— Tāda veiksmīga un viegla aplaupīšana prasīt prasās, lai tiktu atkārtota. Nav izslēgts, ka noziedznieks jau ne reizi vien ir pielietojis savu paņēmienu, un katrā ziņā viņš neaprobežosies tikai ar šo banku.
— Nu, un …
— Mums ir viņa ārienes apraksts, kaut gan diez vai tas ko dos. Taču, — Raiders pasliecās uz priekšu, — mēs zinām viņa metodes, un tās var noderēt mums par izejas punktu.
— Jā, patiešām.
>— Tādēļ reducēsim viņa aprakstu uz īpatnībām, kuras grūti nomaskēt, uz tādām kā garums, svars, auguma tips, acu krāsa. Pārējo var neņemt vērā. Un īsumā raksturosim viņa metodi, norādot tikai faktus. To visu mēs varam izteikt ar kādiem piecsimt vārdiem.
— Un pēc tam?
— Mūsu valstī ir seši tūkstoši divsimt astoņas bankas, no tām vairāk nekā seši tūkstoši ietilpst Banku asociācijā. Mūsu departaments piegādās asociācijai cirkulāru tik daudzos eksemplāros, lai varētu izsūtīt visiem tās locekļiem. Bankas tiks brīdinātas par iespējamo aplaupīšanu, un, ja tā tiks atkārtota vai kaut kas līdzīgs jau ir noticis, mēs tūlīt par to uzzināsim visos sīkumos.
— Laba doma! — Herisons atzinīgi sacīja. — Iespējams, ka kaut kur policijas priekšnieks lauza galvu ap diviem trim faktoriem, kuru trūkst mums, bet mēs savukārt varētu viņam paziņot šo to interesantu. Informācijas apmaiņa dos gan mums, gan viņam visu, kas vajadzīgs, lai notvertu noziedznieku.
— Nav izslēgts, ka mums izdosies ievērojami, vienkāršot procedūru, — Raiders sacīja. — Tādā gadījumā, ja mums ir darīšana ar recidīvistu. Ja ne, tad nekas neiznāks. Bet, ja viņš kādreiz agrāk ir bijis arestēts par līdzīgu noziegumu, mēs vienā mirklī atradīsim viņa kartīti. — Sapņaini palūkojies uz griestiem, Raiders piemetināja: — Vašingtonas kartotēka — tā ir ko vērts!
— Protams, es par to zinu, — Herisons sacīja, — bet redzējis gan neesmu.
— Vienam manam draugam, pasta inspektoram, tā nesen izdarīja lielu pakalpojumu. Viņš meklēja tipu, kas bija caur pastu pārdevis viltotas naftas atradņu akcijas. Blēdis bija apkrāpis jau piecdesmit vientiešus, apmānot tos ar lieliski nostrādātiem dokumentiem — ģeoloģiskās izlūkošanas slēdzieniem, licencēm un tā tālāk. Neviens no cietušajiem viņu nekad nebija redzējis un tāpēc nevarēja aprakstīt.
— Pārāk maz materiāla izmeklēšanai!
— Protams, bet pietika arī ar to. Pasta orgānu mēģinājumi izlikt viņam lamatas cieta neveiksmi. Viņš bija ļoti izmanīgs tips, un tas pats par sevi jau ir pierādījums. Bez šaubām, tāds rūdīts krāpnieks nevarēja nebūt kartotēkā.
— Un kas notika tālāk?
— Ziņas par viņu tika kodētas un ievietotas atrgaitas ekstraktorā. Nu, apmēram tas pats, kā kad dotu sunim paostīt lakatiņu. Jūs pat nošķaudīties nepagūtu, cik ātri elektroniskie pirksti aptaustīja simtiem tūkstošu perfokaršu. Atstājot mierā profesionālus slepkavas, dažādu kategoriju laupītājus un uzlauzējus, tie izmeklēja apmēram c.etri tūkstoši krāpnieku. No tiem tika atlasīti, teiksim, seši simti afēristu, kas specializējušies uz neesošu vērtspapīru iesmērēšanu. Bet no tiem atlasīja simtu, kas operējuši ar naftas pseidoakci- jām, pēc tam izdalīja tos divpadsmit, kas savā darbībā aprobežojušies ar nosūtīšanu pa pastu.
— Jā, tas ievērojami sašaurināja meklēšanas apjomu, — Herisons piekrita.
— Mašīna izsvieda divpadsmit kartītes, — Raiders turpināja. — Ja ziņu par krāpnieku būtu vairāk, tā tūlīt būtu izsniegusi vienu vienīgu kartīti. Bet šoreiz to bija divpadsmit. Starp citu, tam vairs nebija nekādas nozīmes. Atra pārbaude konstatēja, ka četri no šiem divpadsmit jau miruši, bet seši sēž aiz restēm. No atlikušajiem diviem vienu tūlīt atrada, un tika precīzi noskaidrots, ka viņš nav vainīgais. Tātad palika tikai viens. Pasta orgānu rīcībā tagad bija viņa uzvārds, fotogrāfija, pirkstu nospiedumi, ziņas par viņa ieradumiem, sakariem un visu pārējo, trūka varbūt vienīgi viņa mātes laulības apliecības. Pēc trīs nedēļām viņu arestēja.
