Nākamajā dienā Venešs izsekoja naudas kustību līdz tās bagātajai glabātavai. Atklājis šo glabātavu, viņš sāka to rūpīgi izpētīt. Runājot noziedznieku pasaules žargonā, viņš mērķēja uz banku.
Cilvēks, kas gāzelēdamies soļoja pa gaiteni, svēra centnera pusotra, par ko liecinaja viņa dubultzods un iespaidīgais vēders. No pirmā acu uzmetiena — parasts neveikls resnulis. Taču pirmais iespaids mēdz būt mānīgs. Tāda ķermeņa uzbūve bijusi, piemēram, ne vienam vien pasaules čempionam klasiskajā cīņā smagā svara klasē. Tiesa, Edvards Raiders nebija čempions, taču vajadzības gadījumā būtu spējīgs desmit uzbrucējus izsvaidīt uz visām pusēm tādā stila, ka nejauši tuvumā gadījies sporta zāles īpašnieks 1 ii līt pat viņam piedāvātu angažementu.
Viņš apstājās pie matēta stikla durvīm ar uzrakstu «ASV Finansu ministrijas izmeklēšanas nodaļa». Pieklauvējis pie stikla ar smago dūri, viņš, atbildi negaidīdams, gāja iekšā un bez uzaicinājuma apsēdās.
Garģīmis, kas sēdēja aiz liela rakstāmgalda, izrādīja mazu neapmierinātību, bet skaļi tikai pateica:
— Edij, man ir jums viena visai draņķīga lieta.
— Citu jau no jums nav ko gaidīt! — Raiders atspiedās ar lielajām rokām uz lielajiem ceļgaliem. — Kas tad ir šoreiz? Vēl viens nereģistrē- jies gravieris pārplūdinājis tirgu ar saviem ražojumiem?
— Nē. Bankas aplaupīšana.
Raiders saviebās. Viņa biezās uzacis sāka raustīties.
— Bet es domāju, ka. mūs interesē tikai viltota nauda un nelikumīgas valūtas operācijas. Kāda mums daļa gar banku aplaupītājiem? Altiem, manuprāt, nodarbojas policija.
— Viņi ir iestrēguši.
— Ja banka apdrošināta, viņi var griezties Federālajā izmeklēšanas birojā.
— Tā nav apdrošināta. Mēs piedāvājām viņiem palīdzīgu roku. Jūsu roku.
— Kāda velna pēc, galu galā?
Raidera sarunas biedrs dziļi nopūtās un sāka ātri skaidrot:
—. Kāds veikls tips aptīrījis Nortvudas pirmo banku par divpadsmit tūkstoš dolāriem, un neviens nezina, kā. Nortvudas policijas priekšnieks kapteinis Herisons apgalvo, ka tur pats velns netiktu gudrs. Pēc viņa vārdiem iznāk, ka beidzot kādam ir izdevies izstrādāt neatklājama nozieguma metodi.
— Skaidrs, ka viņš citu neko neteiks, ja ir nonācis strupceļā. Bet kāpēc mūs: tur pin klāt?
— Izmeklēšanas gaitā Herisons atklājis, ka vienā 1*10 nolaupītajām paciņām bijušas četrdesmit simtdolāru banknotes ar numuriem pēc kārtas. Šie numuri ir zināmi. Pārējie ne. Viņš piezvanīja mums cerībā, ka laupītajs sāks laist tās apgrozībā un mēs varēsim tās izsekot. Ar ITerisonu runāja Embltons, un viņu ieinteresēja neatklājamā nozieguma ideja.
— Nu, un …
— Viņš apspriedās ar mani, un mēs abi vienojāmies, ka šāds tips, ja viņš patiešām iemācījies šūt bez diegiem, ekonomikai ir bīstamāks nekā liela vēriena naudas viltotājs.
— Ak tā! — Raiders šaubīdamies novilka.
— Tad es konsultējos augstākās instancēs. Un Balantains nolēma, ka mums ir vērts iejaukties — katram gadījumam. Es izraudzījos jūs. Cilvēkam ar jūsu svaru ir derīgi pakustēties. — Viņš pievilka sev klāt mapi un paņēma pildspalvu. — Brauciet uz Nortvudu un palīdziet kapteinim Herisonam!
— Šodien pat?
— Vai jums ir iemesls atlikt uz rītu vai nākamnedēļu?
— Šodien es apsolīju būt kopā ar mazulīti.
— Nerunājiet muļķības!
— Tās nav muļķības. Tas ir ļoti nopietni.
— Kaunieties jel! Jūs apprecējāties pavisam nesen. Jums ir jauka, mīloša sieva …
— Par viņu jau ir runa. Es devu viņai godavārdu, ka…
— Bet es devu vārdu Balantainarti un Heriso- tiain, ka jūs noskaidrosiet šo lietu ar savu parasto zilonisko vērienu, — priekšnieks, uzacis saraucis, viņu pārtrauca. — Vai jūs gribat palikt savā darbā vai ne? Nu, tad piezvaniet sievai un pasakiet, ka dienesta pienākums ir augstāks par visu.
