— Varbūt mums derētu pārbaudīt arī to? Pirms jūs Džonsu atbrīvojat, parunāsim ar viņu vēlreiz.
Džonss ienāca, sagumis un kļuvis krietni rāmāks: viņš bija gatavs atbildēt uz jebkuriem jautājumiem, lai tikai ātrāk varētu atgriezties mājās.
— Mums ļoti žēl, ka sagādājām jums tik daudz neērtību, — Raiders pieklājīgi sacīja. — Taču situācijā, kāda izveidojusies, tas bija neizbēgami. Mēs esam sastapušies ar ārkārtīgi sarežģītu problēmu. — Paliecies uz priekšu, viņš cieši raudzījās Džonsā. — Pacentieties atcerēties, vai nav bijis tāds gadījums, kad jūs būtu ticis noturēts par kādu citu!
Džonss pavēra muti, atkal to aizvēra un beidzot sacīja:
— Eh, velns! Bija tāds gadījums. Pirms pāris nedēļām.
— Nu, nu, pastāstiet! — Raiders mudināja, un viņa acis iedzirkstījās.
— Es izbraucu cauri Nortvudai bez apstāšanās — man vajadzēja tikt Sautvudā. Kad biju tur pavadījis apmēram stundu, piepeši kāds tips uzsauca man no ielas otras puses. Pilnīgi svešs. Es pat nodomāju, ka viņš sauc kādu citu. Bet viņš griezās tieši pie manis.
— Un kas bija tālāk? — Herisons nepacietīgi jautāja.
— Viņš man prasīja, ka es esot ticis Sautvuda. Un paskats viņam bija gluži apstulbis. Es atbildēju, ka atbraucu ar savu mašīnu. Bet viņš man neticēja.
— Kāpēc?
— Viņš teica, ka es esot gājis kājām un balsojis. Viņš to zinot tāpēc, ka pats mani aizvedis līdz Nortvudai. Un pēc tam, kad mani tur izsēdinājis, vairs nekur neesot apstājies un braucis tādā ātrumā, ka līdz Sautvudai viņu neviens neesot apdzinis. Nupat tikai viņš novietojis mašīnu, sācis iet pa ielu un pēkšņi — es nāku pretī pa otru ielas pusi.
— Un ko jūs viņam teicāt?
— Es teicu, ka viņš ir vedis kādu citu, nevis mani. Viņa paša vārdi to pierāda.
— Tas iedzina viņu strupceļā, ko?
— Viņš pavisam apjuka. Pieved mani pie savas mašīnas un saka: «Tātad jūs tajā nebraucāt?» Protams, es teicu, ka ne, un gāju savu ceļu. Sākumā es domāju, ka mani grib izjokot. Bet vēlāk nospriedu, ka tam cilvēkam nav visi mājās.
— Mums būs jāatrod šis cilvēks, — uzsvērdams katru vārdu, Raiders sacīja. — Pastāstiet mums visu, ko varat par viņu atcerēties.
Džonss padomāja.
— Viņam bija tā pie četrdesmit. Labi ģērbies, valoda veikla, man likās pēc komivojažiera.
Mašīnā bija daudz prospektu, krāsainu tabulu un skārda kārbu ar krāsām.
— Bagāžniekā? Jūs tur ielūkojāties?
— Nē, uz pakaļējā sēdekļa. Izskatījās tā, it kā viņam būtu paradums steigā tos paķert un pēc tam nomest.
— Kāda viņam bija mašīna?
'— Pēdējā izlaiduma «Flešs». Divkrāsains >— zaļš ar baltiem spārniem. Radiouztvērējs. Numuru es neievēroju.
Viņi izjautāja Džonsu vēl desmit minūtes, sīki noskaidrodami, kāds izskatījies un kā bijis ģērbies šis cilvēks. Pēc tam Herisons pazvanīja uz Sautvudas policiju un lūdza izdarīt meklēšanu.
— Sāciet ar drogu veikaliem. Spriežot pēc visa, viņš ir komivojažieris kādā firmā, kas ražo krāsas. Droši vien tur varēs pateikt, kas pie viņiem tajā dienā bijis.
Herisonam apsolīja, ka tas tiks nekavējoties izdarīts. Džonss devās uz mājām, dusmodamies, bet arī izjuzdams lielu atvieglojumu. Nepagāja ne divas stundas, kad viņa stāsts nesa augļus. Herisonam piezvanīja no Sautvudas.
— Jau ceturtajā veikalā mēs uzzinājām visu, kas jūs interesē. Krāsu tirgotājiem tā ir pazīstama persona. Berdžs Kimmelmens, kas pārstāv laku un krāsu kompāniju «Akme» Merionā, III- noisas štatā. Pašreizējā uzturēšanās vieta nezināma. Bet, protams, jūs varēsiet viņu sameklēt caur «Akme».
— Liels paldies! — Herisons nolika klausuli un tūlīt ņēmās zvanīt uz kompāniju «Akme». Pēc īsas sarunas viņš atkal nolika klausuli un pagriezās pret Raideru.
