Tādēļ Venešs pagaidīja, lai viņa modelis aizbrauc un Džo ieiet stacijā. Tad viņš izgāja uz šosejas, nosoļoja pusjūdzi uz ziemeļiem un, pagriezies pret dienvidiem, apstājās.
Pirmajā automašīnā, kas viņu panāca, pie stūres sēdēja komivojažieris, kurš nekad, nekad, nekad uz ceja neuzņēma «balsojošos». Viņš bija pietiekami daudz dzirdējis par gadījumiem, kad labsirdīgi automobilisti aplaupīti un noslepkavoti, un nevēlējās riskēt ar savu galvu. Ja tas tur cer uz viņu, tad var tā stāvēt ar paceltu roku kaut līdz nākamajai ceturtdienai.
Viņš apstājās un uzņēma Venešu mašīnā, pats nesaprazdams, kas viņam liek to darīt.. Viņš tikai apzinājās, ka ne no šā, ne no tā pārkāpis savu stingro principu un piekritis pavest kalsno, drūmo, nerunīgo tipu, kurš visvairāk atgādināja padzīvojušu zārcinieku.
— Vai tālu braucat? >— komivojažieris jautāja, mazliet satraukts par savu vājo gribasspēku.
— Līdz tuvākajai pilsētiņai, — Venešs atbildēja. Pareizāk sakot, komivojažierim likās, ka viņa pasažieris tā atbild: viņš skaidri dzirdēja šos vārdus un pat uz nāves gultas būtu apzvērējis, ka tos dzirdējis. Notvēris viņa smadzenēs pilsētiņas nosaukumu, Venešs projicēja to atpakaļ, un komivojažieris izdzirdēja: — Uz Nortvudu.
— Kur jūs tur izsēdināt?
— Nav svarīgi. Pilsētiņa maza. Apstājieties, kur jums ērtāk.
Komivojažieris piekrītot norūca zem deguna un vairāk ar savu pasažieri nerunāja. Domas viņam juka: kādēļ gan viņš piepeši bija notēlojis žēlsirdīgo samarieti? Nortvudā viņš apturēja mašīnu.
— Vai te būs labi?
— Paldies! — Venešs izkāpdams sacīja. — Esmu jums ļoti pateicīgs.
— Nav par ko, — komivojažieris atbildēja un devās tālāk, ne noslepkavots, ne aplaupīts.
Venešs noskatījās viņam pakaļ un sāka iepazīties ar Nortvudu.
Pilsētiņa bija vēl mazāka, nekā viņam bija licies. Veikali gar garo galveno ielu un divās īsās sānieliņās. Dzelzceļa stacija un depo. Četri nelieli rūpniecības uzņēmumi. Trīs bankas, pasts, ugunsdzēsēju depo, divas trīs municipalitātes ēkas. Venešs sprieda, ka Nortvudā dzīvo kādi pieci tūkstoši zemiešu, turklāt ne mazāk kā trešdaļa no tiem strādā apkārtējās fermās.
Venešs nesteidzīgi gāja pa galveno ielu, un iezemieši nepievērsa viņam ne mazākās uzmanības, kaut gan sastapās ar viņu burtiski vaigu vaigā. Taču tas nekutināja viņa nervus: viņš tik daudz reižu bija atradies līdzīgā situācijā uz citām planētām, ka sen vairs neizjūta par to nekādu patiku. Viņam bija gandrīz vai garlaicīgi. Tad pēkšņi viņu ieraudzīja suns, izbiedēti iekaucās un pa kaklu pa galvu metās projām. Neviens to neievēroja, arī viņš ne.
Pirmo mācību Venešs guva veikalā. Gribēdams uzzināt, kā šīs planētas iedzīvotāji dabū to, kas viņiem vajadzīgs, viņš iegāja tur kopā ar grupiņu zemiešu. Izrādījās, ka šeit kā maiņas līdzekli lieto apdrukātus papīriņus un metāla ripiņas. Tātad viņš atbrīvos sevi no daudzām raizēm, ja tūlīt pat nodrošināsies ar šo papīriņu un ripiņu rezervi.
Pēc tam, iegājis pārpildītā pašapkalpošanās veikalā, Venešs ātri noskaidroja, kāda aptuveni ir naudas vērtība, un guva pietiekami pareizu priekšstatu par tās pirktspēju. Tad viņš pievāca nelielu summu, bet nedarīja to ar savām rokām. Operācija bija gaužām vienkārša.
Stāvēdams malā, viņš koncentrējās uz korpulentu pircēju, īstu godprātības iemiesojumu. Paklausīdama Veneša signālam, šī sieviete izvilka maciņu kaimiņienei, kas aplūkoja preces, pēc tam izgāja no veikala, pat neieskatījusies maciņā, nosvieda to nezālēm aizaugušā tukšājā, atgriezās mājās, apdomāja notikušo un nolēma turēt mēli aiz zobiem.
