— Neapšaubāmi!
— Vairākus mēnešus jums bija iespēja pētīt šā neaicinātā agresora prātu. Kāds, pēc jūsu domām, ir šā radījuma intelekta līmenis?
— Tāds pats kā mums, tikai šis intelekts ir pavisam citāds nekā mūsējais.
— Vai jūs uzskatāt šo subjektu par pilnvērtīgu savas rases pārstāvi?
— Man nav pamata domāt citādi.
— Tātad viņa rase prāta ziņā ir līdzvērtīga mums?
— Ļoti iespējams. — Profesors Allens paberzēja zodu, kādu mirkli padomāja. — Jā, es teiktu, līdzvērtīga, ja vispār var salīdzināt tik atšķirīgas parādības.
— Bet varbūt viņi pat pārspēj mūs un ne tikai prāta ziņā, bet arī skaitliski? — prokurors neatlaidīgi turpināja savu līniju.
— Nezinu. Šaubos.
— Bet vai tāda iespēja ir izslēgta?
— Tādi patvaļīgi secinājumi nav pieņemami, un tādēļ es …
— Neizvairieties no atbildes! Vai pastāv iespēja, kaut vismazākā, ka dzīvības forma, ko pārstāv šis briesmonis, ir visbīstamākie draudi cilvēcei visā tās vēsturē?
— Ja ļoti grib, par draudiem var nosaukt visu ko, taču …
— Jā vai nē?
Iejaucās centrā sēdošais tiesnesis:
— Nevar prasīt noteiktu atbildi no liecinieka uz hipotētiski uzdotu jautājumu.
Prokurors, nezaudēdams mieru, paklanījās:
— Labi, jūsu godība, es uzdošu jautājumu citādi. — Un turpināja nopratināšanu. — Vai jūs kā speciālists uzskatāt, ka šīs dzīvības formas intelektuālais potenciāls ir pietiekami augsts, lai viņi uzbruktu Zemei, uzvarētu un paverdzinātu cilvēci, ja viņi to vēlētos?
— Nezinu.
— Vai tas ir viss, ko varat pateikt?
— Baidos, ka jā.
— Taču ar to ir pilnīgi pietiekami, — prokurors rezumēja, daudznozīmīgi vērdamies tele- kamerās uz neredzamo daudzmiljonu žūriju. — Tātad jūs pieļaujat šādu nebijušu briesmu iespēju?
— To es neesmu teicis, — Allens iebilda.
— Bet jūs neapgalvojāt arī pretējo, — prokurors deva pretsitienu un pašpārliecināts un apmierināts apsēdās savā vietā. — Es beidzu.
Brīdi vilcinājies, nopratināšanu sāka advokāts.
— Profesor Allen, kā presē tika apgaismoti jūsu daudzie ziņojumi par apsūdzēto?
— Tie visi bez izņēmuma bija rupji izkropļoti, — Allens īgni atbildēja. Viņš uzmeta ledainu skatienu lielai grupai reportieru, kuri uz to reaģēja ar augstprātīgu smīnu.
— Par apsūdzēto ne vienreiz vien izteikts uzskats, ka viņš ir spiegs, pret kuru jāvēršas ar vislielāko bardzību, lai izvairītos no ļaunākā. Vai jūs, pamatojoties uz jūsu rīcībā esošajām ziņām, atbalstāt šo versiju?
— Nē.
— Kā jus formulētu apsūdzētā sabiedrisko stāvokli?
— Viņš ir emigrants, — Allens atbildēja.
— Apsūdzētā nodomus taču nevar uzskatīt par naidīgiem cilvēcei, vai ne?
— Nav nekā neiespējama, — profesors Allens sacīja, jo viņš bija godīguma iemiesojums. — Apmānīt var pat visgudrāko no mums. Taču es nedomāju, ka esmu apmānīts. Tādas ir manas domas, un es pie tām palieku.
Advokāts nopūtās:
— Kā man jau tika atgādināts, domas vēl nav pierādījums. — Viņš atslīga krēslā, murminādams sev zem deguna: — Ļaunāk vairs nevar būt! Kāda nelaime!
— Piektais liecinieks!..
— Desmitais liecinieks!..
— Sešpadsmitais liecinieks!
Sešpadsmitais bija pēdējais apsūdzības sarakstā. Liecinieku varētu būt vēl piecreiz vairāk, taču jau ar šiem pārpārēm pietika. Un viņiem bija savi priekšlikumi galīgajam spriedumam, ja ne veselā saprāta, tad vismaz aizspriedumu diktēti — visai pārliecinoši, pārdomāti priekšlikumi, ko darīt ar klejojošām dzīvības formām: paciest tās, iespert ar kāju pa pēcpusi vai izrīkoties vēl ļaunāk. Šajā brīdī jautājums bija par sabiedrisko drošību, un izlemt, vai ir vērts sevi pakļaut riskam, vajadzēja pašai sabiedrībai. Paturēdami to vērā, visi sešpadsmit apsūdzības liecinieki sastādīja bargu apsūdzības aktu pret dīvaino zelt- acaino tiesājamo, tīkodami atņemt viņam ne tikai brīvību, bet arī dzīvību.
