— Tādā gadījumā, — Herisons norūca, — viņš ir kļuvis par nozieguma līdzdalībnieku kopš tās minūtes, kad noslēpa mums šāda brāļa esamību …
— No juridiskā viedokļa, protams. Bet var taču skatīties uz to arī cilvēcīgi. Cilvēks, kas baidās no apkaunojuma, pats to tīši nemeklēs. Ja jums būtu brālis — rūdīts recidīvists, vai jūs to izpaustu?
— Tāpat vien nē. Justīcijas interesēs — jā.
— Cilvēki jau nav vienādi. Un paldies dievam, ka tā! — Raiders nepacietīgi paraustīja plecus. — Tātad ar tiem, uz kuriem krīt tiešas aizdomas, mēs esam beiguši. Paskatīsimies, ko var teikt par trešo un nepazīstamo.
— Es jums jau teicu, ka izsludināju Leterenam līdzīga cilvēka meklēšanu, — Herisons sacīja.
— Jā, es atceros. Vai tas, jūsuprāt, var kaut ko dot?
— Grūti pateikt. Iespējams, ka viņš prot meistarīgi pārvērst savu ārieni. Tādā gadījumā viņš tagad vairs nemaz nav līdzīgs cilvēkam, kuru redzēja liecinieki. Bet, ja šī līdzība ir īsta, stipri izteikta un grūti nomaskējama, meklēšanai droši vien būs rezultāti.
— Iespējams. Taču, ja runa nav par asinsradniecību — šo variantu jūs tomēr pārbaudiet —, tad līdzība droši vien ir mākslīga. Tā būtu pārāk liela sakritība. Pieņemsim, ka līdzība ir mākslīgi radīta. Ko mēs no tā varam secināt?
— Līdzība bija pārlieku liela, — Herisons sacīja. — Tik liela, ka apmānīja vairākus lieciniekus. Tik liela, ka kļūst mazliet neomulīgi ap dūšu.
— Tā jau ir tā lieta, — Raiders piekrita. — Un tik prasmīgs meistars var to pašu atkārtot atkal un atkal no jauna, sameklējot piemērotu upuri, kas būtu apmēram viņa augumā. Tātad viņam var būt ne lielāka līdzība ar Leterenu kā man ar cirkus roni. Viņa īstās pazīmes mums nav zināmas, un tas ir nopietns kavēklis. Un pagaidām es nevaru iedomāties, kā mēs varētu konstatēt viņa īsto izskatu.
— Es arī ne, — Herisons bēdīgi piebilda.
— Starp citu, viena iespēja mums vēl ir: esmu gandrīz pārliecināts, ka patlaban viņš ir tādā izskatā kā agrāk — pirms sava trika. Viņam nebija vajadzības maskēties, kamēr viņš gatavojās un izstrādāja savu plānu. Laupīšana noritēja gludi, kā pa sviestu, tātad viss līdz pēdējam sīkumam bija iepriekš pārdomāts. Bet tāda veida darbs prasa ilgstošu novērošanu. Viņš nevarēja vienā reizē noskaidrot naudas saņemšanas kārtību un iegaumēt Leterena ārieni. Vienīgi tad, ja viņš spēj lasīt domas no attāluma …
— Tam es neticu, — Herisons sacīja. — Tāpat kā astrologiem un gaišreģiem.
Neklausīdamies Raiders turpināja:
— Tātad kādu laiku pirms laupīšanas viņš dzīvoja pilsētā vai tās apkaimē. Daudziem cilvēkiem vajadzēja viņu redzēt, un tie varētu viņu aprakstīt. Jūsu puiši, skraidīdami pa krodziņiem ar fotogrāfijām, viņu neatradīs, jo viņš nav līdzīgs šai fotogrāfijai. Mums jānoskaidro, kur viņš ir dzīvojis, un jāuzzina, kāds viņš izskatās.
— Pateikt viegli, bet kā to izdarīt?
— Variants nav no vienkāršajiem, bet ķersimies pie tā. Galu galā kaut ko mēs dabūsim — kaut vai vietas trakomājā… — Raiders apklusa un iegrima domās.
Herisons saspringti raudzījās griestos. Paši to neapjauzdami, viņi, kā tas parasti notiek uz Zemes, apslāpēja ģeniālas atklāsmes dzirkstīti, kas uzzibsnī tik reti! Raiders pāris reižu pavēra muti, it kā grasītos ko teikt, bet tūlīt pat to aizvēra un atkal iegrima domās. Beidzot viņš tomēr sacīja:
— Lai ar tādu pašpārliecinātību uzdotos par Leterenu, viņam taču vajadzēja ne tikai pēc sejas izskatīties tam līdzīgam, bet arī apģērbties pilnīgi tāpat, iet tādā pašā gaitā, piesavināties viņa manieres un runas veidu …
— Viņš ne ar ko neatšķīrās no Leterena, — Herisons atbildēja. — Es izprašņāju Eškroftu, kamēr mums abiem kļuva nelabi. Svešajam viss bija tāds pats kā Leterenam, pat zābaki.
