošie, ieskaitot telekame- ras, ar cieņu nolūkojās uz speciālistu, kas tādos neparastos apstākļos rīkojies tik aukstasinīgi.
— Kā tas izskaidrojams, ka jūs, to darot, neti- kāt paralizēts, nekādā veidā necietāt un vispār nekļuvāt par pārdabiska spēka upuri? — prokurors ar skābu seju jautāja. — Vai varbūt jūs izstarojāt vissirsnīgāko aicinājumu?
Liecinieks sausi atbildēja:
— Pilnīgi pareizi, izstaroju.
— Pataupiet savus jokus piemērotākam brīdim, profesor, šeit tie ir nevietā, — prokurors bargi viņu pārtrauca. — Lai būtu kā būdams, tiesa saprot, ka jūs ieskaitījāt šo baismīgo radījumu reptiļu klasē un ierādījāt tam pienācīgu vietu.
— Blēņas! Gluži vienkārši tā sagadījās, ka reptiļu paviljonā bija brīva telpa, ko varēja izmantot. Apsūdzētajam mūsu klasifikācija nav piemērojama.
Izdarījis nicīgu žestu, prokurors turpināja:
— Jums droši vien ir grūti izskaidrot tiesai, ar kādiem līdzekļiem jūs pieveicāt baismīgos spēkus un notvērāt šo radījumu?
— Es to nenotvēru. Es zināju, ka tā ir saprātīga būtne, un attiecīgi pret to izturējos.
— Ja ņemam vērā iepriekšējo liecinieku ziņojumus, tad jums ir varen paveicies, — prokurors dzēlīgi sacīja. — Kādēļ šis izdzimtenis ļāva jums atšķirībā no visiem pārējiem kontaktēties ar viņu?
— Viņš saprata, ka mans prāts ir pieradis būt saskarsmē ar necilvēciskām dzīvības formām. Un no tā viņš loģiski secināja, ka ar mani vieglāk kontaktēties nekā ar jebkuru citu.
— Loģiski secināja, — prokurors atkārtoja un pievērsās tiesnešiem: — Lūdzu, cienījamie kungi, pievērst nopietnu uzmanību šiem vārdiem, ņemot vērā, ka šis liecinieks atrodas īpašā stāvoklī. — Viņš atkal pagriezās pret Allenu: — Tātad jūs uzskatāt, ka šim radījumam ir prāts?