Pirmais veiksmes stariņš viņiem atspīdēja dienas beigās. Kabinetā ienāca Kastners, atstūma cepuri pakausī un sacīja:
— Iespējams, ka es kaut kam esmu nācis uz pēdām.
— Un proti? — Herisons saausīdamies jautāja.
— Tādi koferīši sevišķi daudz netiek pieprasīti, un tos pārdod tikai vienā veikalā. Pēdējā mēnesī tur izdevies pārdot trīs gabalus.
— Vai par tiem maksāts ar čekiem?
— Skaidrā naudā. — Un, drūmi pasmaidījis par sava priekšnieka vilšanos, Kastners turpināja: — Divi no pircējiem ir seni, cienījami klienti. Tie abi nopirkuši savus koferīšus pirms kādām trim nedējām. Viņi koferīšus man parādīja un pastāstīja, kur bijuši piektdienas rītā. Es pārbaudīju viņu teikto — viss ir patiesība.
— Nu, bet trešais pircējs?
— Turp jau es stūrēju, šef. Manuprāt, viņš ir tas, kurš mums vajadzīgs. Viņš koferīti nopircis aplaupīšanas priekšvakarā. Un neviens viņu nepazīst.
— Iebraucējs?
— Ne gluži. Hilda Kasidi, pārdevēja, kura šo cilvēku apkalpojusi, sīki viņu aprakstīja. Tas bijis padzīvojis, kluss vīrelis ar asiem sejas vaibstiem. Atgādinājis līķu balzamētāju, kam sāp zobi.
— Nu, bet kāpēc jūs domājat, ka viņš nav iebraucējs?
— Tādēj, šef, ka ar ādas izstrādājumiem pilsētā tirgojas vienpadsmit veikali. Es esmu šejienietis, bet arī man nācās pameklēt, kamēr atradu to, kurā ir šie koferīši. Nu, un šis morga kalpotājs — es tā spriedu — arī uzreiz neatrada to, kas viņam bija vajadzīgs. Tādēj es vēlreiz apstaigāju veikalus, tagad jau tieši jautādams par vinu.
— Un?'
— Trijos atcerējās, ka aprakstītajam līdzīgs cilvēks prasījis preci, kādas viņiem nav. — Kastners ieturēja daudznozīmīgu pauzi. — Sols Berg- mens no «Tūrista» saka, ka šā pircēja fizionomija viņam likusies pazīstama. Kas viņš tāds, to Berg- mens nezina un neko vairāk pateikt nevar. Taču viņš ir pārliecināts, ka jau agrāk pāris reižu redzējis šo cilvēku.
— Varbūt viņš laiku pa laikam iebrauc pilsētā, bet dzīvo kaut kur ne visai tuvu.
— Arī es tā domāju, šef.
— «Ne visai tuvu» var nozīmēt jebkuru vietu simt jūdžu rādiusā un varbūt vēl tālāk, — Herisons norūca. Viņš skābi paraudzījās uz Kastneru. — Kurš no viņiem šo tipu vislabāk apskatījis?
— Hilda Kasidi.
— Nu, tad vediet viņu šurp un labi ātri!
.— Esmu jau atvedis, šef. Viņa gaida pieņemamajā telpā.
— Tu esi varens puisis, Džim! — Herisons sacīja, kļuvis priecīgāks. — Lai nāk iekšā!
Kastners izgāja un atgriezās kopā ar pārdevēju. Tā bija gadu divdesmit veca, slaida, stalta meitene ar gudru seju. Viņa sēdēja, nolikusi rokas uz ceļiem, un ar rāmu lietišķību atbildēja uz Herisona jautājumiem, kurš centās iespējami pilnīgāk noskaidrot, ko viņa vēl var atcerēties par aizdomīgā pircēja ārieni.
— Atkal tas pats! — Herisons nogaudās, kad viņa apklusa. — Puišiem būs vēlreiz jāapstaigā pilsēta un jāpārbauda, vai kāds nepazīst šo tipu.
— Ja viņš tikai reizēm iebrauc pilsētā, jums būs vajadzīga citu pilsētu policijas palīdzība, — iejaucās Raiders.
— Jā, protams.
— Taču, iespējams, mēs varēsim atvieglot viņu uzdevumu. — Raiders pāri galdam palūkojās uz meiteni. — Ja mis Kasidi būs ar mieru mums palīdzēt.
i— Labprāt, ja tikai spēšu.
— Ko jūs esat izdomājis? — Herisons painteresējās.
— Domāju izmantot Rodžera Kinga pakalpojumus.
— Kas tas tāds?
— Mūsu departamenta štata mākslinieks. Šad tad piepelnās ar karikatūrām. Viņš ir īsts meistars. — Raiders atkal pagriezās pret meiteni.