— Bet koferītis? — Raiders jautāja.
— Koferītis? — Herisona kalsnajā sejā pavīdēja neizpratne, ko tūlīt pat nomainīja dusmas uz sevi. — Nu jūs mani pieķērāt. Par koferīti es nemaz netiku jautājis. Nošāvu buku.
— Nav teikts. Iespējams, ka arī koferītis bija tas pats, taču derētu pārbaudīt.
— Tūlīt pat pārbaudīsim. — Herisons pacēla telefona klausuli, uzgrieza numuru un sacīja:
— Mister Eškroft, man ir jums vēl viens jautājums. Vai koferītis, kurā jūs salikāt naudu, bija tas pats, ar kuru vienmēr ieradās kasieri no fabrikas?
Arī Raiders. dzirdēja noteikto atbildi:
— Nē, mister Herison, koferītis bija jauns.
— Ko?! — Herisons pietvīkdams iebrēcās. — Kāpēc jūs to agrāk neteicāt?
— Jūs man nejautājāt, un es aizmirsu. Bet, ja arī būtu atcerējies, man tas neliktos svarīgi.
— Paklausieties, izlemt, kas ir svarīgi un kas nav — tas ir mans, nevis jūsu pienākums! — Herisons uzmeta Raideram mocekļa skatienu un saērcināts turpināja: — Nu, tad noskaidrosim reizi par visām reizēm! Vai koferītis bija tieši tāds pats, ar kādu ieradās kasieri, tikai jauns?
— Nē, ser. Bet ļoti līdzīgs. Tādas pašas formas, ar tādu pašu misiņa slēdzi, gandrīz tikpat liels. Tikai mazlietiņ garāks un kādu collu dziļāks. Es atceros, ka, liekot tajā naudu, brīnījos, kāpēc viņi iegādājušies otru koferīti, bet tad nospriedu, ka laikam vēlas, lai misters Leterens un misters Sveins brauktu uz banku katrs ar savu koferīti.
— Vai jūs neievērojāt kaut kādu atšķirības zīmi? Teiksim, etiķeti ar cenu, firmas marku, iniciāļus vai ko citu?
— Nē. Es jau īpaši neskatījos. Neparedzēdams turpmāko, es nevarēju…
Eškrofta balss aprāvās teikuma vidū, jo Herisons nikni nosvieda klausuli. Viņš pievērsa skatienu Raideram, kurš neko neteica.
— Jūsu zināšanai, — Herisons sacīja, — es esmu nācis pie secinājuma, ka publisko tualešu apkopēja profesijai ir daudz priekšrocību, un mēdz būt brīži, kad man uzmācas liels kārdinājums… — Viņš aizelsās un ieslēdza selektoru. — Vai tur kāds ir brīvs?
— Kastners, ser.
— Atsūtiet viņu pie manis!
Ienāca detektīvs Kastners. Viņš bija ģērbies visai eleganti un acīmredzot prata orientēties netikumu džungļos.
— Džim! — Herisons izrīkoja. — Tūlīt dodieties uz stikla fabriku un paņemiet kasiera koferīti. Tikai pārliecinieties, ka tas ir tieši tas, kuru viņi ņem sev līdz uz banku. Apstaigājiet ar šo koferīti visus pilsētas galantērijas veikalus un noskaidrojiet, kam un kad pēdējā mēneša laikā pārdoti šādi koferīši. Ja atradīsiet pircēju, tad lai viņš jums parāda savu koferīti un pasaka, kur viņš bija un ko darīja pagājušo piektdien pulksten pusvienpadsmitos.
— Tiks izdarīts, šef!
— Piezvaniet man, tiklīdz kaut ko noskaidrojat.
Kad Kastners bija aizgājis, Herisons sacīja:
— Koferītis tika nopirkts speciāli šai laupīšanai. Tātad tas iegādāts droši vien nesen un, iespējams, mūsu pilsētā. Ja Nortvudas veikalos neizdosies neko noskaidrot, ķersimies pie kaimiņu pilsētām.
— Jūs nodarbojieties ar to, — Raiders piekrita, — bet es pa to laiku arī kaut ko darīšu.
— Ko tieši?
— Mēs taču dzīvojam zinātnes un modernas tehnikas laikmetā. Mūsu rīcībā ir plaši attīstīti un lieliski darbojošies sakaru līdzekļi, kā arī efektīvas informācijas ievākšanas un uzglabāšanas sistēmas. Izmantosim to, kas mums ir.
— Kas jums padomā? — Herisons jautāja.