Выбрать главу

— Manuprāt, viss ir skaidrs kā diena, — Herisons iebilda. — Vai nu Eškrofts tika apmānīts, vai pats sevi apmānīja.

— Es nerunāju par to, — Raiders sacīja. — Nav saprotams kaut kas cits. Ja uzskatām, ka viņi abi ar Leterenu runā patiesību, tad naudu ir paņēmis kāds cits, svešs. Un es nevaru saprast, kāpēc noziedznieks atdeva kvīti neparakstītu, riskējot, ka viņu tūlīt pat atmaskos. Vai tad nebija vienkāršāk parakstīt Leterena vārdu? Kādēļ gan viņš to nedarīja?

Herisons iegrima domās.

— Varbūt viņš baidījās — ja nu piepeši Eškrofts pamana, ka paraksts ir viltots, ielūkojas viņā uzmanīgāk un saceļ trauksmi?

— Ja viņš spēja uzdoties par Leterenu, tad droši vien būtu varējis iemācīties prasmīgi noviltot arī viņa parakstu.

— Bet varbūt viņš neparakstījās tāpēc, ka vispār neprata rakstīt? — Herisons ieminējās.

— Es pazīstu bandītus, kas iemācījās rakstīt tikai aiz restēm.

— Viss var būt, — Raiders piekrita. — Taču jebkurā gadījumā galvenās aizdomas pagaidām krīt uz Eškroftu un Leterenu. Un, iekams mēs uzsākam tālāku meklēšanu, precīzi jānoskaidro, vai viņi ir vainīgi vai ne. Domājams, jūs viņus abus jau esat pārbaudījis?

— Un kā vēl! — Herisons iesaucās un deva rīkojumu selektorā: — Atsūtiet man mapi par Pirmo banku! Sāksim ar Eškroftu. Finansiālais stāvoklis labs, pagātne nevainojama, lieliska reputācija, nekāda pamata kjūt par bankas aplaupītāju. Džeksons, jaunākais kasieris, zināmā mērā apstiprina viņa liecību. Un noslēpt naudu Eškrofts nekur nevarēja. Mēs pārmeklējām banku no augšas līdz apakšai, un visu šo laiku Eškrofts tika nepārtraukti novērots. Mēs nekā neatradām. Tālākā izmeklēšana atklāja vairākus apstākļus, kas runā viņam par labu… Detaļas es izstāstīšu jums vēlāk.

— Vai jūs esat pārliecināts par viņa nevainību?

— Gandrīz, taču ne pilnīgi, — Herisons atbildēja. — Viņš varēja atdot naudu līdzzinātājam, kas bija nogrimējies par Leterenu. Tādā gadījumā tā nebija jānoslēpj turpat bankā. Ak, ja varētu kārtīgi pārmeklēt viņa māju! Viens papīriņš ar zināmo numuru tūlīt ienestu skaidrību šajā lietā! Taču tiesnesis Meksons atteicās parakstīt kratīšanas orderi, jo tam neesot pietiekama pamata. Lai izdarītu kratīšanu, viņš teica,

vajadzīgas nopietnākas aizdomas. Un, vispār runājot, viņam ir taisnība.

— Bet fabrikas kasieris Leterens?

— Viņam ir piecdesmit astoņi gadi. Zvērināts vecpuisis. Nu, es te nepārstāstīšu jums viņa biogrāfiju. Viņš nekādā ziņā nevar būt vainīgs.

— Jūs par to esat pārliecināts?

— Spriediet paši! Fabrikas mašīna stāvēja kantora priekšā visu rītu līdz desmitiem trīsdesmit piecām minūtēm. Pēc tam tajā iesēdās Leterens un apsardze, lai brauktu uz banku. Ātrāk nekā pa divdesmit minūtēm viņi līdz bankai nokļūt nevarēja. Leterenam gluži vienkārši nebija laika aizbraukt uz banku agrāk ar kādu citu mašīnu, atgriezties fabrikā, paņemt līdz apsardzi un vēlreiz doties uz turieni.

— Nemaz nerunājot par nepieciešamību pagūt vēl laupījumu kaut kur noslēpt, — Raiders pie-' metināja.

— Nē, viņš to nevarēja izdarīt. Bez tam četrdesmit liecinieku fabrikā apstiprina, ka Leterens tur bijis visu laiku, tas ir, no deviņiem, kad ieradies darbā, līdz desmitiem trīsdesmit piecām minūtēm, kad devies uz banku. Pilnīgs alibi.

— Tad viņu acīmredzot var tūlīt svītrot no mūsu rēķiniem.

Herisons pašķobīja lūpas un sacīja:

— Tā jau it kā būtu, bet kopš tā laika mēs esam atraduši piecus lieciniekus, kas redzējuši viņu pusvienpadsmitos ieejam bankā.

— Citiem vārdiem sakot, šie cilvēki apstiprina Eškrofta un Džeksona liecības?

