— Absolūti pārliecināts, — Eškrofts atbildēja ta, it ka tas būtu vienīgais, par ko viņš nešaubās. — Misters Leterens pienāca pie barjeras un pasniedza man koferīti. Es sasveicinājos ar viņu un sacīju, ka šodien viņš pie mums ieradies ļoti agri.
— Un ko viņš atbildēja?
— Precīzi viņa vārdus neatceros. Man nebija iemesla īpaši iegaumēt viņa atbildi, turklāt es tajā brīdī liku naudu koferītī. — Eškrofts sarauca uzacis, piepūlēdams atmiņu. — Viņš teica kaut ko banālu — ka labāk atnākt agrāk nekā nokavēties.
— Kas notika tālāk?
— Es atdevu viņam koferīti un kvīti. Viņš aizslēdza koferīti, parakstījās un aizgāja.
— Un viss? — Raiders jautāja.
— Ja tā būtu! — Herisons iesaucās un uzmun
drinoši pamāja Eškroftam. — Pastāstiet viņam pārējo!
— Bez piecām minūtēm vienpadsmitos, — kasieris turpināja, mulsi skatīdamies vienā punktā, — misters Leterens atgriezās, nolika koferīti uz barjeras un jautājoši palūkojās manī. Tādēļ es vaicāju: «Vai kas noticis, mister Lete- ren?» Bet viņš atbildēja: «Cik man zināms, nekas. Kas tad varētu notikt?»
Eškrofts apklusa un atkal paberzēja pieri. Raiders sacīja:
— Nesteidzieties! Man ir vajadzīgs, lai jūs visu izstāstītu iespējami sīki un precīzi.
Eškrofts saņēma sevi rokās.
— Es atbildēju, ka visam jābūt kārtībā, jo nauda tika trīsreiz pārskaitīta. Tad Leterens mazliet nepacietīgi paziņoja, ka tas viņu neinteresējot: lai pārskaitot kaut vai piecdesmit reižu, bet vai es nevarētu pasteigties, jo viņu gaidot fabrikā.
— Un tas jūs mazliet samulsināja? — Raiders, drūmi pasmaidīdams, ieteicās.
— Es pilnīgi apjuku. Man likās, ka viņš joko, kaut gan Leterens neatstāj tāda cilvēka iespaidu, kuram patiktos kādu muļķīgi izjokot. Es teicu, ka naudu viņam jau atdevu pirms pusstundas. Viņš jautāja, vai es neesot sajucis prātā. Tad es paaicināju Džeksonu, jaunāko kasieri, un tas apstiprināja manus vārdus. Džeksons redzēja, kā es saliku naudu koferītī.
— Bet vai viņš redzēja, ka Leterens to aiznesa?
— Jā. Un tūlīt to arī pateica.
— Un ko tad atbildēja Leterens?
— Viņš teica, ka vēloties satikt pārvaldnieku. Es aizvedu viņu pie mistera Olsena. Pēc minūtes misters Olsens piezvanīja, lai es ienesot viņam kvīti. Es izņēmu to no vākiem un atklāju, ka uz tās nav nekāda paraksta.
— Pilnīgi nekāda?
— Jā. Es neko nevarēju saprast. Es taču pats savām acīrn redzēju, kā Leterens parakstījās uz šīs kvīts. Un tomēr tajā vietā nekā nebija. Ne mazākās svītriņas. — Eškrofts mirkli mulsi klusēja, tad pabeidza: — Misters Leterens pieprasīja, lai misters Olsens beidz mani iztaujāt un izsauc policiju. Es paliku pārvaldnieka kabinetā, līdz ieradās misters Herisons.
Padomājis Raiders jautāja:
— Vai Leterenu abas reizes pavadīja vieni un tie paši sargi?
— Nezinu. Es viņus vispār neredzēju.
— Tas ir, jūs gribat teikt, ka viņš bija bez apsardzes?
— Sargi vienmēr neienāk līdz zālē, — Herisons atbildēja kasiera vietā. — Es pārbaudīju vēl un vēlreiz, kamēr nonācu strupceļā.
— Un ko tad jūs uzzinājāt ceļā uz turieni?
— Sargi apzināti katrreiz rīkojas savādāk, lai tas, kam būtu padomā aplaupīšana, nezinātu, kur viņi atradīsies. Dažreiz viņi abi pavada kasieri līdz barjerai un atpakaļ. Citreiz gaida pie ieejas un novēro ielu. Vai arī viens paliek mašīnā, bet otrs pastaigājas bankas priekšā…
— Jādomā, ka viņi ir apbruņoti?
— Protams, — Herisons mazliet izsmējīgi palūkojās uz Raideru. >— Abi sargi dievojas, ka pagājušajā piektdienā viņi pavadījuši Leterenu uz banku vienu reizi. Un ieradušies tur piecas minūtes pirms vienpadsmitiem.
.— Bet viņš taču bija bankā pusvienpadsmitos! — Eškrofts iebilda.
— Leterens to- noliedz, — Herisons sacīja.
