— Runā policists Klintons, šef. Es tikko parādīju to zīmējumu misis Bastiko. Viņa izīrē mēbe- letas istabas. Stīvenstrītā, 157. māja. Viņa apzvēr, ka tas esot Viljams Džonss, kas desmit dienas nodzīvojis pie viņas. Viņš ieradies bez bagāžas, bet vēlāk nopircis sev koferīti, līdzīgu tam, kāds bija kasieriem. Sestdienas rītā viņš aizbraucis ar visu koferīti. Viņš bijis samaksājis vēl četras dienas uz priekšu, bet par to ne vārda neieminējies un neesot vairs atgriezies.
— Pagaidiet tur, KHnton! Mēs tūlīt ieradīsimies. — Herisons nošmaukstināja lūpas un sacīja Raideram: — Nu, braucam!
Policijas mašīna ātri nogādāja viņus Stīven- strītā pie 157. mājas. Tā bija veca ķieģeļu ēka ar akmens kāpnēm, ko nodeldējušas tūkstošiem pazoļu.
Misis Bastiko, kuras rupji veidoto seju rotāja kārpas, tikumiskā sašutumā iesaucās:
— Manā mājā vēl nekad nav bijusi policija! Visus divdesmit gadus!
— Nu, toties tajā kaut vai tagad ieradušies kārtīgi cilvēki, — Herisons viņu mierināja. — Ko jūs varat pastāstīt par šo Džonsu?
— Nekā sevišķa, — misis Bastiko atbildēja, vēl arvien nespēdama norimties. — Viņš gandrīz visu laiku bija ieslēdzies savā istabā. Un es neesmu radusi uzsākt sarunas ar iemītniekiem, ja viņi uzvedas pieklājīgi.
— Vai viņš minēja, no kurienes ieradies un uz kurieni domā doties tālāk vai kaut ko tamlīdzīgu?
— Nē. Viņš samaksāja uz priekšu, pateica man savu uzvārdu, paskaidroja, ka ieradies šeit darīšanās, bet vairāk nekā. Katru rītu viņš kaut kur aizgāja, vakarā pārnāca agri, vienmēr bija skaidrā prātā un nevienam neuzbāzās.
— Vai pie viņa kāds nāca? — Herisons izvilka Leterena fotogrāfiju. — Lūk, šis cilvēks, piemēram.
— Jūsu policists vakar man rādīja šito kartīti. Es to cilvēku nepazīstu. Es ne reizi netiku redzējusi, ka misters Džonss būtu ar kādu runājis.
— Hm-m-m… — Herisons vīlies norūca.
— Mēs apskatīsim viņa istabu. Vai jums nav nekas pretī?
Saimniece negribīgi uzveda viņus augšā, atslēdza durvis un nodeva istabu viņu rīcībā, lai jaucas un darās, kā ienāk prātā. Spriežot pēc misis Bastiko sejas, policija izraisīja,viņai alerģiju.
Viņi rūpīgi pārmeklēja istabu — noņēma no gultas palagus un matraci, pārbīdīja visas mēbeles, apgrieza uz otru pusi paklājus un pat noskrūvēja izlietnes nostādinātāju un izpētīja tā saturu. Policists Klintons izvilka no šķirbas starp grīdas dēļiem mazu gabaliņu sārtas, caurspīdīgas plēves un divas savādas sēkliņas, līdzīgas pagarinātām mandelēm, ar spēcīgu, īpatnēju smaržu.
Pārliecinājušies, ka istabā vairāk nekā interesanta nav, viņi aizveda šos trūcīgos kratīšanas rezultātus uz iecirkni un no turienes tos nosūtīja uz štata kriminālistikas laboratoriju analīzei.
Pēc trīs stundām Herisona kabinetā ienāca Viljams Džonss. Viņa skatiens paslīdēja garām Raideram un dusmīgi ieurbās Herisonā, kurš bija pilnā formas tērpā. Džonss pikti jautāja:
— Kāda velna pēc mani atvilka šurp? Es neko neesmu izdarījis!
— Ja tā, tad kāpēc jums jāuztraucas?»— Herisons pieņēma bargu izskatu. — Kur jūs bijāt pagājušās piektdienas rītā?
— To es jums tūliņ pateikšu, — ar dzēlīgu pieskaņu atbildēja Džonss. — Es biju Smokifolsā, pirku kultivatoram rezerves daļas.
— Tas taču ir astoņdesmit jūdžu no šejienes!
— Nu, un tad? No manām mājām līdz turienei
ir krietni tuvāk. Bet kultivatora rezerves daļas te nekur citur nevar nopirkt. Varbūt jūs zināt kādu aģentu Nortvudā? Nosauciet man viņu, un es jums pateikšu paldies.
— Nu, pietiek par to! Cik ilgi jūs tur bijāt?
— Iebraucu desmitos, aizbraucu dienā.
— Un jums vajadzēja apmēram piecas stundas, lai nopirktu kādas tur rezerves daļas?