— Nu, labi! — Raiders izgāja, durvis aizcirzdams, nikni aizslāja pa gaiteni, ielīda telefona būdā un divdesmit divas minūtes skaidroja sievai par dienesta pienākumu.
Garajam, kalsnajam Nortvudas policijas priekšniekam Herisonam šī lieta jau bija līdz kaklam. Viņš sacīja:
•— Kāpēc lai es to visu jums stāstu? Liecinieku liecības ir labākas par ziņām, ko saņem caur trešo personu. Te pie manis gaida aculiecinieks. Es aizsūtīju pēc viņa, kad uzzināju, ka jūs braucat šurp. — Herisons nospieda selektora pogu. — Atsūtiet pie manis Eškroftu!
— Kas viņš tāds ir?
— Pirmās bankas vecākais kasieris un dikti pārbiedēta persona. — Un, pievērsdamies ienākušajam lieciniekam, ITerisons paskaidroja: — Tas ir misters Raiders, sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs. Viņš gribētu uzklausīt jūsu stāstījumu.
Eškrofts apsēdās, gurdi berzēdams pieri. Tas bija gadu sešdesmit vecs, sirms, iznesīgs, eleganti ģērbies cilvēks. Raiders domās pieskaitīja viņu pie tā pedantisko, mazliet īdzīgo, bet visumā uzticamo cilvēku tipa, kurus pieņemts dēvēt par sabiedrības balstiem.
— Esmu to jau atkārtojis ne mazāk kā divdesmit reižu, — Eškrofts nogaudās. — Un ar katru reizi mans stāsts izklausās bezjēdzīgāks. Man jau galva griežas. Neesmu spējīgs atrast kaut cik ticamu …
— Neuztraucieties! — Raiders maigi sacīja. — Tikai izklāstiet man faktus, kas jums zināmi.
— Katru nedēļu mēs izmaksājam kompānijas «Dakin» stikla trauku fabrikai desmit līdz piecpadsmit tūkstoš dolāru — tās strādnieku un kalpotāju darba algas kopējo summu. Iepriekšējā vakarā fabrika mums atsūta rīkojumu par izmaksu, precīzi norādot summu un kupīras, kādās to vēlētos saņemt. Uz nākamo rītu mums viss jau ir sagatavots.
— Un rītā?
— No fabrikas atbrauc kasieris ar diviem sargiem. Viņš vienmēr ierodas ap vienpadsmitiem. Ne agrāk kā bez desmit minūtēm vienpadsmitos un ne vēlāk kā desmit minūtes uz divpadsmitiem.
— Jūs pazīstat viņu pēc sejas?
— Viņiem ir divi kasieri. Misters Sveins un misters Leterens. Pēc naudas brauc dažreiz viens, dažreiz otrs. Pārmaiņus. Ja viens aiziet atvaļinājumā, ir saslimis vai aizņemts fabrikā, viņu aizstāj otrs. Es labi pazīstu viņus jau vairākus gadus.
— Labi, turpiniet!
— Kasierim līdz ir aizslēgts ādas koferītis un tā atslēga. Viņš atslēdz koferīti un iedod to man. Es salieku naudu koferītī, kasieris vienlaikus to skaita, tad es atdodu koferīti viņam kopā ar kvīti. Viņš aizslēdz koferīti, ieliek atslēgu kabatā, parakstās uz kvīts un dodas projām. Es iešuju kvīti, un ar to visa procedūra ir galā.
— Tā ir nevērība, — Raiders aizrādīja, — ka gan koferītis, gan atslēga atrodas pie viena cilvēka.
Viņam atbildēja Herisons:
— Mēs to pārbaudījām. Atslēga atrodas pie sarga. Viņš to iedod kasierim, kad viņi ierodas bankā, un paņem atpakaļ, pēc tam kad kasieris ir dabūjis naudu.
Aplaizījis sakaltušās lūpas, Eškrofts turpināja:
— Pagājušajā piektdienā mēs sagatavojām fabrikai divpadsmit tūkstoš simt astoņdesmit divus dolārus. Zalē ienāca misters Leterens ar koferīti. Tieši pusvienpadsmitos.
— Kā jūs to zināt? — Raiders viņu pārtrauca. — Vai jūs paskatījāties pulkstenī? Kāpēc?
— Es paskatījos pulkstenī tāpēc, ka mazliet izbrīnījos. Viņš ieradās agrāk nekā parasti. Es gaidīju viņu tikai pēc minūtēm divdesmit.
— Un bija pusvienpadsmit? Jūs esat par to pārliecināts?