— Lai nāk šurp!
Ienāca Kimmelmens, švītīgs, pašpārliecināts vīrietis. Acīmredzot viņam sagādāja prieku iespēja atpūsties no ikdienas darīšanām, steidzoties talkā likumam un kārtībai. Viņš apsēdās, pārlika kāju pār kāju, iekārtojās kā mājās un ņēmās stāstīt savu piedzīvojumu:
— Velns viņu zina, kas tas bija, kaptein! Sākšu ar to, ka es nekad neņemu mašīnā nepazīstamus cilvēkus. Taču es apstājos un aizvedu to tipu, kaut gan līdz šim brīdim nesaprotu, kā tas notika.
— Kur jūs viņu uzņēmāt?
— Apmēram pusjūdzi aiz Sigera benzīntanka, braucot šajā virzienā. Viņš stāvēja ceļa malā, un es piepeši nobremzēju un atvēru viņa priekšā durtiņas. Es atvedu viņu līdz Nortvudai, te izlaidu, bet pats devos tālāk uz Sautvudu. Tikko es tur atgāju no automašīnu stāvvietas, redzu: viņš iet pa ielas otru pusi. — Kimmelmens apklusa un nogaidoši paskatījās uz viņiem.
— Turpiniet! — Raiders sacīja.
— Es tūlīt viņam uzsaucu un jautāju, kā viņš ticis Sautvudā ātrāk par mani. Bet viņš iztaisīja tādas acis, it kā nesaprastu, par ko es runāju. — Kimmelmens neizpratnē paraustīja plecus. — Es par to esmu lauzījis galvu bez jēgas, bet tā arī neko nevaru izdomāt. Es zinu, ka vedu šo tipu vai viņa dvīņubrāli. Bet dvīņubrālis tas nevarēja būt: tādā gadījumā viņš būtu sapratis, kāpēc es kļūdījos, un būtu paskaidrojis, ka es acīmredzot esmu vedis viņa brāli, taču viņš neko tādu neteica. Tikai centās pieklājīgi izbeigt sarunu, it ka viņam būtu darīšana ar nenormālo.
— Vai viņš kaut ko runāja, kamēr brauca ar jums? — Herisons jautāja. — Kaut ko par sevi, savu profesiju, sava brauciena mērķi?
— It neko. Viņš man gluži kā no debesim uzkrita.
— Te viss kā no debesim nokritis, — Herisons īgni norūca. — Nepazīstamas sēklas, nepazīstamu augļu miza un… — Viņš piepeši apklusa. Viņa mute palika vaļā, acis izbolījās.
— …tādu bāzi, jebkura valsts iegūs stāvokli, kas dos iespēju diktēt…
Raiders piegāja pie radiouztvērēja, izslēdza to un sacīja:
— Esiet tik laipns, mister Kimmelmen, mazliet uzgaidiet pieņemamajā telpā.
Kad komivojažieris bija izgājis, Raiders, pievērsdamies Herisonam, turpināja:
— Nu, izlemiet taču beidzot, vai jūs ķers trieka vai ne?!
Herisons aizvēra muti, atkal atvēra, bet nespēja izdvest ne skaņas. Viņa izbolītās acis, šķita, nevarēja atgriezties normālā stāvoklī. Labo roku viņš bezspēcīgi vicināja pa gaisu. Raiders paņēma telefona klausuli un, kad viņu savienoja, sacīja:
— O'Kif, kas tur pie jums dzirdams par šo kosmisko staciju?
— Vai jūs man tikai tādēļ zvanāt? Bet es patlaban ņēmu klausuli, lai sazinātos ar jums.
— Kādā sakarā?
— Pienākušas vienpadsmit atbildes uz cirkulāru. Pirmās deviņas no divām lielām pilsētām, pēdējās divas — no Ņujorkas. Jūsu aizbildināmais uz vietas nesēž. Varu derēt uz desmit kokosriekstiem pret vienu, ka nākamā banka, kuru viņš mēģinās aplaupīt, būs Ņujorkā vai tās apkaimē.
— Pilnīgi iespējams. Bet pagaidām aizmirstiet viņu. Es jums jautāju par staciju. Kā pie jums uz to reaģē?
— Dūc kā satraukts bišu strops. Runā, ka astronomi šo ķermeni debesīs pamanījuši un par to ziņojuši jau divas nedēļas pirms tam, kad avīzes sacēla troksni. Ja tā ir taisnība, tad kāds tur augšā ir centies šīs ziņas noslēpt.
— Kāpēc?
— Kā lai es to zinu! — O'Kifs aizsvilās. >— I\ā es varu atbildēt, kāpēc kāds dara muļķības!
— Tātad jūs uzskatāt, ka viņiem vajadzēja skaidri pateikt, vai tā ir mūsu stacija vai ne, jo patiesība agri vai vēlu tik un tā kļūs zināma?
— Tieši tā. Bet kāpēc jūs par to tā interesējaties, Edij? Kāds sakars šai stacijai ar mūsu lietu?