Juzdamies situācijas saimnieks, prokurors pievērš pavēlošu skatienu apsūdzētajam un sāk tā nopratināšanu:
— Bez mānīšanās — kāpēc jūs atlidojāt uz Zemi?
«Man bija jābēg projām no savas pasaules.»
— Un jūs domājat, ka mēs tam noticēsim?
«Es neko nedomāju,» Mets ar pūlēm raksta uz
tāfeles. «Es tikai ceru.»
— Uz ko jūs cerat?
«Uz labestību.»
Prokurors ir apmulsis. Meklējot piemērotu sarkastisku atbildi, viņš brīdi klusē, kamēr atrod citu pratināšanas ceļu.
— Tātad jūsu pasaule jūs neapmierināja? Kas jums tajā nepatika?
«Viss.»
— Tas nozīmē, ja jūs tur bijāt atkritējs?
«Jā.»
— Un mūsu pasauli jūs uzskatāt par piemērotu atkritumu izgāztuvi tādiem kā jūs?
Mets neatbild.
— Es uzskatu, ka jūsu apgalvojums ir tīrās blēņas, ka to visu jūs esat gluži vienkārši safan- tazējis. Domāju, ka jūsu ierašanās iemesli ir dziļāki un nosodāmāki, nekā jūs gribat mums iestāstīt. Iešu tālāk un teikšu jums, ka jūs ieradāties šeit nevis no Prociona rajona, bet no kādas daudz tuvākas planētas, piemēram, no Marsa.
Mets joprojām klusē.
— Vai jūs zināt, ka starpplanētu kuģu konstruktori nopietni un pamatīgi izpētīja jūsu avāriju cietušo kuģi un iesniedza par to ziņojumu?
Mets stāv pavisam mierīgi, ar izklaidīgu skatienu raugās tālumā un neko neatbild.
— Vai jūs zināt, ka, pēc viņu domām, jūsu kuģis gan pārspēj visus mūsu līdz šim uzbūvētos kosmosa kuģus un ir spējīgs veikt lidojumus tālu aiz Saules sistēmas robežām, taču tas nevar sasniegt ne tikai Procionu, bet pat Centaura Alfu?
«Tā ir taisnība,» Mets uzraksta uz tāfeles.
— Un jūs joprojām pastāvat uz to, ka esat ieradies no Prociona sistēmas?
«Jā.»
Prokurors nesapratnē noplāta rokas.
— Jūsu godība, jūs dzirdējāt, ko saka šis radījums. Viņa kuģis nevarēja atlidot līdz Zemei no Prociona. Un tomēr viņš esot atlidojis no Prociona. Šis briesmonis ir nekonsekvents vai nu savu vājo prāta spēju dēļ, vai arī tāpēc — un tas acīmredzot ir ticamāk —, ka nemākulīgi melo. Tādēļ man neliekas mērķtiecīgi turpināt…
«Mans kuģis un es lidojām ar asteroīdu,» Mets ķeburīgi uzraksta.
— Nu, redziet! — misters prokurors sarkastiski rāda uz tāfeli. — Apsūdzētais braucis ar asteroīdu! Atradis labu izeju no paša radītā strupceļa — ar asteroīdu, ne vairāk un ne mazāk! — Uzacis saraucis, viņš paraugās uz apsūdzēto. — Oh, tad jau garu, garu ceļu esat nobraucis! «Jā.»
— Tātad jūs nosēdinājāt kuģi uz asteroīda un, nolidojot ar to daudzus miljonus jūdžu, ietaupījāt degvielu? Vai jūs nekad neesat dzirdējis par matemātisko varbūtības teoriju, pēc kuras diez vai iespējams atrast kosmiskajā telpā brīvi lidojošu asteroīdu?
«Tā patiešām ir ārkārtīgi reta parādība,» Mets piekrīt.
— Un tomēr jūs atklājāt tieši tādu asteroīdu, kas kopā ar jums nolidoja visu ceļu līdz šejienei? Pats apbrīnojamākais no kosmosa kuģiem, vai ne tā?
«Tas nelidoja visu ceļu līdz šejienei. Tikai lielāko daļu šā ceļa.»
— Nu, labi, — prokurors ar vieglu nicību piekrīt. — Deviņdesmit deviņi miljoni no simt miljoniem vai cik nu tur vajag būt. Un tomēr tas ir pārsteidzoši.