— Nav slikti. Tomēr es nesaprotu, kāpēc kartotēkā tiek glabātas arī mirušo kartītes.
— Dažreiz jauniegūtas ziņas dod iespēju konstatēt, ka sen izdarīti noziegumi, kas palikuši neatklāti, ir viņu roku darbs. Bet kartotēku vergi nevar paciest nepabeigtas lietas. Viņi gatavi gaidīt vai pusmūžu, lai tikai varētu izdarīt atzīmi par lietas izbeigšanu. Viņi dievina akurātību, saprotat?
— Saprotu, — Herisons domīgi atbildēja. — Šķiet, noziedznieks, kas iekļuvis kartotēkā, gan varētu apjēgt, ka jāsāk godīga dzīve vai vismaz jāmaina metodes.
— Nē, viņi vienmēr atkārto vienu un to pašu. Iekļūst ricē un vairs nespēj tikt no tās laukā. Man vēl nav gadījies dzirdēt, ka naudas viltotājs būtu kļuvis par uzpērkamu slepkavu vai sācis zagt velosipēdus. Arī mūsu zellis atkārtos savu triku un praktiski ar tām pašām metodēm. Gan redzēsiet! — Raiders pamāja uz telefona aparāta pusi.
— Vai jums nebūtu nekas pretī, ja es pieteiktu pāris tālsarunu?
— Cik vien vēlaties. Es taču tās neapmaksāju.
— Nu, tādā gadījumā pieteikšu arī trešo. Sie- velīte ir pelnījusi, lai viņu atcerētos.
— Dariet to! — Herisons piecēlās un devās uz durvīm, ar savu izskatu pauzdams visdziļāko riebumu. — Bet es kaut kur vēl pastrādāšu. Man vienmēr kļūst nelabi, kad pieaudzis vīrietis sāk dudināt un saldi svepstēt.
Pasmējies Raiders paņēma telefona klausuli.
— Savienojiet mani ar Finansu ministriju. Vašingtona, papildnumurs 417, misters O'Kifs.
Nākamās divdesmit četras stundas Zemes metodes joprojām tika pielietotas ar tādu pašu nogurdinošu neatlaidību. Policisti uzdeva jautājumus veikalu īpašniekiem, vietējām tenku vācelēm, bārmeņiem, bijušiem kriminālistiem, slepeniem informatoriem — īsi sakot, visiem tiem, kas varēja nejauši kaut ko zināt vai būt dzirdējuši. Detektīvi civildrēbēs klaudzināja pie durvīm, izprašņāja tos, kas viņiem atbildēja, un ievāca ziņas par tiem, kas atteicās atbildēt. Ceļu policija pārbaudīja moteļus un kempingus, pratināja to īpašniekus, pārvaldniekus, personālu. Šerifi apbraukāja fermas, kur kādreiz tikušas izdotas istabas.
Vašingtonā viena mašīna izsvieda seši tūkstoši eksemplāru cirkulāra, un turpat netālu otra mašīna rakstīja adreses uz sešiem tūkstošiem aplokšņu. Tai līdzās elektroniskie pirksti, aptaustot miljoniem perfokaršu, meklēja tādas, kam būtu specifisks caurumiņu izvietojums. Desmit lielās un mazās pilsētās policisti ievāca ziņas par dažiem cilvēkiem, ziņoja to, ko bija uzzinājuši, pa telefonu uz Nortvudu un darīja kārtējos darbus.
Kā parasti, vispirms tika saņemta kaudze noliedzošu atbilžu. Visi Eškrofta radinieki bija sveiki un veseli, un neviens no viņiem pēdējā laikā nebija pazudis no mājām. Leterena ģimenē nebija nevienas melnās avs, dvīņubrāļa viņam nebija, bet vienīgais brālis, desmit gadu jaunāks par Leterenu un ne sevišķi līdzīgs viņam, bija ar nevainojamu reputāciju, turklāt, kā to apstiprināja uzticami liecinieki, visu piektdienas rītu viņš atradies savā kantorī.
Neviena banka neziņoja par aplaupīšanu, ko būtu izdarījis veikls blēdis, nogrimējies par cienījamu klientu. Ne mēbelētajās istabās, ne viesnīcās, ne kempingos neizdevās atrast iemītnieku, kas kaut mazliet līdzinātos Leterenam.
Kartotēkā bija četrdesmit divi blēži, dzīvi un miruši, kas izmanīgi aplaupījuši bankas. Taču viņu paņēmieni nepavisam nebija līdzīgi tam, kāds tika pielietots šoreiz. Mašīna ar nožēlu izsniedza atbildi: «Nav atrodams.»
Tomēr pietiekams daudzums negatīvu faktoru deva iespēju nonākt pie dažiem pozitīviem secinājumiem. Apdomājuši saņemtās atbildes, Herisons un Raiders vienprātīgi nolēma, ka Eškroftu un Leterenu var neturēt aizdomās par līdzdalību laupīšanā, ka nezināmais noziedznieks vēl tikai sāk savu karjeru un pirmā veiksme viņu pamudinās atkārtot izdevušos operāciju, un ka, izmantojot savu īpašo talantu, viņš tagad slēpjas zem pilnīgi citas maskas.