«Turklāt,» Mets turpina rakstīt, «tas nepavisam nebija kāds īpaši izraudzīts asteroīds, kas būtu atvedis mani tieši šurp. Tas bija pirmais ceļā pagadījies asteroīds, kas varēja mani aizvest nez uz kurieni. Man nebija noteikta mērķa. Tas bija lidojums tukšumā, uz labu laimi, kā labpatiksies gadījumam, pretī savam liktenim,»
— Tātad, ja jūs būtu uzsēdies uz cita asteroīda, jūs varēja aizvest pavisam kur citur, ja?
«Vai arī vispār nekur,» Mets raksta ar drebošu roku. «Liktenis bija man labvēlīgs.»
— Neesiet par to tik pārliecināts. — Prokurors iebāž pirkstus vestes kabatā un draudīgi palūkojas uz apsūdzēto. — Ja jūsu īstie mērķi, īstie iemesli ir kaut mazliet līdzīgi tiem, kādus jums piedēvē mūsu mūžam modrie avīžnieki, tad jūsu aizstāvības runai jābūt nevainojamai, tai mūs jāpārliecina. Jūsu pašreiz izvirzītais variants ir absolūti nepierādīts. Izņemot nepamatotus apgalvojumus, ko izsaka ērmots citas planētas iedzīvotājs, kura nolūki mums nav zināmi, mēs, tas ir, tiesa, neko citu no jums neesam saņēmuši. — Prokurors ievelk elpu un pabeidz: — Vai jūs varat dot tiesas izskatīšanai kaut ko būtiskāku nekā jūsu fantastiskais stāstījums?
«Es nezinu, kā cīnīties pret neuzticību,» Mets lēni, gurdi raksta. «Tikai ar ticību.»
Prokurors noraida šo paziņojumu asi un nežēlīgi:
— Cik vel tadu ka jus pašreiz atrodas musu pasaulē un realizē savus zemiskos plānus, kamēr jūs šeit visā slavas spožumā jaucat mums galvas?
Līdz šim tāda doma nevienam nebija ienākusi prātā — ne tiem, kas atradās zālē, ne arī citiem ārpus tās. Tagad kāds pusducis reportieru klusībā sodījās, ka laikus nav uzķēruši šo vērtīgo ideju un nav to izmantojuši. No paša sākuma valdīja uzskats, ka uz Zemes atrodas tikai viens cit- planētietis un tas ir drošās rokās. Bet patiešām — kur garantija, ka desmiti vai varbūt pat simti tādu pašu neslēpjas ēnā, gaidīdami savu stundu? Cilvēki saskatījās, sāka nemierīgi grozīties savās vietās.
«Bez manis kuģī neviena cita nebija,» Mets raksta ar krītu uz tāfeles.
— Taisnība. Tas laikam ir pirmais jūsu izteikums, kas nerada šaubas. Jo eksperti ziņojumā raksta, ka kuģis, ar kuru jūs ieradāties, ir vienvietīgs, tā ka acīmredzot jūs tajā bijāt viens pats.
Bet cik vēl jūsu kuģu nosēdās uz Zemes apmēram tai pašā laikā?
«Neviens.»
— Gribētos jums ticēt, — saka prokurors, ar savu piezīmi atkal izraisīdams nemieru klausītāju rindās. — Uz jūsu planētas, jādomā, ir daudz kuģu, gan varenāku, gān ietilpīgāku nekā jūsējais, vai ne tā?
«Daudz,» Mets piekrīt. «Bet tie nav ātrāki par manējo un nevar nolidot ļoti lielus attālumus. Tie var tikai vest lielas kravas.»
— Kur jūs ņēmāt savu kuģi?
«Nozagu.»
— Vai tiešām jūs to nozagāt? — Prokurors smīnēdams uzrauj uzacis. — Tātad jūs esat zaglis, kas pats atzīstas savā noziegumā! — Viņš izliekas, ka pēkšņi ienākusi prātā kāda ideja:
— Starp citu, katrs saprot, ka labāk atzīties zādzībā nekā spiegošanā. — Viņš ļauj šai domai izlaist saknes un tad dod nākamo triecienu:
— Vai jūs nebūtu tik labs un nepastāstītu mums, cik vēl jūsu drosmīgo un pārgalvīgo tautiešu ir gatavi vai gatavojas sekot jūsu piemēram mūsu pasaules iekarošanā?
Pieceļas advokāts un saka:
— Es ieteicu klientam neatbildēt uz šo jautājumu.
Prokurors ar nepacietīgu žestu liek advokātam apsēsties un griežas pie tiesnešiem:
— Jūsu godība, esmu gatavs izklāstīt apsūdzības versiju.
Tiesneši paskatās uz pulksteni, apspriežas un atļauj:
— Sāciet!
Prokurora runa bija spoža, satriecoša, gara. Tā neatstāja akmeni uz akmens no aizstāvības. Tajā atkal tika minēti nozieguma smaguma pierādījumi, doti mājieni, kas neredzamo auditoriju vedināja uz vēl drūmākām domām. Nevarētu teikt, ka prokurors juta patiesu ienaidu pret neaicināto viesi vai bailes no tā — viņš tikai spoži izpildīja savu profesionālo pienākumu.
