Iepriekšējā izlūkošana nebija devusi nekādas interesantas ziņas par šīs planētas augstākās dzīvības formas ārējo izskatu un uzbūvi. Tik tuvu tās virsmai Venešs nebija pielaidies. Starp citu, viņa nolūks jau arī bija tikai noskaidrot, vai šī planēta pelna uzmanību un vai to apdzīvojošiem saprātīgiem radījumiem ir pietiekami attīstīta apziņa. Un ļoti drīz bija kļuvis skaidrs, ka viņš ir uzdūries visai gardam kumosam — pasaulei, kas ir cienīga, lai andromēdiešu karapūļi to pievāktu.
Nākamo vergu fiziskās spējas šobrīd viņu sevišķi neinteresēja. Kaut arī atšķirības starp Venešu un zemiešiem nebija pārāk lielas, tomēr, ieraugot viņu, jebkurš cilvēks būtu no šausmām sācis kliegt. Taču, starp citu, tas viņiem nedraudēja. Tādu, kāds Venešs ir īstenībā, zemieši viņu nekad neredzēs. Viņš tiem izskatīsies tāds, kādi lie ir paši: cilvēku apziņā Venešs varēja sev piešķirt jebkuru veidolu.
Un tādēļ sākumam vajadzēja atrast visparastāko iezemieti, kas ne ar ko neizceltos sev līdzīgo barā, radīt tā ārienes videogrammu un ieprojicēt lo visās apzinās, ar kurām viņam būs jāstājas kontaktā līdz tam brīdim, kad pienāks laiks apmainīt vienu veidolu pret citu.
Kontaktēšanās process arī nesolīja nekādas grūtības. Venešs izlasīs jautājumus un projicēs atbildes, kas leksisko un gramatisko noformējumu iegūs tās būtnes apziņā, ar kuru viņš kontaktēsies. Vai šie radījumi sazinās, izrunājot skaņas ar muti vai žestikulējot ar lokanām astēm, tam nav nozīmes. Pakļautā apziņa uztvers Veneša domu, bet atbilstošas skaņas un mutes kustības vai astes žestus tā atradīs pati.
Venešs pagriezās un devās taisnā virzienā turp, kur vijās dzīvs ceļš, ko viņš bija ievērojis jau nolaišanās laikā. Dienvidu pusē pa debesīm slīdēja dažas primitīvas reaktīvās lidmašīnas, un viņš apstājās, atzinīgi pavadīdams tās ar skatienu. Galvenais paverdzināmo būtņu trūkums bija stulbums, kas pazemināja to lietderības koeficientu. Šeit par to nebija jābaidās.
Viņš gāja starp pakalniem, apbruņojies tikai ar mazu kompasu, bet kura nebūtu spējīgs atgriezties pie kuģa izsaukšanas aparāta. Neko vairāk viņš sev līdz neņēma — ne kādu ieroci, ne nazi, ne pistoli. Kāpēc apgrūtināt sevi ar lieku smagumu? Ja viņam ievajadzēsies iznīcināšanas ieroča, pirmais pa rokai pagadījies vientiesis iezemietis atdos viņam savējo un vēl paldies pateiks. Pavisam vienkārši. Jau desmitiem reižu viņš tā bija rīkojies.
Pie šosejas atradās neliela benzīna iepildīšanas stacija ar četriem tankiem. Paslēpies krūmos jardu piecdesmit no tās, Venešs sāka novērošanu. Hm-m-m … Divkājaini, kas karikatūriski līdzīgi viņam, bet kājas tiem lokās tikai vienā virzienā un matu ir nesalīdzināmi vairāk. Viens ieslēdza sūkni, otrs sēdēja mašīnā. Venešs nevarēja gūt pilnīgu priekšstatu par šo otro, jo redzēja tikai viņa galvu un plecus. Pirmajam galvā bija cepure ar lakotu nagu un metāla piespraudi, bet mugurā formas kombinezons ar sarkanu ciparu uz kabatas.
Venešs nosprieda, ka ne viens, ne otrs nav derīgs domu videogrammas radīšanai. Viens tai deva par maz materiāla, otrs — par daudz. Tie, kas nēsā formu, parāsti atrodas dienestā un veic stingri noteiktus pienākumus, un tāds var izraisīt neizpratni vai pat tikt nopratināts, ja pēkšņi parādās tur, kur viņam nav jābūt. Labāk izraudzīties objektu, kam ir pilnīga pārvietošanās brīvība.
Mašīna aizbrauca. Formas cepure noslaucīja rokas lupatā un pievērsa skatienu šosejai. Venešs turpināja novērošanu. Pēc dažām minūtēm pie benzīntanka piebrauca vēl viena mašīna. Virs tās jumta rēgojās antena, bet iekšā sēdēja divi pilnīgi vienādi ģērbušies iezemieši: naga cepures, metāla pogas, zīmotnes. Sejas viņiem bija rupjas, acis saltas un nežēlīgas — neapšaubāmi, tie bija varas pārstāvji. Tie arī neder, Venešs nosprieda. Pārāk acīs krītoši.
