ILGĀS NAKTS BEIGAS
Komandors Kruins nesteidzīgi nokāpa pa metāla trapu, uz beidzamā pakāpiena mirkli apstājās un, lepni izslējies, lika pēdējo soli lejup. Beidzot zem kājām ciets pamats. Jauna teritorija. Viņš pirmais no cilvēkiem spēra kāju uz šīs nepazīstamās planētas.
Milzīga auguma, spēcīgs un muskuļots, pilnā parādes tērpā viņš stāvēja pie flagmaņkuģa, svešas saules staru apspīdēts. Viņa pelēcīgi zaļais, ideāli piegulošais formas tērps bija bez vienas krunciņas. Uz krūtīm mirdzēja ar briljantiem nosētie ordeņi. Zābaki nospodrināti spoguļa spožumā kā vēl ne reizi kopš starta brīža uz dzimtās planētas. Kruins mazliet pamīņājās, un zelta zvārgulīši pie papēžiem — dienesta pakāpes zīmes — smalki iedzinkstējās. No smagās, grezni izrotātās ķiveres naga apakšas pašapmierināti raudzījās saltas acis.
Tūlīt pat no nodalījuma, no kura viņš tikko bija iznācis, nolaidās mikrofons. Kruins saķēra to ar kreiso roku, atsvešinātais skatiens vērās tālumā, it kā viņam būtu saskatāmas tālas pagātnes un vēl tālākas nākotnes ainas. Bija pienācis dižens mirklis Guldas vēsturē.
— Savas planētas vārdā, savas dižās tautas vārdā, — Kruins oficiālā tonī svinīgi iesāka, — pasludinu šo teritoriju par Guldas īpašumu. — Un noteikti, asi kā automāts pacēla roku militārā sveicienā.
Un tūlīt pat divdesmit divi karogu kāti ar meln- sarkanzeltainiem audekliem — tās bija Guldas krāsas —1 vienlaikus izbāzās pa garo, melno' raķešu priekšgala iluminatoriem. Katra kuģa iekšienē septiņdesmit komandas locekļi izslējās miera stājā un, atdevuši godu, draudzīgi un sparīgi uzsāka Guldas himnu «Ak, svētā tēvzeme Gulda».
Kad himna bija nodziedāta, Kruins atkal atdeva godu. Pusotra tūkstoša roku aši pacēlās atbildes sveicienā. Kruins atgriezās flagmaņa iekšējās telpās. Karogi tūlīt tika novākti, lūkas aizdarītas. Divdesmit divi svešzemju iebrucēju kuģi stāvēja kaujas ierindā vienādos attālumos cits no cita, ar priekšgaliem nolīdzinājušies stingri pa iedomātu taisni.
Pār nelielu pakalnu austrumos no ielejas pacēlās uguns un biezu dūmu stabs. Tur dega tas, kas bija palicis pāri no divdesmit trešā kuģa, — astotā katastrofa trīs gadus ilgā kosmiskā ceļojuma laikā no Guldas uz šo nepazīstamo planētu. Starta brīdī kuģu bija trīsdesmit. Mērķi sasniedza divdesmit divi.
Iegājis savā kabīnē, komandors Kruins atlaidās krēslā pie galdiņa, noņēma no galvas smago ķiveri un sakārtoja ordeni, kas bija kautrīgi paslēpies aiz kaimiņa.
— Ceturtais etaps, — viņš apmierināts noteica.
Pirmais palīgs Džusiks godbijīgi pamāja un
pasniedza komandoram plānu grāmatiņu. To atvēris, Kruins sāka paklusu lasīt:
— «Pirmais etaps: noskaidrot, vai planētas dabas apstākļi ir piemēroti mūsu dzīvības formām.» — Paberzējis masīvo zodu, Kruins pats sev atbildēja: — Noskaidrojām, ir piemēroti.
— Jā, ser. Jūsu pirmā lielā uzvara.
— Pateicos, Džusik! — Komandora lielā seja savilkās skarbā smaidā. — «Otrais etaps: turēties planētas ēnā ne tuvāk kā tās diametra attālumā, kamēr izlūklidmašīnas izpētīs planētu, vai uz tās eksistē dzīvības augstākās formas. Trešais etaps: izraudzīties nosēšanās vietu tālu no lielām pilsētām, kas varētu izrādīt nopietnu pretestību, taču tā, lai tuvumā būlu nelieli ciemati, kurus viegli pakļaut. Ceturtais etaps: svinīga planētas pasludināšana par Guldas koloniju atbilstoši Kosmiskā dienesta reglamentam.» — Kruins atkal paberzēja zodu. — Tas viss jau aiz muguras. — Viņš atkal pasmaidīja un apmierināti paraudzījās iluminatorā virs galda. Gluži kā glezna apaļā ietvarā viņa acīm pavērās tālais uzkalns ar dūmu stabu. Komandora piere saraucās grumbās, vaigu muskuļi sāka raustīties.
— Pabeigt kosmosa navigatoru skolu, iegūt visaugstāko kvalifikāciju! — Viņš nicīgi saviebās. — Un aiziet bojā pie paša mērķa! Vēl viens kuģis un viena komanda mazāk. Astotā katastrofa trīs gadu laikā. Kad atgriezīsimies uz Guldas, vajadzēs ievest kārtību astronavigācijas mācību centrā.
— Tieši tā, ser! — Džusiks piebalsoja. — Tam nevar būt nekāda attaisnojuma.
— Nevienam un nekam nevar būt attaisnojuma!
— Nevar, ser.
Nicīgi kaut ko norūcis, Kruins turpināja lasīt:
— «Piektais etaps: ieņemt aizsardzības pozīciju, kā norādīts instrukcijā par aizsardzību.» — Kruins paskatījās uz Džusiku, uz viņa kalsno seju ar smalkajiem vaibstiem. — Katram kapteinim ir Kaujas reglaments. Vai ir sākts īstenot piekto etapu?
— Jā, ser, ir.
— Labi. To, kurš būs pēdējais, es pazemināšu dienesta pakāpē. — Apslapējis ar siekalām īkšķi, Kruins pāršķīra lapu. — «Sestais etaps: ja uz planētas dzīvo saprātīgas būtnes, sagūstīt dažus eksemplārus.» — Atgāzies pret krēsla atzveltni, Kruins kādu mirkli klusēja un tad pēkšņi uzbrēca: — Ko jūs gaidāt?
— Piedodiet, ser?
— Nekavējoties atgādāt šurp iezemiešus! — Kruins nokliedza.
— Tiks izdarīts, ser!
Ne aci nepamirkšķinājis, Džusiks atdeva godu un ierindas solī izgāja no komandora kabīnes.
Durvis automātiski aizvērās. Kruins paraudzījās uz tām ar naidu.
— Nolādētais mācību centrs! Kopš tā laika, kad es no turienes aizgāju, tur notiek velns zina kas!
Atvirzījis krēslu nostāk, viņš uzlika izstieptās kājas uz galda un lēnām tās kustināja, lai dzirdētu, kā šķind zelta zvārgulīši. Viņš gaidīja, kad atvedīs iezemiešus.
Iezemiešus nevajadzēja ilgi meklēt, viņi ieradās paši. Nostājušies pie pēdējās raķetes astes, viņi ar plaši ieplestām acīm blenza uz neredzēto brīnumu. Kapteinis Somirs pats atveda viņus pie komandora.
— Sestais etaps paredz iezemiešu sagūstīšanu, — viņš griezās pie Kruina. — Es saprotu, jums vajadzīgs kaut kas labāks. Bet šos es atradu tepat mūsu degungalā.
—< Degungalā? Kur jūs atrodaties, mājās uz Guldas? Kā jūs varat pieļaut, ka jūsu kuģa tuvumā gluži mierīgi staigā jaunās teritorijas iedzīvotāji? Kādēļ neiedarbojās aizsardzības sistēma?
— Piektais etaps vēl nav pabeigts, ser. Visam vajadzīgs laiks.
— Bet ko dara mūsu novērotāji? Vai guļ?
— Nebūt ne, ser, — Somirs apgalvojā koman- doram, juzdams, ka viņam pamats sāk zust zem kājām. — Taču viņi nosprieda, ka šo te dēļ nav vērts celt vispārēju trauksmi.
Kruins negribot piekrita. Viņš uzmeta nicinošu skatienu viņa priekšā stāvošajai trijotnei: tur bija pavisam mazs strupdegunis puišelis, iebāzis tuklo dūrīti mutē, lielāka meitene ar garām kājām un tievām bizītēm un slaika pusaudze gandrīz Somira augumā, vieglā kleitiņā, arī vājiņa, bet jau ar tikko manāmiem krūšu apaļumiem. Visiem trim bija koši sarkani mati un vasarraibumainas sejas.
— Es esmu Marva, Marva Meredita, — slaikā pusaudze sacīja Kruinam. — Tā ir Sjū, bet šis — Sems. Mēs dzīvojam Viljamsvilā, netālu no šejienes. — Viņa uzsmaidīja Kruinam, un viņš piepeši ievēroja, ka meitenei ir žilbinoši spilgti zaļas acis. — Mēs lasījām zilenes, un tad atlaidāties jūs.
Kruins, salicis rokas uz vēdera, norūca «hm». Tas, ka šīs planētas iedzīvotāji pēc skata bija tādi paši kā guldieši, viņu nemaz nepārsteidza. Viņam ne prātā nebija nācis, ka varētu būt citādi. Guldas zinātnieki apgalvoja, ka visām augstākajām dzīvības formām jābūt cilvēkveidīgām, un līdz šim laikam izņēmumi no šā likuma nebija novēroti.