— Jā. Es tūlīt pat nosūtīju visus savus ļaudis, izķemmēt ielu visā garumā un arī tuvāko šķērsielu. Nu, tas tāds parasts, draņķīgs ikdienas darbs. Atradās trīs liecinieki, kas gatavi zem zvēresta apliecināt, ka redzējuši, kā desmitos trīsdesmit Leterens iegājis bankā. Viņi Leterenu nepazīst, bet sazīmējuši pēc fotogrāfijas.

— Vai viņa mašīnu šie liecinieki arī ievērojuši? Vai viņi to aprakstīja?

— Mašīnu viņi nav redzējuši. Leterens gājis kājām, nesdams koferīti. Un šie cilvēki viņu ievērojuši tikai tāpēc, ka kāds šunelis piepeši iekaucies un pa galvu pa kaklu meties bēgt no viņa. Nu, viņi domājuši, ka gājējs tam iespēris, tikai nesapratuši, kāpēc.

— Liecinieki apgalvo, ka viņš tam sunim iespēris?

— Nē.

Raiders domīgi paberzēja abus savus zodus.

— Bet kāpēc tad tas iekaucās un aizmuka? Ne no šā, ne no tā suņi tā nedara. Vai nu viņam iespēra, vai viņš no kaut kā nobijās.

— Nu, un tad? — Herisonam šobrīd suņi nebija ne prātā. — Vēl puiši sameklējuši cilvēku, kurš stāsta, ka redzējis, kā Leterens pēc dažām minūtēm iznācis no bankas ar koferīti rokā. Nekādus sargus viņš nav manījis. Viņš saka, ka Leterens pavisam mierīgi gājis pa ielu, pēc tam apturējis taksometru un aizbraucis.

— Vai jūs atradāt taksometra šoferi?

— Jā. Viņš arī Leterenu pazina pēc fotogrāfijas, ko mēs viņam parādījām. Un pateica, ka aizvedis šo pasažieri līdz kinoteātrim «Kameja» Ceturtajā ielā, bet neesot redzējis, vai viņš tajā iegājis vai ne. Izlaidis viņu no mašīnas, saņēmis naudu un aizbraucis. Mēs iztaujājām «Kamejas» kalpotājus, visu tur pārmeklējām. Un nekā neatradām. Bet blakus atrodas autobusu stacija. Mēs arī tur visus pamatīgi iztērpinājām, taču nekā neuzzinājām.

— Un tas pagaidām ir viss?

— Ne gluži. Es piezvanīju uz Finansu ministriju un paziņoju banknošu numurus. Astoņos štatos ir izsludināta Leterenam līdzīga cilvēka meklēšana. Kamēr mēs šeit runājam, mani puiši ar viņa fotogrāfiju pārbauda visas viesnīcas un mēbelētās istabas. Viņš kaut kur ir noslēpies — iespējams, ka tepat mūsu pilsētā. Bet, ko vēl uzsākt, es nezinu.

Raiders atgāzās pret krēsla atzveltni, kas protestējoši iečīkstējās. Viņš domāja, bet Herisons nesteidzīgi zelēja zobu bakstāmo.

Tad Raiders ierunājās:

— Lieliska reputācija, materiālā labklājība un acīm redzama motīva trūkums — tas viss ir daudz mazāk vērts nekā liecinieku izteikumi. Cilvēkam var būt slepeni iemesli. Piemēram, viņam kaut kādam nolūkam nepieciešams steidzami dabūt divpadsmit tūkstoš dolāru, bet saņemt tos likumīgā ceļā par apdrošinājuma polisi, akcijām vai obligācijām nepietiek laika. Teiksim, viņam ir dotas tikai divdesmit četras stundas, lai sadabūtu izpirkuma maksu.

Herisons iepleta acis.

— Jūs domājat, ka mums jāpārbauda, vai visi Eškrofta un Leterena radinieki ir dzīvi un veseli un vai kāds no viņiem pēdējās dienās nav pazudis?

— Kā uzskatāt par vajadzīgu. Es pats domāju, ka neko, izņemot liekas pūles, tas nedos. Gangsteris zina, ka viņam draud nāvessods. Vai tad nu viņš riskēs kaut kādu nieka divpadsmit tūkstošu dēļ, ja tikpat labi var izraudzīties bagātāku upuri un pieprasīt lielāku izpirkuma maksu? Turklāt, pat ja pārbaude dotu pozitīvus rezultātus, tas neizskaidros, kā tika izdarīta aplaupīšana, un nedos mums pierādījumus, kurus tiesa un zvērinātie varētu uzskatīt par pārliecinošiem.

— Patiešām, — Herisons piekrita. — Un tomēr pārbaudīt derētu. Man pašam jau nekas nebūs jādara. Izņemot Eškrofta sievu, visi viņu radinieki dzīvo citās pilsētās. Būs tikai jāsazinās ar turienes policiju.

— Kā vēlaties. Un, ja jau reiz mēs esam sākuši taustīties tumsā, tad uzdodiet kādam noskaidrot, vai Leterenam kaut kur nav dīkdienīgs brālītis, kas spējīgs izmantot viņu līdzību savtīgos nolūkos. Ja nu piepeši izrādās, ka Leterens ir absolūti līdzīgu dvīņu pāra smagi piemeklētā puse?