— Un sargi arī.
— Ko sargi saka, vai viņi iegājuši līdz bankā? — Raiders jautāja, meklēdams vēl citas pretrunas.
— Ne tūlīt. Viņi gaidījuši pie ieejas, bet tad Leterena ilgā prombūtne viņus satraukusi. Viņi iegājuši zālē, turēdami rokas uz pistolēm. Bet Eškrofts viņus redzēt nevarēja, jo atradās jau Olsena kabinetā.
— Nu, jūs pats redzat, kā tas iznāk, — Raiders sacīja, uzmanīgi vērdamies nelaimīgajā Eškroftā.
— Jūs apgalvojat, ka Leterens saņēmis naudu pusvienpadsmitos. Viņš apgalvo, ka nav to saņēmis. Viens izslēdz otru. Vai jums ir kādi paskaidrojumi?
— Jūs man neticat, vai ne?
— Kāpēc gan? Es pagaidām nekādus secinājumus neizdaru. Mēs esam sadūrušies ar pretrunīgām liecībām. Bet no tā nepavisam neizriet, ka viens no lieciniekiem apzināti melo un tieši viņš būtu jātur aizdomās par noziegumu. Var būt tā, ka viens no viņiem runā, kā pašam šķiet, vistīrāko patiesību un tomēr dziji alojas.
— Jūs domājat, ka tas esmu es?
— Nav izslēgts. Jūs taču neesat nemaldīgs. Nemaldīgu cilvēku vispār nav. — Raiders paliecās uz priekšu, piešķirdams saviem vārdiem īpašu jēgu. — Uzskatīsim, ka fakti ir patiesi. Ja jūs teicāt taisnību, tad nauda tika paņemta pusvienpadsmitos. Ja Leterens teica taisnību, tad viņš to nav ņēmis. Apvienosim šos faktus, un ko mēs dabūsim? Atbildi: naudu aiznesis kāds, kas nav bijis Leterens. Un, ja tiešām izrādīsies, ka tā, tad jūs būsiet maldījies.
— Nē! Es nepārskatījos, — Eškrofts iebilda.
— Es zinu, ko es redzēju. Es redzēju Leterenu
un vienīgi viņu. Vai tad man jāpieļauj, ka es. nevaru ticēt pats savām acīm!
— Jūs taču to jau pieļāvāt, — Raiders aiz- rādīja.
— Nekas tamlīdzīgs.
— Jūs mums teicāt, ka redzējāt, kā Leterens paraksta kvīti. Jūs pats savām acīm redzējāt, ka viņš parakstījās. — Raiders brīdi nogaidoši klusēja, taču kasieris neteica ne vārda. — Tomēr pēc tam izrādījās, ka uz kvīts nekāda paraksta nav.
Eškrofts drūmi klusēja.
— Ja jūs varējāt aloties attiecībā uz parakstu, tad varējāt aloties arī attiecībā uz personu, kas parakstījās.
— Man halucinācijas nerādās.
— Jā? — Raiders sausi sacīja. — Nu, bet kvīts, kā jūs to izskaidrojat?
— Man nekas nav jāizskaidro, — Eškrofts piepeši aizsvilās. — Es izklāstīju jums faktus. Bet tos izskaidrot — tā ir jūsu darīšana.
— Taisnība, — Raiders piekrita. — Un mēs neapvainojamies, kad mums to atgādina. Ceru, jūs neņemat ļaunā, ka jūs tik ilgi iztaujāja par vienu un to pašu? Paldies, ka ieradāties.
— Priecājos, ka varu būt noderīgs, — Eškrofts sacīja un ar redzamu atvieglojuma sajūtu izgāja no istabas.
Herisons iebāza mutē zobu bakstāmo, pazelēja to un bilda:
— Ne lieta, bet velns zina kas. Vēl dienu vai pāris, un jūs nožēlosiet, ka esat atsūtīts uz šejieni mani mācīt.
Domīgi raudzīdamies uz policijas priekšnieku, Raiders caur zobiem sacīja:
— Es esmu atbraucis nevis jūs mācīt, bet jums palīdzēt, jo jūs ziņojāt, ka jums vajadzīga palīdzība. Divas galvas gudrākas par vienu. Simt prātu labāk nekā desmit. Taču, ja jūs vēlaties, lai es pazūdu …
— Nieki! — Herisons atteica. — Šādos brīžos es esmu nikns uz visiem. Mans stāvoklis nav pielīdzināms jūsējam. Ja kāds aplaupa banku man deguna priekšā, viņš pataisa mani par idiotu. Un vai jums patiktos būt reizē policijas priekšniekam un idiotam?
— Pēdējo apzīmējumu es pieņemtu tikai tad, ja atzītu, ka esmu cietis pilnīgu sakāvi. Vai jūs to atzīstat?
— Ne prātā nenāk!
— Nu, tad pietiek kašķēties. Mums ir par ko padomāt. Šajā notikumā ar kvīti ir kaut kas ļoti dīvains. Pilnīgi neizprotams.