— Šis process, šis neparastais, unikālais process, — prokurors sacīja, — ieies tiesību un likumības vēsturē. Tas ir precedents, pēc kura mēs veidosim savas attiecības ar nākamajiem ieceļotājiem no kosmosa. Un jums, sabiedriskās domas pārstāvjiem, ir izšķirošā loma šo attiecību nodibināšanā; jums un vienīgi jums nāksies vai nu sadarboties ar citām civilizācijām un baudīt šīs sadarbības augļus, vai arī… — viņš ieturēja pauzi un tad cieti piebilda: — Vai arī uzvelt uz saviem pleciem visas citu planētu intervences šausmas. Un, atļaujiet piebilst, sadarbības augļi var būt visai nenozīmīgi, turpretim intervences šausmas — neizmērojamas.
Noklepojies un iedzēris malku ūdens, prokurors turpināja:
— Un, lai vislabākajā veidā atrisinātu šo jautājumu, nonāktu pie pareiziem secinājumiem, jums neatliek nekas cits kā vadīties no pieredzes, kas gūta saskarē ar šo fantastisko radījumu, par kuru jums tagad jāpieņem spriedums.
Viņš pagriezās pret Metu un turpmāk visas savas runas laiku vairs nenolaida acis no tā.
— Šim radījumam netika prasīts zvērests, jo mēs nezinām, pie kā tas varētu zvērēt. Viņa ētika — ja tāda vispār pastāv — tā ir viņu ētika, kam nav nekā kopīga ar mūsējo. Visu, ko mēs par viņu zinām, mēs zinām tikai no viņa izteikumiem, no viņa skaisti izklāstītā fantastiskā stāstījuma, kas ir tik neticams cilvēku ausīm, ka diez vai var kādu no mums vainot par to, ka viņš uzskata šo radījumu par nekaunīgu meli.
Atskanot šiem vārdiem, Meta acis aizdarījās aiz sāpēm un ciešanām, taču prokurors apņēmīgi turpināja:
— Jautājumu par šā radījuma patiesīgumu var vēl uzskatīt par atklātu, bet dažos citos aspektos — piemēram, attiecībā uz cieņu pret īpašumu, pret likumu — apsūdzība balstās uz faktiem. īpašums un likums — tie taču ir mūsu civilizācijas stūrakmeņi, tie veidoti gadu simteņiem, un mēs neļausim tos sagraut, kaut arī mums tādēļ nāktos cīnīties ar visneparastākajiem iebrucējiem!
Te prokurors mazliet pārspīlēja: bija skaidri redzams, ka šis mazais, lielacainais radījums jau nu gan neder civilizācijas grāvēja lomai. Taču iztēlotajai perspektīvai vajadzēja veidot tūkstošu un miljonu cilvēku viedokli. Ja viņi vēl šaubās, jārīkojas tā, lai rezultāts būtu drošs.
— Viņš ir zaglis. Vēl vairāk: cilvēks, kas pats sevi atzīst par zagli. Viņš ir apzadzis ne tikai mūs, bet arī savus planētas brāļus, — prokurors turpināja uzbrukumu, nemanīdams, ka, runājot par apsūdzēto, jau sauc to nevis par «radījumu», bet par «cilvēku». — Viņš ir grāvējs, turklāt ar prātu apveltīts grāvējs un, iespējams, vesela grāvēju pulka priekšgājējs. Es domāju, ka to ceļu, ko paveicis viens, var paveikt arī vesela armija! — Un, neapgrūtinādams sevi ar jautājumu, kur atrast tik daudz asteroīdu, lai nogādātu uz Zemi iebrucēju barus no citas planētas, piemetināja: — Simti armiju!
Te paceldams, te pieklusinādams balsi, brīžiem runādams rupji un izaicinoši, brīžiem maigi un pieglaimīgi, viņš spēlēja uz klausītāju jūtām, kā ērģelnieks spēlē uz gigantiskām ērģelēm, aicināja būt Zemes patriotiem, izdabāja aprobežotībai, attaisnoja aizspriedumus, uzkurināja bailes — bailes pašiem no sevis, bailes no citiem, bailes no neparastā, bailes no rītdienas, bailes no nezināmā. Viņa runa bija ieturēta augstā stilā, izsmējīgu toni nomainīja svinīga nopietnība, pēc tam sarkasms.
— Viņš, — prokurors runāja, norādīdams uz Metu, — lūdz uzskatīt viņu par mūsu pasaules pilsoni. Pieņemt viņu ar visiem viņa trikiem un izdarībām, ar viņa pārdabiskajām spējām, ar viņa slepenajiem nolūkiem, kuri varbūt atklāsies tikai tad, kad būs jau par vēlu? Vai tad nav labāk»— kaut arī viņš patiešām būtu tik tīrs un nevainīgs, kā grib mums iegalvot—, vai nav labāk netaisni sodīt viņu vienu nekā pakļaut milzīgam riskam lielu daudzumu citu?