Meta visu šo laiku noņēmās, lasīdama zīmīti, kas bija uzrakstīta neveiklā, nevienādā rokrakstā. Tad viņa pasniedzās pēc zīmuļa un papīra un uzrakstīja:
«Allens man netika izskaidrojis visus vārdus. Kas tas ir — «veterāns»?»
Saņēmusi no advokāta paskaidrojumu, viņa uzrakstīja:
«Man vairāk par visiem patīk šis. Viņam ir trauma. Ja mani atbrīvos, es pieņemšu viņa uzaicinājumu.»
— Lūdzu, parādiet! — Advokāts paņēma vēstuli, izlasīja to, brīdi pa brīdim novilkdams «hmm!», un atdeva Metai. — Kā vēlaties. Starp citu, jums ar viņu ir kaut kas kopīgs, jo jūs abi neesat labās attiecībās ar šo muļķīgo pasauli. — Viņš atkal palūkojās pulkstenī un norūca: — Vai šis pulkstenis vispār iet? Mums te laikam vesela nedēļa būs jāgaida līdz rītam, ko?
Kāds, žvadzinādams atslēgu saišķi, atvēra durvis, un kamerā ienāca prokurors. Uzsmaidījis savam sāncensim, viņš sacīja:
— El, jūs tik pamatīgi esat iejuties ieslodzītā lomā, ka atsakāties pat no tām nedaudzajām ērtībām, ko cietums piedāvā?
— No kā tad?
— No radio!
Advokāts nicīgi iesmējās.
— Pie velna radio! Tas tikai taisa troksni. Mēs te klusu un mierīgi nodarbojāmies ar vēstuļu lasīšanu… — Piepeši viņa tuklajā sejā parādījās apmulsums. — Ko, vai tad mēs būtu ko palaiduši garām, vai kaut kas tika ziņots?
— Pēdējās ziņas divpadsmitos. — Prokurors, joprojām smaidīdams, atspiedās uz galda malas. — Balsošana ir pārtraukta.
— Nevar būt! — Advokāta seja dusmās pietvīka, viņš piecēlās. — Pēc vispasaules vienošanās, spriedums taču …
— Var gan būt… zināmos apstākļos, — prokurors viņu pārtrauca. — Un apstākļi izveidojās tā, ka neizmērojamā straume balsu, kas aizstāv jūsu klienti, padarīja tālāko skaitīšanu lieku. Viņš pagriezās pret Metu. — Tikai starp mums, mana dārgā: es vēl nekad neesmu tā priecājies par savu sakāvi.
Pusmūža cilvēks, agri nosirmojis, ar gariem, tieviem pirkstiem, dibenistabā klausījās radio, kad pie durvīm atskanēja zvans. Istabā nebija televizora, tikai no radioaparāta plūsmoja maiga polinēziešu melodija. Zvans izlauzās cauri mūzikai, saimnieks izslēdza radio un piecēlās. Ļoti piesardzīgi viņš šķērsoja istabu, atvēra durvis un izgāja priekšnamā.
Dīvaini. Kas tur varētu but šaja pievakares stundā? Pie viņa gandrīz neviens nenāk. Pastnieks parasti iegriežas no rīta, dienā dažreiz iemaldās viens otrs tirgotājs. Bet vēlāk reti kāds parādās, ārkārtīgi reti. Un šodien viņš nevienu negaidīja.
Klusiņām — biezais paklājs apslāpēja soļu Iroksni — viņš gar priekšnama sienu virzījās uz parādes durvīm.
Šajā vēlajā vizītē bija kaut kas ļoti neparasts, tuvojoties durvīm, viņa dvēselē iezagās brīnumaina sajūta — it kā viņš jau iepriekš zinātu, kas gaida tur, ārā. Viņa apziņā tēlojās aina, pagaidām vēl neskaidra, radusies viņam neizprotamā veidā, it kā to projicētu viens no tiem, kas, cerību pilni, stāvēja tur, aiz durvīm. Viņš redzēja lielu, korpulentu, labsirdīgu vīrieti maza, zaļi zel- laina radījuma pavadībā.
Kaut arī šis cilvēks bija izgājis caur bargiem pārbaudījumiem un ciešanām — tādēļ jau viņš iagad bija tāds —, nervi viņam bija kārtībā, un viņš nekādā ziņā nepiederēja pie tā tipa ļaudīm, kam rādās visādi brīnumi, un vispār viņam nebija sliecības uz halucinācijām. Tādēļ viņu satrauca, darīja nemierīgu šis nez no kurienes uzradies redzējums. Viņš nepazina lielo, resno cilvēku, kura portrets tik skaidri iezīmējās apziņā, nekad savā mūžā viņš to nebija redzējis, pat senajās, labajās dienās ne… Bet par viņa pavadoni nemaz nebija ko runāt…
Mēdz būt, protams, cilvēki ar ļoti saasinātām sajūtām, ar neparasti attīstītām, pārsteidzošām spējām. Arī viņam bija tādas spējas — liktenis ir žēlsirdīgs pret cietušajiem un cenšas kompensēt zaudēto. Un viņam būtu grūti bez šīm spējām.
