— Pat ieceļotājs no citas pasaules nebūtu zadzis naudu, ja tā viņam nebūtu bijusi vajadzīga, — sacīja cilvēks ar caururbjošām acīm. — Nekur citur kosmosā taču tā nav apgrozībā. Tādējādi varam pieņemt, ka tā viņam bija vajadzīga šeit. Taču naudai, lai kas to tērētu, piemīt tendence izsīkt. Kad viņš to būs izdevis, viņam vajadzēs papildināt krājumus. Un viņš mēģinās aplaupīt vēl vienu banku. Ja mēs visas bankas pārvērtīsim lamatās, viņš tiks noķerts.
— Kā gan jūs izliksiet lamatas tam, ko paši uzskatīsiet par savu labāko un cienījamāko klientu?»— FIB direktors jautāja un ar dzēlīgu smīnu piemetināja: — Galu galā, kā jūs zināt, ka es neesmu viņš?
Šī doma nevienu neiepriecināja. Visi satraukti saskatījās un apklusa, velti pūlēdamies atrast problēmas atrisinājumu.
Klusumu pārtrauca Raiders.
— Atklāti sakot, es uzskatu, ka meklēt pa visu pasauli radījumu, kas spējīgs uzdoties, par ko vien vēlas, nozīmē velti zaudēt laiku. Ja viņš varēja pilnībā nokopēt divus, tad nokopēs arī divdesmit un divsimt cilvēku. Es par to domāju, kamēr man galva sāka griezties riņķī, tomēr nespēju izgudrot, kādā veidā viņu varētu identificēt un notvert. Viņš taču ir praktiski nenotverams!
— Varbūt, ja mēs varētu precīzi uzzināt, kā viņš to dara, mums būtu vieglāk izstrādāt kādu plānu, — iejaucās viens no zinātniekiem. — Vai
jums nav nekas zināms par viņa metodēm?
— Nav, ser.
— Manuprāt, tā ir hipnoze, — tas pats zinātnieks sacīja.
— Iespējams, ka jums taisnība, — Raiders atzina. — Taču pagaidām mums nav nekādu pierādījumu. >— Mirkli svārstījies, viņš turpināja: — Cik es varu spriest, ir tikai viens veids, kā viņu notvert.
— Kāds tad?
— Diez vai viņš ir ieradies pie mums uz visiem laikiem. Par to liecina arī tas agregāts debesīs. Kādēļ tas tur atrodas? Es domāju, ka tādēļ, lai viņš varētu tikt atpakaļ, kad būs gatavs laisties lapās.
— Nu? — kāds nepacietīgi jautāja.
— Lai uzņemtu viņu, tam jānolaižas no vairāku tūkstošu jūdžu augstuma. Tātad to vajadzēs izsaukt. Viņam būs jādod signāls savai komandai, ja tāda ir. Vai arī, ja kuģis ir vadāms automātiski, viņam tas būs jānosēdina ar tālvadītājas ierīces palīdzību. Jebkurā gadījumā viņam būs vajadzīgs raidītājs.
— Ja raidījums būs īslaicīgs, mēs nepagūsim to fiksēt un … — kāds skeptiķis iesāka.
Raiders atvairīja viņa iebildi.
— Man prātā ir pavisam kas cits. Mums ir zināms, ka viņš ieradās Nortvudā bez bagāžas. To apliecina Kimmelmens. To apliecina misis Bastiko. Viņu vairākkārt dažādos laikos redzējuši daudzi liecinieki, bet, izņemot koferīti ar naudu, viņš nekad neko nav nēsājis sev-līdz. Pat ja viņa civilizācija būtu radījusi elektronisku ierīci, kas ir desmitkārt kompaktāka un vieglāka nekā mūsējās, tālas darbības raidītājs tomēr būs pārāk liels, lai to nēsātu kabatā.
— Jus domājāt, ka viņš to ir kaut kur noslēpis? — jautāja cilvēks ar caururbjošo skatienu.
— Man tas liekas vairāk nekā ticami. Taču, ja viņš ir to noslēpis, tad līdz ar- to ierobežojis savu darbošanās brīvību. Viņš nevar nosēdināt kuģi tur, kur ienāktu prātā. Lai to izdarītu, viņam jāatgriežas pie noslēptā raidītāja.
— Bet viņš varēja noslēpt raidītāju nezin kur. Manuprāt, tas mums neko nepalīdzēs.
— Tieši otrādi! — Raiders paņēma Herisona ziņojumu un nolasīja dažus izvilkumus, uzsvērdams pašu svarīgāko. — Iespējams, ka es kļū- dos, taču ceru, ka ne. Lai kādu izskatu viņš pieņemtu, vienu viņš nespēj nomaskēt — savu izturēšanos. Ja viņš nomaskētos par ziloni un sāktu izrādīt ziņkārību, tad būtu visai ticams zilonis, taču ziņkārīgs zilonis.
