Prokurors izaicinoši pavērās uz klausītājiem.
— Nu, padomājiet: mēs pieņemsim viņu kā bēgli. Bet kas dos viņam pajumti? Kas gribēs dzīvot līdzās ar radījumu, kurš cilvēkam svešāks par svešu? — Viņš pasmīnēja. — Starp citu, ir gan arī tādi, kas kāro būt ar viņu kopā. Lai cik neticami tas izklausītos, ir atradušies cilvēki, kam viņš vajadzīgs.
Prokurors pacēla virs galvas vēstuli, lai visi to redzētu, un sacīja:
— Sis cilvēks piedāvā viņam pajumti. Viņš raksta, ka astotās iemiesošanās laikā uz Prociona pats esot ieņēmis neiecietības pozīcijas… — Prokurors nosvieda vēstuli uz galda. — Nenormālie ir arī starp mums. Taču, par laimi, cilvēces likteni izlems nosvērti, saprātīgi pilsoņi, nevis hroniski idioti.
Vārdu straume plūda vēl pusstundu, Pabeidza viņš tā:
Pēc mūsu likumiem, spiegu gaida drīzs gals, no cilvēka, ko tur aizdomās par spiegošanu, mēs viegli tiekam vaļā. Neredzu iemeslus, kāpēc citas planētas spiegs pelnītu saudzīgāku apiešanos nekā spiegs cilvēks. Lūk, jūsu priekšā radījums, kas labākajā gadījumā ir tikai nevēlams, sliktākajā — bīstama ienaidnieka izlūkošanas pirmais aģents. Apsūdzība uzskata, ka vispārējās drošības interesēs jums jāizskata tikai divi iespējamie sprieduma varianti: nāvessods vai apsūdzētā tūlītēja izraidīšana kosmosā — turp, no kurienes viņš ieradies. Viņa vainas pierādījumi ir svarīgi, un citas alternatīvas mums nav. Jūs nevarējāt nepamanīt, ka visi šeit runājušie liecinieki bija apsūdzības liecinieki. Vai nav zīmīgi, ka aizstāvība! neatradās neviens liecinieks? — Viņš pagaidīja, kamēr šo vārdu jēga aiziet līdz klausītājiem, un, atkārtodams: — Neviens! — , galīgi pienagloja apsūdzēto pie kauna staba.
Vēl viens malks ūdens, un prokurors apsēdās, akurāti sakārtojis bikšu iegludinājumus.
Šķita, ka tagad vairs nevienam nav šaubu: Mets ir nelietīgs riebeklis.
Advokāts sacēla mazu sensāciju, pieceldamies un paziņodams:
— Jūsu godība, aizstāvība atsakās izklāstīt savu versiju.
Tiesneši paskatījās uz advokātu tā, it kā viņš būtu desmitkārt dīvaināks par savu klientu. Viņi čaukstināja papīrus, sačukstējās savā starpā.
Pēc brīža centrā sēdošais tiesnesis jautāja:
— Vai tas nozīmē, ka jūs pilnībā paļaujaties uz vispārējās balsošanas verdiktu?
— Pašās beigās, protams, jūsu godība, bet patlaban vēl ne. Man ir nepieciešams izdarīt papildu
nopratināšanu un tad izstrādāt versiju, pamatojoties uz to.
— Sāciet! — tiesnesis atļāva, šaubās saraucis uzacis.
Advokāts griezās pie Meta:
— Vai visi jūsu planētas iedzīvotāji, tāpat kā jūs, ir… teiksim… telepāti un runas spēju tiem nav?
«Jā, visi.»
— Viņiem ir kopīgs neirocentrs jeb, runājot vienkāršāk, viņi izmanto sabiedriskās smadzenes?
«Jā.»
— Pastāstiet tiesai par saviem vecākiem.
Mets, aizvēris acis, uz mirkli iegrima atmiņās.
«Mani vecāki nebija tādi kā visi. Viņi bija
izdzimteņi. Viņi attālinājās no neirocentra, līdz gandrīz pazaudēja sakarus ar pārējiem.»
— Un viņi gāja bojā tālu no visiem?
«Jā,» pēc ilgas pauzes lēni, nedroši, ar tievām, krecelīgām līnijām Meta roka uzvilka uz tāfeles.
— Un jūs acīmredzot nonācāt pilnīgā izmisumā?
«Jā.»
Advokāts griezās pie tiesnešiem:
— Es gribētu uzdot vēl dažus jautājumus ceturtajam lieciniekam.
Tiesneši deva piekrišanu, un profesors Allens atkal iznāca priekšā.
— Profesor, esiet tik labs, kā eksperts un cilvēks, kas ilgu laiku pētījis manu klientu, sakiet, lūdzu, vai viņš ir jauns vai vecs?
— Jauns, — Allens bez minstināšanās atbildēja.