— Patlaban viņš brauc kaut kur pa šoseju
pārsimt jūdžu uz dienvidiem no šejienes. Vakarā ar viņu sazvanīsies, un rit viņš būs šeit.
— Lieliski!
— Ja? — Herisons pikti jautāja. — Mēs krītam no kājām nost, meklēdami te vienu, te otru tikai tāpēc, lai tūlīt pat dzītos pakaļ trešajam. Tā tas var turpināties bez gala.
—< Vai arī līdz kaut kādam galam! — Raiders iebilda. — Cilvēku dzirnavas maļ lēni, bet ļoti rūpīgi.
Pavisam citā vietā, septiņsimt jūdžu uz rietumiem, vēl viens cilvēks darīja savu ikdienas darbu. Organizēti pūliņi var būt ļoti iespaidīgi, taču to efektivitāte dubultojas, ja tajos ieplūst individuālu pūliņu rezultāti.
Cilvēks, par kuru ir runa, bija ar asiem sejas vaibstiem un smailu degunu, dzīvoja mansardā, pārtika no automātos dabūjamiem uzkožamajiem, klabināja rakstāmmašīnu ar nikotīna nodzeltinā- tiem pirkstiem, divdesmit gadu loloja sapni uzrakstīt Amerikāņu Lielo Romānu, taču tā arī nevarēja saņemties.
Viņa vārds bija Arturs Kilkards, un dabiski, ka viņu saukāja par «Ķilku». Viņš bija reportieris. Vēl sliktāk — bulvāra avīželes reportieris. Viņš bezrūpīgi iegāja redakcijā, bet tur kāds, kas sirga ar kuņģa čūlu, savilcis skābu ģīmi, iegrūda viņam lapiņu.
— Se, Ķilka! Vēl viens psihopāts, kas murgo par lidojošajiem šķīvīšiem. Aizkāp pie viņa!
Kilkards īdzīgi devās izpildīt uzdevumu. Viņš sameklēja zīmītē norādīto māju un pieklauvēja. Durvis atvēra gadu deviņpadsmit divdesmit vecs jauneklis ar gudru, enerģisku seju.
— Vai jūs esat Džordžs Leimots?
— Pilnīgi pareizi.
— Es esmu no «Zvana». Jūs ziņojāt, ka jums ir materiāls par šķīvīti. Jā?
Leimots nicīgi saviebās.
— Tas nepavisam nav šķīvītis, un es tādu vārdu nelietoju. Tas ir sfērisks mākslīgas izcelsmes priekšmets.
— Pieņemsim, ka tā. Kur un kad jūs to redzējāt?
— Pagājušajā un aizpagājušajā naktī. Debesīs.
— Tieši virs pilsētas?
— Nē, bet tas ir redzams no šejienes.
— Es, piemēram, to neredzēju. Un, cik man zināms, jūs esat vienīgais, kas to redzējis. Kā jūs to izskaidrojat?
— Ar neapbruņotu aci to ieraudzīt ir gandrīz neiespējami. Man ir astoņcollīgs teleskops.
— Pats pagatavojāt?
— Jā.
— Tas nav tik vienkārši! — Arts Kilkards uzslavēja jaunekli. — Vai jūs man to neparādītu?
Mirkli svārstījies, Leimots noteica «labi» un uzveda Kilkardu bēniņos. Tur patiešām stāvēja īsts teleskops, izslējis ziņkāro degunu pret bīdāmām durtiņām jumtā.
— Un ar šito daiktu jūs redzējāt to sfērisko priekšmetu?
'— Divas naktis pēc kārtas, — Leimots apstiprināja. — Ceru arī šodien to pavērot.
— Nu, un kas tas tāds ir, pēc jūsu domām?
— Tie ir tikai minējumi, — jauneklis izvairīgi atbildēja. — Es varu teikt vienīgi to, ka tas riņķo ap Zemi pa noslēgtu orbītu un tam ir precīzi sfēriska forma. Acīmredzot tas ir kāds mākslīgs veidojums no metāla.
— Tā fotogrāfijas jums nav?
— Diemžēl manā rīcībā nav nepieciešamās aparatūras.
— Vai jums nevar palīdzēt mūsu fotogrāfs?
— Ja viņam ir piemērota kamera.
Kilkards uzdeva vēl pārdesmit jautājumu un beidzot ar šaubām balsī sacīja:
— To, ko jūs redzējāt, var ieraudzīt teleskopā jebkurš. Pasaule ir pilna ar teleskopiem, un daži no tiem tik milzīgi, ka lokomotīve varētu izbraukt cauri. Kāpēc tad vēl neviens par šo atklājumu nav izbazūnējis visā pasaulē? Kā tas, pēc jūsu domām, izskaidrojams?
Leimots pasmaidīdams atbildēja:
— Tie, kam ir teleskopi, neskatās tajos augu diennakti. Un, kad skatās, tad parasti pētī atsevišķus zvaigžņotās debess iecirkņus. Turklāt kādam taču jābūt pirmajam. Tādēļ jau es piezvanīju uz «Zvanu».