Loms bija četrdesmit divi dolāri. Venešs rūpīgi tos pārskaitīja, iegriezās kafejnīcā un daļu naudas iztērēja par sāiī.ģām pusdienām. Viņš būtu varējis paēst arī par velti, bet tas nozīmētu atklāt sevi un sagādāt materiālu, ko apgaismības brīdī zemieši varētu pareizi iztulkot. Daži ēdieni viņam likās pretīgi, daži bija ciešami, taču pirmajā reizē neko citu arī nevarēja gaidīt, gan vēlāk viņš iemācīsies izvēlēties.
Neatrisināta vēl bija naktsguļas problēma. Miega viņam bija nepieciešams tikpat daudz kā zemākajām dzīvības formām, un tādēļ vajadzēja sameklēt naktsmītni. Par to, ka viņš varētu nosnausties zem klajas debess vai kādā šķūnī, nevarēja būt ne runas: kāpēc gan viņš gulēs sienā, ja iezemieši valstās uz pēļiem?
Vērodams, lasīdams domas, izjautādams garāmgājējus, Venešs mazpamazām noskaidroja, ka var apmesties viesnīcā vai mēbelētās istabās. Pirmais variants viņu nevilināja: tas nozīmētu gandrīz visu laiku būt cilvēkos un pārāk piepūlēties. Viesnīcā būtu bīstami uz laiku atslēgties un kļūt pašam par sevi, bet tāda atpūta viņam bija nepieciešama.
Savā personiskā istabā, kur pastāvīgi nebūs jābažījas, ka ienāks apteksne, kam ir otra atslēga, viņš varēs atgriezties normālā stāvoklī, izgulēties un mierīgi apdomāt tālākos plānus.
Bez īpašām pūlēm viņš atrada piemērotas mēbelētas istabas. Nevīžīga, resna sieva ar četrām kārpām uz sārtās sejas parādīja Venešam viņa nākamo mitekli un pieprasīja iemaksu divpadsmit dolāru, tāpēc ka viņam nebija bagāžas. Samaksājis Venešs saimniecei pateica, ka viņu sauc par Viljamu Džonsu, ka viņš atbraucis šurp uz nedēļu darīšanās un nevēlas tikt traucēts.
Saimniece savukārt lika saprast, ka viņas iestāde ir klusa un kārtīga mājvieta solīdiem cilvēkiem un, ja kāds dulburis iedomātos atvest pie sevis meiču, tas viens divi izlidotu ārā. Venešs pārliecināja saimnieci, ka viņam nekas tāds ne prātā nenāk — un tā bija tīra patiesība, jo kaut kas līdzīgs viņam varēja rādīties tikai murgos. Apmierināta ar viņa solījumu, saimniece aizgāja.
Venešs apsēdās uz gultas malas un sāka apdomāt stāvokli. Protams, viņš būtu varējis ar saimnieci norēķināties, nesamaksājot nevienu reālu centu. Viņa būtu aizgājusi, dziļi pārliecināta, ka saņēmusi to, kas viņai pienākas. Taču divpadsmit dolāru viņai tik un tā trūktu, un to noslēpumainā pazušana darītu viņu aizdomīgu. Un, ja viņš te paliks, tad nāktos atkal un atkal saimnieci apmānīt, un galu galā tikai pēdīgais idiots neievērotu, ka viss iztrūkums atbilst tieši tai summai, kāda bija jāsaņem no viņa.
Varētu jau arī samaksāt no svešas kabatas, pēc nedēļas pārcelties citur un jaunajā vietā visu atkārtot. Bet tādam paņēmienam bija savas ēnas puses. Ja tas kļūs zināms, krāpnieku sāks meklēt un viņam būs jāmaina izskats.
Ne zādzības, ne izskata maiņa Venešu nemulsināja — tādā gadījumā, ja tās patiešām bija nepieciešamas. Bet viņam nepatika šķiest savus spēkus sīkumos. Tas viņu kaitināja. Pārlieku piemēroties apstākļiem — tas nozīmēja it kā pieņemt iezemiešu uzspiestos spēles noteikumus, un tas aizvainoja Veneša patmīlību.
Tomčr viņš nevarēja neatzīt acīm redzamos priekšnoteikumus un neizbēgamo secinājumu: lai uz šīs planētas varētu darboties mierīgi un bez nepatīkamiem sarežģījumiem, bija vajadzīga nauda. Tātad viņam vai nu jāsagādā pietiekama rezerve reālas naudas, vai arī pastāvīgi jārada ilūzija, ka tā viņam ir. Lai izlemtu, kā būtu vienkāršāk, sevišķi daudz prāta nevajadzēja.
Uz citām planētām sastaptās dzīvības formas bija tik lēnīgas un trulas un viņu civilizācijas tik primitīvas, ka nevajadzēja daudz laika, lai šos radījumus pietiekami precīzi novērtētu kā nākamos pretiniekus un pēc tam vergus. Turpretim šeit stāvoklis bija stipri sarežģītāks un prasīja ilgāku un rūpīgāku izlūkošanu. Spriežot pēc visa, viņam te būs jāpavada diezgan ilgs laiks. Un tādēļ jādabū krietni daudz naudas, ievērojami vairāk, nekā parasti nēsā sev līdz atsevišķi indivīdi. Un, kad krājums izsīks, tas būs no jauna jāpapildina.