— Es tikai skaļi izsaku domu, kas uz TIerisonu iedarbojās pilnīgi pretēji. Viņš zaudēja runas spēju.
— Kas tā par domu?
— Ka šī kosmiskā stacija nepavisam nav stacija. Un ka oficiālu ziņojumu nebija tāpēc, ka speciālisti ir strupceļā. Viņi taču nevar kaut ko teikt, ja viņiem nekā nav, ko teikt, vai ne?
— Toties man ir, ko teikt, — O'Kifs sacīja. — Nodarbojieties ar savu lietu! Ja jūs Herisonam vairāk neesat vajadzīgs, tad atgriezieties. Pietiek atpūsties uz valsts rēķina!
— Paklausieties, man nav paraduma izklaidēties ar telefona tālsarunām. No vienas puses, debesīs kaut kas kuļājas, un neviens nezina, kas tas tāds ir. No otras puses, šeit, lejā, kāds imitē cii — vēkus, aplaupa bankas, izsvaida mizas un sēklas 110 aug|iem, kuri nav auguši uz Zemes, un atkal neviens nezina, kas tas ir. Divi plus divi ir četri. Pamēģiniet pats saskaitīt.
— Edij, vai jūs esat jucis?
— Atjaujiet man jums izklāstīt visas detaļas un pēc tam spriediet pats. — Raiders ātri uzskaitīja faktus un pabeidza: — Pacentieties ieinteresēt tos, uz ko tas tieši attiecas. Mums vieniem tāda lieta nav pa spēkam. Griezieties pie tiem, kam ir vara un iespējas tikt galā ar šādu problēmu. Piespiediet viņus saprast!
Raiders nolika klausuli un paskatījās uz Heri- sonu, kurš acumirklī atguva runas spējas:
— Es tomēr nespēju tam ticēt. Kaut kāda fantastika. Tajā dienā, kad es ziņošu mēram, ka banku aplaupījis marsietis, Nortvudā būs jauns policijas priekšnieks. Bet mani nosūtīs pie psihiatra.
— Vai jums ir cits izskaidrojums?
— Nē. Un tas ir visļaunākais!
Izteiksmīgi paraustījis plecus, Raiders atkal paņēma klausuli un piezvanīja uz laku un krāsu kompāniju «Akme». Pēc tam izsauca no pieņemamās istabas Kimmelmenu.
— Ļoti iespējams, ka rīt jūs mums būsiet vajadzīgs un varbūt arī vēl nākamajās dienās. Es tikko zvanīju uz jūsu kantori un tur visu norunāju.
— Neiebilstu, — komivojažieris sacīja, iepriecināts par iespēju padzīvot dīkā ar priekšniecības atļauju. — Tad es došos uz viesnīcu noīrēt numuru.
— Bet vispirms pasakiet: šis jūsu pasažieris… vai viņam bija kāda bagāža?
— Nē.
— Ne saiņa, ne maza vlstoklīša?
— It nekā, — Kimmelmens noteikti atbildēja. Raidera acis iedzirkstījās.
— Iespējams, ka mums ir paveicies.
Nākamajā dienā pa dažādām šosejām, laimīgi izvairījušās no preses uzmanības, Nortvudā ieradās svarīgas personas. Herisona kabinets bija bāztin piebāzts.
Atbraukušo vidū bija lieli dūži no Finansu ministrijas, ģenerālis, admirālis, slepenā dienesta priekšnieks, viens no militārās izlūkošanas vadītājiem, trīs FIB direktori un pretizlūkošanas priekšnieks, kā arī viņu palīgi, sekretāri un tehniskie padomnieki, un vēl vesela buķete zinātnieku, kurā ietilpa divi astronomi, radiolokācijas speciālists, vadāmo šāviņu speciālists un mazliet apjucis večuks — skudru pētnieks ar starptautisku reputāciju.
Viņi klusēdami — citi ar interesi, citi skeptiski — noklausījās Herisona izsmeļošo ziņojumu. Viņš pabeidza to un apsēdās, gaidoši lūkodamies uz klausītājiem.
Pirmais ierunājās cienīgs sirmgalvis:
— Es sliecos piekrist jums, ka jūs meklējat būtni no citas pasaules. Taču es neņemos runāt visu klātesošo vārdā. Iespējams, ka viņiem ir cits viedoklis. Tomēr, man liekas, nav jēgas šķiest laiku strīdoties. Vienkāršāk ir šo jautājumu atrisināt, notverot noziedznieku. Tāds tad arī ir mums priekšā stāvošais uzdevums. Kādā veidā mēs varētu viņu saņemt ciet?
— Parastās metodes šai gadījumā neder, — FIB direktors paziņoja. — Tādu, kas spējīgs pārvērst savu izskatu tik pārliecinoši, ka, pat stāvot viņam līdzās, nevar pamanīt viltojumu, noķert nav vienkārši. Mēs spējam sameklēt jebkuru cilvēku, ja mūsu rīcībā ir pietiekami daudz laika, taču es nezinu, kā mēs varam izsekot indivīdu, kurš maina savu ārieni.