Taču tas šovakar bija kaut kas jauns, nepazīstams.
Viņa pirksti, parasti tik jutīgi, negribēja klau sīt, kad viņš taustīja pēc durvju atslēgas, it kā būtu aizmirsuši, kur tā atrodas. Beidzot sataus tījis atslēgu, viņš to pagrieza un tūlīt pat izdzir dēja smalku, putna čivināšanai līdzīgu balstiņu kas atskanēja tieši viņa smadzenēs dzidra kā zvaniņš:
— Atveriet, lūdzu, es būšu jūsu acis!
IKDIENAS DARBS
Ciktāl andromēdiešu domas impulsu var izteikt ar burtiem, viņu sauca par Harašu Venešu. Viņa būtības galvenā īpašība bija iedomība, jo vairāk bīstama tāpēc, ka tā bija pilnīgi pamatota. Haraša Venešs savas iedzimtās spējas bija pārbaudījis piecdesmit naidīgās pasaulēs un vienmēr palicis neuzvarams.
Ar iztēles spēju apveltītas smadzenes — tā ir vislielākā priekšrocība, kāda var būt dzīvam radījumam. Tas ir viņa galvenais balsts, viņa spēka pamats. Bet Venešam tieši pretinieka apziņa bija visvieglāk pieejamā vieta, sprauga bruņās, pakļaušanas objekts.
Taču arī viņam nebija iespējams viss. Viņš nevarēja iedarboties uz to dzīvo būtņu apziņu, kuras piederēja pie tās pašas bioloģiskās sugas kā viņš un kurām bija tādas pašas spējas. Radījumam bez saprāta viņš arī nevarēja nodarīt īpašu ļaunumu — varbūt vienīgi pamatīgi iebukņīt. Taču, ja sveša dzīvības forma prata domāt un bija apveltīta ar iztēli, tā kļuva par Veneša upuri.
Viņš bija visaugstākās klases hipnotizētājs un strādāja bez kļūmēm. Viņš iedarbojās uz domājošām smadzenēm jebkurā attālumā un vienā sekundes tūkstošdaļā paguva tām iedvest, ko vien vēlējās: ka melns ir balts, ka patiesība ir meli, ka saule kļuvusi zaļa, bet kustību ielu krustojumā regulē faraons ITeopss. Un šī viņa iedvestā pārliecība neizzuda, ja vien viņš pats neturēja par vajadzīgu to izdzēst. Lai cik kliedzošā pretrunā ar veselo saprātu tas būtu, upuris turpināja apgalvot savu, zvērēt pie bībeles vai korāna un galu galā nonāca psihiatriskajā slimnīcā.
Pastāvēja tikai viens ierobežojums, kas acīmredzot bija spēkā jebkurā kosmosa vietā: viņš nevarēja piespiest dzīvu radījumu izdarīt pašnāvību. Šeit darbojās pretī universālais pašsaglabāšanās instinkts, kas nepakļāvās nekādai ietekmei.
Starp citu, Venešam rezervē bija gandrīz tikpat iedarbīgs līdzeklis. Viņš varēja izdarīt ar savu upuri to pašu, ko čūska izdara ar trusīti: iedvest tam, ka tas ir paralizēts un nespēj bēgt no drošas nāves. Venešs nevarēja piespiest apolānu, kas dzīvoja uz Arktura planētām, pašam pārgriezt sev rīkli, bet apolāns padevīgi gaidīja, kamēr Venešs pienāca viņam klāt un izdarīja to ar savām rokām.
Jā, Harašam Venešam bija pamats sevi cienīt. Ja apstrādātas piecdesmit pasaules, var uzskatīt, ka arī ar piecdesmit pirmo lieta darīta. Pieredze ir uzticams un padevīgs kalps, vienmēr gatavs pasniegt paštīksmināšanās kausu.
Un tā Venešs nolaidās uz Zemes pavisam bezrūpīgā noskaņojumā. Iepriekšējā dienā viņš bija izdarījis izlūkošanu no gaisa, izraisīdams parastās baumas par lidojošajiem šķīvīšiem, kaut gan viņa kuģim nebija ne mazākās līdzības ar kādu trauku.
Viņš nosēdās starp pakalniem, neviena nepamanīts, izkāpa no kuģa, ieslēdza autopilotu, kam vajadzēja aizvadīt kuģi attālā orbītā, un paslēpa zem akmens mazu, kompaktu aparātu — ar tā palīdzību kuģi jebkurā mirklī varēja izsaukt.
Tur, tālu augšā, kuģim nekas nedraudēja. Ja arī zemieši ar teleskopiem to atklātu, kas gan likās maz ticams, izdarīt viņi tik un tā nekā neva- rčtu. Raķešu kuģu viņiem nav. Lai skatās vien, lai min, kas tas tāds, un mokās satraukumā.