— Ļoti jauns?
— Diezgan jauns, — Allens sacīja. — Pēc
mūsu priekšstatiem, viņš vel nav sasniedzis briedumu.
— Paldies! — Advokāts ar laipnu skatienu pavērās uz zāli. Viņa tuklajā, labsirdīgajā sejā nekas nevēstīja par tuvojošos vētru. Klusā balsī viņš uzdeva nākamo jautājumu: — Vai tas ir vīrietis vai sieviete?
— Sieviete, — profesors Allens atbildēja.
Reportierim izkrita no rokām bloks. Un vairākas minūtes ilgi bloka kritiena troksnis bija vienīgā skaņa klusumā sastingušajā zālē. Pēc tam atskanēja kopīga nopūta, sāka tarkšķēt kinokameras, steidzoties uzfilmēt Metu, un no zāles viena gala līdz otram pārvēlās pārsteiguma saucieni.
Bet augšā balkonā asprātīgākais notā laika karikatūristiem saplēsa driskās savu pēdējo zīmējumu, kurā bija attēlojis apsūdzēto piesietu pie astes raķetei, kas dodas uz Mēnesi. Paraksts zem tā vēstīja: «Kaktuss devies ceļojumā.» Bet tagad — kur tas vairs derēja? Nosaukt viņu, šo sieviešu kārtas būtni, par «kaktusiem»? Meklēdams jaunu tēmu, karikatūrists kasīja pakausi, tai pašā laikā apzinādamies, ka neko neizdomās, jo nevar taču sodīt ar nāvi mazu, vientuļu sievieti.
Prokurors sēdēja, lūpas sakniebis, ar visu savu izskatu atgādinādams fatālistu, kurš zaudējis vismaz astoņdesmit procentu pamata zem kājām. Viņš pazina šo publiku. Viņš spēja novērtēt sabiedrisko reakciju ar precizitāti līdz desmittūk- stoš balsīm.
Tagad visi skatījās tikai Meta zeltainajās acīs. Tās bija lielas tāpat kā iepriekš, bet tagad šķita maigākas un staroja it kā spožāk. Tagad, kad bija kļuvis zināms, ka šīs acis pieder sievietei, visi ieraudzīja, ka tajās patiešām ir kaut kas sievišķīgs. Un, kad dīvainā, neizprotamā veidā grumbiņas ap acīm piepeši atmaiga, tajās pavīdēja kaut kas bezmaz cilvēcisks.
Pusnakts. Liels mūr-a pagrabs ar metāla restēm, galds, gulta, divi krēsli un radioaparāts kaktā. Kamerā divi: Meta un resnais advokāts. Sarunājas, lasa korespondenci, brīžiem paveras pulkstenī.
— Vispār runājot, apsūdzība ar šo vēstuli, tā teikt, iesēdās peļķē, — aizstāvis saka. Viņš joprojām nevar atradināties izteikt savas domas skaļi, kaut gan labi zina, ka sarunas biedrene dzird viņa domas, nevis vārdus. Ar resno rādītājpirkstu viņš pabungo pa vēstuļu kaudzīti, kuras abi tikko izlasījuši. — Man nebūtu bijis grūti nolikt viņu uz abām lāpstiņām, parādot šīs vēstules, kas uzrakstītas pirms nedēļas uz mūsu adresi. Bet ko tas būtu devis? Tikai lieku reizi pierādījis, ka cilvēki domā dažādi.
Advokāts nopūtās, izstaipījās, nožāvājās, droši vien vai simto reizi paskatījās pulkstenī un paņēma nākamo vēstuli.
— Paklausieties!
Un sāka vēstuli lasīt skaļi:
— «Mans trīspadsmit gadu vecais dēls nedod mums miera, lūgdamies, lai piedāvājam jūsu klientam kaut vai neilgi padzīvot mūsu mājā. Varbūt jūs to uzskatīsiet par muļķību no musu puses, ka mēs zēnam vienmēr izdabājam, bet mums tā ir vieglāk. Mums ir brīva istaba, un, ja jūsu klients ir tīrīgs un pirts dienās nebaidas gara …»
Pēdējos vārdus viņš izlasīja neskaidri, tik tikko valdīdams žāvas.
— Paredzēts, ka vispārējai balsošanai jābeidzas sešos no rīta. Bet, ticiet man, ātrāk par astoņiem vai pat desmitiem tas nebūs. Tādas lietas nekad neiekļaujas noteiktajā laikā. — Advokāts pagrozījās uz cietā krēsla, velti pūlēdamies ierīkoties ērtāk. — Lai būtu kā būdams, lai kas notiktu, es palikšu kopā ar jums līdz pašam galam. Un nedomājiet, ka es esmu jums vienīgais draugs. — Viņš pieskārās vēstuļu kaudzītei. — Redziet, cik viņu daudz, jums tikai jāizvēlas.