— Es jau nekur nesteidzos! Nopirku vēl šo to no produktiem. Paēdu pusdienas. Arī iedzēru.
— Tātad atradīsies daudzi cilvēki, kas varēs apliecināt, ka redzējuši jūs tur?
— Protams! — Džonss piekrita ar atbruņojošu pārliecību.
Herisons ieslēdza selektoru un kādam sacīja:
— Atvediet šurp misis Bastiko, Kasidi un Solu Bergmenu. — Tad viņš atkal pievērsās Džonsam. — Izstāstiet man precīzi, kur tieši jūs iegriezā- ties, kamēr uzturējāties Sinokifolsā, un kas jūs katrā no šīm vietām redzēja.
Viņš veicīgi pierakstīja visu, ko Džonss stāstīja par saviem iepirkumiem Smokifolsā piektdienas rītā. Pabeidzis viņš piezvanīja uz Smokifolsas policijas iecirkni, ātri izklāstīja lietas būtību, paziņoja, ko teicis Džonss, un lūdza visu pamatīgi pārbaudīt.
Izdzirdējis viņa lūgumu, Džonss pēkšņi satraucās:
— Vai tagad es varu iet? Man jāstrādā.
— Man arī, — Herisons sacīja.>—Bet kur jūs noslēpāt ādas koferīti?
— Kādu koferīti?
— Jauno, ko nopirkāt ceturtdien dienā.
Neizpratnē vērdamies uz viņu, Džonss sāka
kliegt:
— Ko jūs gribat man piedēvēt? Nekādus koferīšus es neesmu pircis! Kāda velna pēc man būtu vajadzīgs koferītis?
— Jūs vēl teiksiet, ka neesat dzīvojis mēbelētajās istabās Stīvenstrītā!
— Neesmu arī. Man jūsu Stīvenstrītā nav ko meklēt. Es tur pat par naudu neietu!
Strīds ilga divdesmit minūtes. Džonss ar ēze|a ietiepību apgalvoja, ka visu ceturtdienu strādājis savā stādu audzētavā, tāpat kā visu to laiku, kad viņš it kā būtu dzīvojis mēbelētajās istabās. Nekādu misis Bastiko viņš nepazīst un negrib pazīt. Nekad savā mūžā viņš nekādus ādas koferīšus nav pircis. Lai sarīko viņa mājā kratīšanu — viņam nekas nav pretī, bet, ja tur atradīsies koferītis, tad viņi paši būs to slepus nolikuši.
Pa durvīm pabāzās policista galva:
— Viņi ir šeit, šef.
— Labi. Sagatavojiet visu identificēšanai.
Pēc desmit minūtēm Herisons ieveda Viljamu
Džonsu dibenistabā un nostādīja rindā kopā ar četriem slepenpolicistiem un pieciem brīvprātīgajiem no ielas. Pēc tam tur iegāja Sols Bergmens, Hilda Kasidi un misis Bastiko. Viņi paskatījās uz rindā stāvošajiem un visi vienlaikus norādīja uz vienu un to pašu cilvēku.
— Tas ir viņš, — teica misis Bastiko.
— Viņš, — pārdevēja apstiprināja.
— Neviens cits, >— Sols Bergmens piebalsoja.
— Jums viņi visi te ir ķerti! — iesaucās Džonss, galīgi apjucis.
Herisons ieveda trīs lieciniekus savā kabinetā un mēģināja noskaidrot, vai viņi nav kļūdījušies. Visi trīs apgalvoja, ka ne, ka viņi ir pilnīgi pārliecināti: Viljams Džonss ir tas cilvēks.
Herisons atlaida lieciniekus, bet Viljamu Džonsu aizturēja līdz ziņu saņemšanai no Smokifolsas. Pārbaudes rezultāti pienāca, kad divdesmit četras stundas — maksimālais laiks, uz kādu likums atļauj aizturēt aizdomās turētu personu bez apsūdzības izvirzīšanas — jau bija gandrīz pagājušas. Trīsdesmit divu cilvēku liecības pilnībā apstiprināja, ka Džonss patiešām bijis Smokifolsā no desmitiem līdz pusčetriem pēcpusdienā. Pārbaudes uz šosejām palīdzēja noskaidrot visu viņa ceļu līdz šai pilsētiņai un atpakaļ. Daži liecinieki apgalvoja, ka redzējuši viņu stādu audzētavā tajā laikā, kad viņš it kā būtu bijis misis Bastiko mājā. Džonsa mājās un stādu audzētavā izdarīja kratīšanu — ne koferītis, ne nolaupītā nauda netika atrasti.
— Nu, viss! — Herisons noņurdēja. — Man atliek tikai izlaist viņu un vēl pazemīgi atvainoties. Kas tā par draņķīgu, riebīgu lietu, kur visi notur visus par kādu citu?
Masēdams savus zodus, Raiders ierosināja: