Līdz rītausmai pauguros ieņēma pozīcijas un nomaskējās četras prožektoru komandas un sešas zenītbaterijas. Kāda pamesta ferma tika izmantota par komandpunktu, un klētī novietojās radiolokācijas iekārta.
Ikvienam citam noziedzniekam būtu pieticis slēpņa ar desmit dūšīgiem policistiem. Bet ne šim radījumam, kas varēja parādīties jebkurā,
visnegaidītākajā izskatā, piemēram, kā bīskaps pilnā amata tērpā. Taču, ja viņš dosies pie raidītāja un izņems to …
Pēc divām dienām no pilsētas ieradās mašīna un aizveda raidītāju. Zem akmens tika nolikta precīza tā kopija, ar kuru gan neko nebija iespējams izsaukt no debesīm. Zemes cilvēki arī labi prata imitēt.
Taču īstā raidītāja pogu neviens nenospieda. Tam vēl nebija pienācis laiks. Kamēr kuģis paliks orbītā, tā mīklainais pasažieris dzīvos ar mānīgo pārliecību, ka viņam nekas nedraud, un agri vai vēlu iekritīs izliktajās lamatās.
Zeme bija gatava pacietīgi gaidīt. Un gaidīja četrus mēnešus.
Bankai Longailendā tika nolaupīti astoņpadsmit tūkstoši dolāru. Metode bija tā pati — ienāca, saņēma, aizgāja, pazuda. Pazīstams senators apskatīja Bruklinas karakuģu būvētavu un tai pašā laikā piedalījās konferencē Ņūportņūsā. Pārvaldnieks apstaigāja televīzijas studijas, kas atradās debesskrāpja sešos stāvos — no divdesmitā līdz divdesmit piektajam, visu laiku palikdams savā kabinetā desmitajā stāvā. Svešais bija jau paguvis tik daudz uzzināt, ka kļuva arvien nekaunīgāks.
Tika pārfotografēti rasējumi, atvērti seifi, apsekotas laboratorijas. Nesteidzīgi un pamatīgi tika apskatītas tēraudliešanas un militārās rūpnīcas. Liela instrumentu ceha priekšnieks pats vadāja pa rūpnīcu viltus viesi un sniedza viņam nepieciešamos paskaidrojumus.
Taču pat tam, kas praktiski ir neievainojams, ne viss iziet gludi. Visgudrākais prāts negarantē pret kļūdām. Haraša Venešs izdarīja lielu muļķību, kad šaubīgā bārā izvilka no kabatas blīvu paciņu lielu kupīru. Viņu izsekoja līdz viesnīcai. Nākamajā dienā, kad Venešs izgāja uz ielas, neviens viņam nesekoja, bet, kamēr viņš izošņāja kārtējos Zemes noslēpumus, viņa numurā notika zādzība. Atgriezies Venešs konstatēja, ka no Long- ailendas bankā paņemtās naudas nekas nav palicis pāri. Tas nozīmēja, ka izlūkošana jāpārtrauc: nepieciešams paslaukt trešo banku.
Un tad beidzot viņš bija galā ar savu darbu. Izpētījis vienu no visvairāk attīstītajām šīs planētas nozarēm, viņš neuzskatīja par nepieciešamu iepazīties ar pārējām. Visu, kas bija vajadzīgs andromēdiešu mērķiem, viņš jau bija uzzinājis. Saņēmuši Veneša ievākto informāciju, no divsimt planētām sastāvošās impērijas hipnotizētāji varēja jebkuru mirkli bez kādām pūlēm pievienot tai vēl vienu.
Netālu no Sigera benzīnstacijas Venešs izkāpa no mašīnas un pieklājīgi pateicās automobilistam, kas nekādi nespēja saprast, kāpēc braucis tādu lielu līkumu pilnīgi sveša cilvēka dēļ. Stāvēdams šosejas malā, Venešs noraudzījās pakaļ mašīnai. Tā aizdrāzās projām trakā ātrumā, it kā vadītājs būtu briesmīgi nikns uz sevi.
Cieši turēdams rokā koferīti, kas bija piebāzts ar piezīmēm un skicēm, viņš aplūkoja apkārtni un ieraudzīja to pašu, ko bija redzējis pirms vairāk nekā četriem mēnešiem. Tiem, kas atradās viņa hipnotiskās iedarbības robežās, Venešs izskatījās pēc plecīga un mazliet pašapmierināta komersanta, kurš laiski aplūko paugurus. Bet tie, kas atradās ārpus šīm robežām, bna pārāk tālu, lai ar neapbruņotu aci saredzētu kaut ko vairāk par neskaidru stāvu, kas iztālēm atgādināja cilvēku.
Vienīgi tie, kuri vēroja viņu binoklī no attāluma, lielāka par jūdzi, redzēja to, kas viņš bija patiesībā. Būtne ne no šīs pasaules. Kaut kāds ērmots radījums. Viņi būtu varējuši to tūlīt saņemt ciet, tomēr uzskatīja par labāku nesteigties: viss taču sen bija gatavs viņa uzņemšanai.
Cieši spiezdams sev klāt koferīti, Venešs ātri devās tieši uz to vietu, kur bija paslēpts raidītājs. Atlika vēl tikai piespiest pogu, atgriezties Nortvudā, kādā kafejnīcā kaut ko iekost, izgulēties un atkal ierasties šeit. Kuģis, sekodams raidītāja staram, nosēdīsies šeit, taču tas notiks tieši pēc < astoņpadsmit stundām un divdesmit minūtēm.
Piegājis pie akmens, Venešs pēdējo reizi piesardzīgi palūkojās apkārt. Nekur nevienas dzīvas dvēseles. Viņš novēla akmeni un izjuta mazu atvieglojumu, redzēdams, ka aparāts guļ bedrē — tā, kā viņš to bija atstājis. Noliecies, Venešs nospieda pogu.
No kārbas šņākdama izlauzās apdullinoša gāze. - *Te nu cilvēki bija pielaiduši kļūdu. Viņi bija pārliecināti, ka svešais zaudēs samaņu vismaz uz diennakti. Taču nekas tamlīdzīgs nenotika. Veneša organisms nebija līdzīgs cilvēka organismam, tādēļ viņš tikai noklepojās un metās bēgt.
Sešsimt jardu attālumā no klints aizsega izlēca četri cilvēki. Tēmēdami savas šautenes uz bēgošo, viņi kliedza, lai tas apstājas. Kreisajā pusē no tranšejas izlēca vēl desmit un kliedza to pašu. Venešs nicīgi nosmējās, parādīdams viņiem zobus, kuru viņam patiesībā nebija.
Viņš nevarēja piespiest cilvēkus iebāzt stobru sev mutē. Toties ar viņa palīdzību tie varēja apšaut cits citu. Nepalēninādams skrējienu, Venešs svaidījās uz vienu un otru pusi, lai izkļūtu no uguns līnijas. Tie četri labajā pusē pakalpīgi nogaidīja, kamēr viņš nonāca neapdraudētā vietā, un pēc tam sāka šaut uz tiem desmit kreisajā pusē. Tie savukārt ņēmās apbērt ar svinu viņus.
Venešs turpināja skriet, cik jaudas. Viņš būtu varējis ērti atlaisties uz klints un nogaidīt, kamēr cilvēki apšauj cits citu, — tādā gadījumā, ja būtu drošs, ka ārpus viņa hipnotiskās iedarbības zonas nav vēl kāds slēpnis ar tālšāvējiem ieročiem. Bet riskēt viņš nevarēja.
Visprātīgāk bija iespējami ātrāk atstāt bīstamo vietu, iziet uz šosejas, okupēt pirmo garāmbraucošo automašīnu un atkal nozust šīs zemes iedzīvotāju daudzmiljonu biezumā. Par to, kā norai- „dīt kuģim signālu, viņš padomās vaļas brīdī drošā vietā. Šis uzdevums nebija neatrisināms — vajadzības gadījumā viņš taču var kļūt pat par šīs valsts prezidentu.
Veneša bažas bija pilnīgi pamatotas: pusjūdzi no viņa slēpās dūšīgs resnulis, vārdā Henks, kurš acu galā nevarēja ciest tādu gļēvu un nekrietnu bēgšanu no pilsoņu kara frontes. Atrsirdīgais Henks gulēja pie smagā ložmetēja. Viņš neredzēja to, ko citi, kas atradās bēglim tuvāk, un, nedzirdēdams komandu «atlikt!», pagrieza savu ložmetēju, drūmi palūkojās mērķēkļa spraugā un nospieda sprūdu. Ložmetējs apdullinoši ietarkšķējās, tā lente sāka raustīties un dārdēt.
Par spīti attālumam, ITenks precīzi trāpīja mērķī. Haraša Venešs nogāzās uz sāniem, noraustījās un vairs nepiecēlās. Viņa nekustīgo ķermeni joprojām turpināja dragāt arvien jaunas un jaunas lodes. Viņš bija miris.
Herisons steidzas pie telefona, lai ātrāk paziņotu Raideram jaunumu. Viņam atsaucās O'Kifs.
— Viņž, šeit nav. Viņam šodien ir brīvdiena,
— Kur es varētu viņu sameklēt?
— Mājās. Es jums iedošu numuru. Viņš tur auklē mazulrti.
Herisons piezvanīja uz norādīto numuru.
— Viņš… pareizāk sakot, tas ir nogalināts. Apmēram pirms stundas.
— Hm-m-m… 2ēl! Vajadzēja to saņemt dzīvu.
— Vieglāk pateikt nekā izdarīt! Un kā jūs turētu ieslodzījumā radījumu, kas spējīgs piespiest jūs noņemt tam rokudzelžus un uzlikt sev?
— Par to lai lauza galvu drošības dienests un policija. Es strādāju Finansu ministrijā.
Nolicis klausuli, Herisons drūmi vērās sienā. Aiz tās, vairākus simtus jūdžu uz dienvidiem, cilvēki izgāja uz aerodroma skrejceļa, nolika uz betona zilganpelēku kārbu un nospieda pogu, pēc tam, vērodami debesis, sāka gaidīt.