— Vai jūs nevarētu rīt atnākt šurp agrāk uz visu priekšpusdienu?
— Ja pārvaldnieks atļaus.
— Atļaus. Par to es parūpēšos, — Herisons sacīja.
— Tātad norunāts, — Raiders teica meitenei.
— Kad jūs atnāksiet, misters Kings jums parādīs dažādu cilvēku fotogrāfijas. Jums vajadzēs uzmanīgi tās aplūkot un norādīt pazīmes, kas atgādina tā cilvēka seju, kurš nopirka koferīti. Te zods, tur deguns, vēl kaut kur — mute. Bet misters Kings pēc pazīmēm uzskicēs vārdisko portretu un koriģēs to pēc jūsu norādījumiem, kamēr tiks panākta pilnīga līdzība. Nu, vai tiksiet galā?
— Protams.
— Var izdarīt vēl labāk, — iejaucās Kastners.
— Sols Bergmens būs nāvīgi priecīgs, ja arī viņu lūgs palīdzēt. Viņam tādas lietas patīk.
— Tad uzaiciniet viņu rīt.
Kad Kastners un meitene aizgāja, Raiders jautāja Herisonam:
— Vai jums te atradīsies kāds, kas varētu pavairot portretu?
— Protams.
— Ļoti labi. *— Raiders pagriezās pret telefonu. — Vai es drīkstētu pielikt pie rēķina vēl pāris skaitlīšus?
— Man taču vienalga, lai mērs, ieraugot šo rēķinu, krīt vai ģībonī, — Herisons atbildēja. — Taču, ja jūsu nolūks ir izvirst klausulē pirmatnēju kaisli, tad tā arī sakiet, lai varu pagūt laikus aizvākties.
— Šoreiz ne. Iespējams, ka viņa skumst, taču pienākums pirmajā vietā! — Raiders paņēma klausuli. — Finansu ministriju, Vašingtona, pa- pildnumurs 338. Palūdziet Rodžeru Kingu.
Kinga zīmējums tika izsūtīts kopā ar aprakstu un lūgumu aizturēt cilvēku, kas tam atbilstu. Bija pagājušas tikai dažas minūtes, kopš sūtījums nokļuvis pie adresātiem, kad Herisona kabinetā jau iezvanījās telefons. Viņš paķēra klausuli.
— Štata policijas kazarmas. Runā seržants Vil- kinss. Mēs tikko saņēmām jūsu paketi. Es pazīstu šo tipu, viņš dzīvo manā iecirknī.
— Kas viņš tāds ir?
i— Viljams Džonss. Nelielas stādu audzētavas īpašnieks pie ceturtās šosejas, pāris stundu brauciena attālumā no jūsu pilsētas. Diezgan padrūma persona, taču nekas slikts par viņu nav zināms. Es teiktu, ka viņš ir nelabojams pesimists, bet godīgs cilvēks. Vai jūs gribat, lai mēs viņu aizturētu?
— Jūs esat pārliecināts, ka tas ir viņš?
— Jūsu zīmējumā ir viņa seja, neko vairāk apgalvot neņemos. Policijā es kalpoju tikpat ilgi kā jūs un cilvēku identificēšanā nemēdzu kļūdīties.
— Protams, seržant. Mēs būsim jums ļoti pateicīgi, ja jūs atsūtīsiet viņu pie mums noskaidrošanai.
— Labi.
Herisons nolika klausuli. Viņš atgāzās pret krēsla atzveltni un ieurbās ar.skatienu galdā, apsvērdams, ko bija dzirdējis. Pēc dažām minūtēm viņš sacīja:
— Tomēr man labāk patiktu, ja šis Džonss senāk būtu bijis, teiksim, cirka klauns vai estrādes parodists. Stādu audzētavas īpašnieks divu stundu brauciena attālumā no pilsētas vairāk līdzinās vientiesīgam fermerim nekā izmanīgam tipam, kas spējīgs izstrādāt tādu numuru.
— Iespējams, ka viņš ir tikai līdzdalībnieks. Pirms aplaupīšanas nopircis koferīti, vēlāk paslēpis naudu vai arī stāvējis par sargu, kamēr laupītājs bija bankā.
Herisons pamāja.
— Nu, mēs visu noskaidrosim, kad viņš ieradīsies. Un, ja viņš nevarēs pierādīt, ka pircis koferīti bez jebkāda slepena nolūka, viņam klāsies slikti.
— Bet ja varēs?
— Tad mēs atgriezīsimies pie tā, ar ko sākām. — Herisons sadrūma, to iedomājoties, bet lad iezvanījās telefons, un viņš paķēra klausuli. — Nortvudas policijas iecirknis.