— Un pareizi darījāt! >— Kilkards atzina, jau izbaudīdams savu veiksmi.
— Jo vairāk tāpēc, — Leimots turpināja,
— ka to ir redzējuši arī citi. Vakar vakarā es piezvanīju trim pazīstamiem astronomiem. Viņi paskatījās un arī to ieraudzīja. Divi teica, ka zvanīšot uz tuvākajām observatorijām. Šodien es nosūtīju uz observatoriju sīku ziņojumu par saviem novērojumiem un vēl vienu — zinātniskam žurnālam.
— Va' velns! — Kilkards satraukts iesaucās.
— Jāpasteidzas, lai kāda cita avīze papriekš neiegrūž raksteli… — Piepeši viņa sejā parādījās aizdomas. — Tā kā es pats to sfērisko lidoni neesmu redzējis, man jāpārbauda materiāls, izmantojot citu avotu. Tas nepavisam nenozīmē, ka es jums neticu. Taču, ja es materiālu nepārbaudīšu, man nāksies meklēt citu darbu. Vai jūs nevarētu iedot man viena jums pazīstamā astronoma uzvārdu un adresi?
Leimots pateica adresi un pavadīja Kilkardu līdz durvīm. Kad reportieris steigšus devās uz telefona automātu, pie Leimota mājas spēji nobremzēja policijas patruļas mašīna. Kilkards pazina formā ģērbušos policistu, kas sēdēja pie stūres, bet divi dūšīgi subjekti civildrēbēs pakaļējā sēdeklī bija viņam sveši. Tas Kilkardu pārsteidza — būdams reportieris ar lielu stāžu, viņš pazina visus vietējos slepenpolicistus un familiāri sauca tos vārdā. Iztālēm viņš redzēja, ka abi nepazīstamie izlīda no mašīnas, piegāja pie Leimota durvīm un piezvanīja.
Aizmeties gar stūri, Kilkards iegāja telefona būdiņā un iemeta aparātā vairākas monētas starppilsētu sarunai.
— Vai Elans Rīds? Mans uzvārds Kilkards. Es rakstu par astronomiskām tēmām. Ja nekļūdos, jūs redzējāt debesīs nepazīstamu metālisku priekšmetu. Ko, ko? — Viņš saviebās. — Izbei- dziet! Jūsu draugs Džordžs Leimots arī to redzēja. Viņš pats man sacīja, ka vakar jums zvanījis un to pateicis. — Kilkards apklusa, spiezdams klausuli pie auss. - Kāda jēga atkārtot «nekā nevaru teikt šajā sakarā»? Paklausieties, vai nu jūs to esat redzējis, vai ne. Un pagaidām jūs vēl neesat teicis, ka ne. — Pēc nākamās pauzes viņš indīgi jautāja: — Mister Rīd, vai kāds jums ir pavēlējis turēt mēli aiz zobiem?
Kilkards nospieda klausules turētāju, tramīgi paraudzījās uz ielas stūri, iemeta automātā dažas monētas un kādam sacīja:
— Runā Arts. Ja nolemsiet dot šo materiā- liņu, tad jums jāpasteidzas, un krietni vien! Tas izies cauri, ja tikai jūs nepagūs aizkavēt! — Viņš pagaidīja, izdzirdēja diktofona pieslēgšanas klikšķi un sāka steidzīgi ierunāt tekstu lentē. Pēc piecām minūtēm viņš beidza, iznāca no būdiņas un piesardzīgi paraudzījās gar stūri. Patruļas mašīna vēl joprojām stāvēja pie Džordža Leimota mājas.
Drīz vien ielās parādījās avīžu pārdevēji ar «Zvana» speciālizlaidumu. Un tūlīt pat daudzas jo daudzas mazo pilsētiņu avīzes, saņēmušas pa teletaipu to pašu jaunumu, ar divcollīgiem virsrakstiem izkliedza sensāciju: DEBESĪS KOSMISKA STACIJA — KAM TA PIEDER?
Nākamās dienas rīta pusē Herisons ietiepīgi noņēmās ar kārtējām lietām. Viņa kabineta stūrī Raiders, izstiepis baļķiem līdzīgās kājas, lēni un uzmanīgi lasīja žūksnīti mašīnraksta lapiņu.
Šis žūksnītis bija ļoti daudzu cilvēku ikdienas darba rezultāts. Tajā, izņemot nedaudzus momentus, stundu pēc stundas bija izsekots, kur atradies un ko darījis kāds Viljams Džonss, par kuru zināms, ka viņš nav īstais Viljams Džonss. Viņš bija redzēts, kad klaiņāja pa Nortvudu, acis bolīdams kā tūrists no provinces. Viņš daudzkārt bija redzēts uz galvenās ielas pētījam tirdzniecības iestāžu izvietojumu. Viņš bija redzēts pašapkalpošanās veikalā apmēram tajā laikā, kad tur kādai pircējai tika nozagts naudas maciņš. Viņš bija pusdienojis kafejnīcās un restorānos, dzēris alu bāros un alus zālēs.