Pat nenojauzdams šo apskati, viens no policistiem jautāja benzīna izsniedzējam:
— Vai nemanīji ko interesantu, Džo?
— Nekā īpaša. Viss mierīgi.
Patruļas mašīna devās tālāk, bet Džo iegāja stacijā. Venešs izvilka no tūbiņas smaržīgu graudiņu un sāka to domīgi zelēt, gaidīdams parādāmies jaunu mašīnu. Tātad viņi sarunājas ar mutes aparāta palīdzību, telepātisku spēju viņiem nav un domāšana ir standartveida — īsāk sakot, piemērotas marionetes jebkuram hipnotizētājam, kam ienāktu prātā tās raustīt aiz diedziņiem.
Un tomēr viņu automobiļi, reaktīvās lidmašīnas un citas tehniskas spēlītes liecināja, ka iezemiešus laiku pa laikam apciemo iedvesma. Pēc andromēdiešu teorijas, vienīgās reālās briesmas hipnotizētājam bija pēkšņa ģeniāla atklāsme, jo tikai tādējādi citas dzīvības formas spējīgas konstatēt hipnotizētāja klātbūtni, izprast viņa darbību un izlikt viņam lamatas.
Tas bija pilnīgi loģiski — pēc andromēdiešu loģikas. Viņu pašu kultūra bija radīta, pateicoties atsevišķiem prāta,uzdzirkstījumicm, kas gadsimtu gaitā papildināja to ar jauniem un jauniem faktoriem, kaut kādā neizskaidrojamā veidā razdamies no nekā. Bet šādi uzdzjrkstījumi notiek spontāni, paši no sevis. Tos nevar mākslīgi izraisīt, lai cik aktuāla būtu vajadzība pēc tiem. Un tādēļ tas, kam šādas dzirksts nebija, bija bezspēcīgs, viņam neatlika nekas cits kā padevīgi gaidīt savu kārtu.
Bet katra sveša kultūra slēpa sevī briesmas, jo neviens atnācējs nav spējīgs uzzināt par to visu, aptvert to pilnībā, uzminēt visu. Piemēram, kas varētu iedomāties, ka vietējās domājošās būtnes izceļas ar intelektuālu nepacietību? Un ka tādēļ tās nekad nav pratušas sēdēt ar saliktām rokām un gaidīt atklāsmes brīdi? Venešs nezināja un nevarēja pat iedomāties, ka zemiešiem ģeniālu atklāsmi aizstāj vienmuļš, nogurdinošs, rutīnas pilns un parasti arī pietiekami nenovērtēts darbs. Tas noritēja lēni, neatlaidīgi un bez ārējiem efektiem, taču, kad bija vajadzība, tas vienmēr lieti noderēja un deva rezultātus.
Sauca to dažādi: «vilkt savu vezumu», «neatlaidīgi urķēties», «nemeklēt vieglus ceļus» vai vienkārši «darīt draņķīgo ikdienas darbu». Nu, kur gan kaut kas tāds bija dzirdēts?
Katrā ziņā Venešam un viņa planētiešiem par to nebija ne jausmas. Un tādēļ viņš joprojām gaidīja savā paslēptuvē, kamēr beidzot kāds ikdienišķs, ne ar ko neievērojams indivīds izlīda no savas mašīnas un sāka staigāt šurpu turpu, pakalpīgi izrādīdams Venešam visas savas ārienes detaļas, izturēšanās manieres un apģērbu. Acīmredzot viņš piederēja pie tiem neuzkrītošajiem, necilajiem vidusmēra cilvēkiem, kādus var sastapt desmitiem jebkurā ielā. Venešs domās nofotografēja viņu visos iespējamos rakursos, fiksēja visas detaļas un nolēma,' ka vairāk nav ko gaidīt.
Nolaišanās laikā Venešs bija ievērojis, ka piecas jūdzes uz ziemeļiem līdzās šosejai atrodas kāds miests, bet četrdesmit jūdžu tālāk — liela pilsēta, un nolēma vispirms uzkavēties miestā, iepazīties ar iezemiešu paražām un tikai pēc tam doties uz pilsētu. Tagad viņš varēja droši iziet no krūmiem un piespiest savu modeli aizvest viņu turp, kur vēlējās. Tā bija vilinoša, bet neprātīga doma. Iekams viņš pametīs šo planētu, tās iedzīvotāji sāks lauzīt galvu par daudziem neizskaidrojamiem notikumiem, un nav vajadzīgs, lai pirmais no tiem būtu atgadījies tik tuvu viņa starta vietai. Benzīna izsniedzējs droši vien sāks visiem un katram stāstīt par brīnumainu gadījumu: viņa klients paņēmis aizvest savā mašīnā kādu cilvēku, kas bijis pilnīgs tā līdzinieks. Un arī pats modelis, iespējams, žēlosies: «Braucu, un visu laiku tāda sajūta, it kā skatītos spogulī.» Daži tādi fakti, un ģeniāla atklāsme izveidos no tiem šausmīgās īstenības patiesīgu ainu.