— Uz ko jūs mērķējat? — jautāja ģenerālis ar četrām zvaigznītēm uz zīmotnēm.
— Spriežot pēc viņa izturēšanās, viņš ir tikko kā ieradies uz Zemes. Ja viņš būtu kur citur jau pavadījis kaut vai pāris dienu, viņš Nortvudā būtu uzvedies pavisam citādi. Vairums liecinieku taču uzsver, ka viņš visu laiku kaut ko izlūkojis un centies izdibināt. Viņš absolūti nav pazinis apstākļus. Izturējies kā svešinieks, kam it viss ir jaunums. Manuprāt, Nortvudā bija pirmais punkts, kur viņš apmetās. Un tas savukārt nozīmē, ka nosēšanās vietai — un tātad arī pacelšanās vietai! — jāatrodas kaut kur tuvumā. Visticamāk, ka netālu no šosejas, kur viņu uzņēma Kimmelmens.
Strīdi turpinājās apmēram pusstundu, bet pēc tam tika pieņemts lēmums, kura rezultātā sākās meklēšana; kāda iespējama tikai tad, ja to atbalsta visa valsts mašīna. Kimmelmens nobrauca pa šoseju piecas jūdzes un precīzi noradīja vietu, kas tad arī kļuva par visu operāciju izejas punktu.
Sigera benzīnstacijas darbiniekus nopratināja ārkārtīgi rūpīgi, taču bez rezultātiem. Tika sameklēti un iztaujāti šoferi, kas bieži brauca pa šo šoseju, — vietējie iedzīvotāji, autobusu un kravas mašīnu vadītāji. Tāpat tika sameklēti un sīki izprašņāti reti apdzīvoto pauguru iemītnieki — sīki fermeri, klaidoņi, vientulības mīļotāji un nejauši tur gadījušies cilvēki.
Četru dienu spraiga darba rezultātā, kad bija izdarīta bezgalīga taujāšana visā apkārtnē desmit jūdžu diametrā, tika atrasti trīs cilvēki, kas neskaidri atcerējās, ka pirms nedēļām trim it kā būtu redzējuši kaut ko nokrītam no debesīm vai varbūt otrādi — uzšaujamies debesīs. Kādam fermerim bija licies, ka viņš tālumā redz lidojošo šķīvīti, taču, baidīdamies izsmiekla, viņš nevienam neko neteicis. Otrs fermeris bija redzējis atplaiksnāmies pār pakalniem dīvainu gaismu, kas tūlīt nozudusi, bet viens kravas mašīnas šoferis teicās tā kā manījis debesīs neizprotamu priekšmetu, bet, kad viņš pagriezis galvu, tur nekā vairs nebijis.
Ikviens no šiem trijiem parādīja vietu, kur tas noticis, un ar teodolītu centās iespējami precīzi noteikt, kādā debesu punktā viņš redzējis neizprotamo parādību.
Rezultātā uz kartes tika iezīmēts garens trīsstūris gandrīz kvadrātjūdzes platībā. Tagad visa uzmanība koncentrējās uz to. No tā centra tika apvilkts aplis ar rādiusu divas jūdzes, un pēc tam policija, šerifu palīgi, nacionālā gvarde un daudzi citi ņēmās pēdu pēc pēdas pārmeklēt teritoriju šā apļa iekšpusē. Tā bija vesela armija,
apbruņota ar mīnumeklētājiem un citiem aparātiem, kas reaģē uz metālu.
Stundu pirms krēslas iestāšanās Raiders, Herisons un dažas augsti stāvošas personas izdzirdēja satrauktu kliedzienu un steigšus devās uz turieni, kur jau drūzmējās visi šīs meklēšanas grupas locekļi. Kāds, paklausīdams sava mīnumeklētāja klusajai tikšķēšanai, bija pavēlis nost lielu laukakmeni un bedrē zem tā ieraudzījis metāla kārbu.
Kārba bija no zilganpelēka metāla. Tā bija divpadsmit collu gara, desmit collu plata un astoņas collas augsta. Tās virsējā plaknē bija iestiprināti seši sudraboti gredzeni, kas acīmredzot kalpoja par virziena antenu. Bez tam tur bija četras ciparnīcas, nostādītas dažādās pozīcijās. Un vēl — neliela poga.
Speciālisti, jau sagatavojušies tādam atradumam, tūlīt ķērās pie darba. Viņi nofotografēja kārbu krāsu filmā visos rakursos, izmērīja to, nosvēra, ielika atpakaļ bedrē un atkal nosedza ar akmeni.
Maksimālā attālumā slēpnī palika snaiperi, apbruņojušies ar nakts tēmēkļiem un ātršāvējiem ieročiem. Ziņas par raidītāja ārējo izskatu steidzīgi tika nosūtītas uz pilsētu, bet joslā starp šoseju un paslēptuvi uz zemes novietoja mikrofonus, kuru vadi aizstiepās tur, kur snaiperi gaidīja, vai tumsā neatskanēs zaglīgi soļi.