Eškrofts, Džonsons un vēl viens kasieris atcerējās, ka kāds Džonsam līdzīgs cilvēks nedēļu pirms aplaupīšanas vairākas reizes iegriezies bankā un uzdevis liekus jautājumus. Leterens un viņa apsardzes vīri atminējās, ka kāds cilvēks, kā dvīņubrālis līdzīgs Viljamam Džonsam, stāvējis tuvumā, kad Leterens iepriekšējo reizi saņēmis naudu. Kopumā šīs pa drusciņām savāktās ziņas aptvēra gandrīz visu laiku, ko eventuālais noziedznieks bija pavadījis Nortvudā, — desmit dienas.
Pabeidzis lasīt, Raiders aizvēra acis un ņēmās vēl un vēlreiz pārdomāt visus sīkumus, cerēdams, ka ienāks prātā kāda jauna ideja. No ieslēgtā uztvērēja uz plaukta joprojām skanēja radio- komentētāja pieklusinātā, bet sašutuma pilnā runa:
— …Tagad jau visai pasaulei zināms, ka kādam ir izdevies palaist orbītā kosmisko staciju. Ikviens, kam ir teleskops vai pat tikai spēcīgs binoklis, var pats naktīs to novērot. Tad kādēļ gan mūsu valdība izturas tā, it kā šī stacija neeksistētu? Ja to neesam palaiduši mēs, tad paziņojiet par to atklātībā — tiem, kas staciju palaiduši, tas tik un tā ir zināms. Ja turpretim tā pieder mums, ja to esam palaiduši mēs, tad kādēļ no mums to slēpj, kad pati šī stacija jau sen vairs nav noslēpums? Varbūt mūs uzskata par nesaprātīgiem zīdaiņiem? Kādi birokrāti ir piesavinājušies sev tiesības izlemt, ko mums var darīt zināmu un ko nevar? Tam ir jādara gals! Laiks valdībai izbeigt klusēšanu!
— Šai ziņā es esmu ar viņu vienis prātis, — sacīja Herisons, paceldams galvu no papīriem.
— Kādēļ viņi negrib godīgi pateikt, vai tā ir mūsējā vai nav? Tur kāds pārāk daudz no sevis iedomājas. Pamatīgi iebukņīt… — Viņš apklusa un paķēra telefona klausuli. — Nortvudas policijas iecirknis. — Kamēr Herisons klausījās, pār viņa kalsno seju pārslīdēja vesela gamma dīvainu izteiksmju, tad viņš nolika klausuli un sacīja:
— Ar katru minūti šī lieta kļūst muļķīgāka.
— Kas tad šoreiz?
— Sēklas. Laboratorija nav varējusi noteikt,
kas tās ir.
— Neredzu tur nekā dīvaina. Nevar taču viņi zināt visu!
— Bet to jau nu viņi zina, kad rieksts viņiem par cietu, — Herisons iebilda. — Un tādēļ nosūtījuši mūsu sēkliņas kādai Ņujorkas firmai, kur par sēklām zina visu. Un tikko saņēmuši atbildi.
— Nu?
— Tas pats: zinātnei tādas sēklas nav pazīstamas. Ņujorkā gājuši vēl tālāk: izspieduši eļļu, bet atliekām izdarījuši visas iespējamās analīzes. Rezultāts: sēklas, kādu nav nevienā katalogā. <— Herisons aprauti iesmējās, bet izklausījās, ka viņš nostenētos. — Viņi lūdz mūs atsūtīt vēl kādas desmit šīs nepazīstamās sēklas, lai varētu tās izdiedzēt. Viņiem būtu interesanti uzzināt, kas izaugs.
— Izmetiet to visu no galvas, — Raiders ieteica. — Vairāk sēklu mums nav, un mēs nezinām, kur tās var dabūt.
— Bet mums ir kaut kas interesantāks, — Herisons turpināja. — Līdz ar sēklām mēs nosūtījām sārtu, caurspīdīgu plēvīti, vai atceraties? Es toreiz domāju, ka tas ir krāsains celofāns. Bet laboratorija ziņo, ka tā nepavisam nav mākslīga plēve. Tas ir organiskas izcelsmes materiāls ar šūnām un dzīslojumu, acīmredzot kāda nepazīstama augļa miziņa.
— …teorijā sen zināms un, jādomā, tiek izstrādāts, ievērojot stingru slepenību, — bubināja r,adio. — Tas, kas to paveiks pirmais, iegūs neapstrīdamas stratēģiskas priekšrocības no militārā viedokļa.
— Brīžiem es vairs nesaprotu, kāda jēga bija piedzimt, — Herisons noņurdēja.
Selektors iekurcās un paziņoja:
— Sef, pēc jums prasa kāds Berdžs Kimmel- mens.