— Es nesaprotu ne vārda no šīs vervelēšanas, — Kruins sacīja Somiram, — un viņa, protams, nesaprot mani. Jābūt idiotei, lai tērētu laiku tādai bezjēdzīgai sarunai.
— Jā, ser, — Somirs piekrita. — Vai aizvest viņus uz mācību nodalījumu?
— Nevajag. Kāda no viņiem jēga!
Kruins ar riebumu noskatījās uz viņa priekšā stāvošā puisēna vasarraibumiem nosēto seju. Viņš nekad agrāk neko tamlīdzīgu nebija redzējis.
— Viņi visi ir ar kaut kādiem punktiņiem. Varbūt tā ir slimība? Phē, cik riebīgi! — viņš no- drebinājās aiz pretīguma. — Vai viņi bija dezinfekcijas staru kamerā?
— Protams, ser. Tas bija pirmais, kas tika izdarīts.
— Arī turpmāk to neaizmirstiet.
Kruins lēnām pievērsa skatienu meitenei ar peļastītēm, tad garajai, zaļacainajai pusaudzei. Viņš negribēja uz viņu skatīties, taču zināja, ka nenoturēsies un paskatīsies. Meitenes rīta rasas skaidrajās acīs bija kaut kas tāds, kas viesa viņā mulsu nemieru. Pret paša gribu komandora acis sastapās ar meitenes skatienu. Viņa atkal pasmaidīja, un viņas vaigos iezīmējās bedrītes.
— Svied viņus laukā! — Kruins uzbļāva, nepaskatījies uz Somiru.
— Kā pavēlat, ser! — tas atbildēja un viegli pagrūda visus trīs. Saķērušies rokās, bērni devās uz durvīm.
— Uz redzēšanos! — cienīgi nodudināja puisēns.
— Uz redzēšanos! — kautrīgi nopīkstēja peļastītes.
Garā meitene durvīs pagriezās.
— Uz redzēšanos! — viņa sacīja un atkal parādīja vaigu bedrītes.
Kruins paraudzījās uz viņu. Izdzirdējis vēl vienu nesaprotamu teicienu, nemierīgi sakustējās savā krēslā. Durvis aiz bērniem automātiski aizvērās.
«Uz redzēšanos,» Kruins domās atkārtoja nepazīstamos vārdus. Spriežot pēc situācijas, tas varēja būt atvadu sveiciens. Palūk, viņš jau zina vienu iezemiešu izteicienu.
«Septītais etaps: apmācīt iezemiešus guldiešu valodā un stāties ar viņiem sakaros.»
Apmācīt viņus. Un ne otrādi. Nevis viņiem tevi jāmāca, bet tev viņi. Vergs nedrīkst mācīt saimnieku. Saimniekam jāmāca vergs.
«Uz redzēšanos,» Kruins dusmīgi pie sevis atkārtoja. Liktos, nieks vien, bet tas ir skaidrs reglamenta pārkāpums. Nevienam un nekam nevar būt attaisnojuma.
Apdullinoši dārdēja dzinēji — kosmiskie kuģi ieņēma aizsardzības pozīciju, kā bija paredzēts instrukcijā par aizsardzību. Vairākas stundas šie milzeņi manevrēja nelielajā ielejā: grozījās, virzījās uz priekšu, uzmanīgi kāpās atpakaļ. Un galu galā, novietojušies ar priekšgaliem pret centru, ar astēm uz ārpusi, izveidoja divas vienpadsmitstaru zvaigznes. Ar sadegušās zāles, krūmu un koku pelniem klāta zemes josla apjoza šos divus ļaunu vēstījošos apļus ar naidīgi uzboztajām izpūtējcaurulēm, kuru liesma spēja iznīcināt visu dzīvo vienas jūdzes rādiusā.
Beiguši pārdislokāciju, sviedru un kvēpu piesūkušies guldieši noņēma kuģiem priekšgala lielgabalus un novietoja tos atstarpēs starp izpūtējcaurulēm. Pakaļgala lielgabali palika savās vietās, bet to stobri tika pavērsti noteiktā leņķī uz augšu. Lielgabali kopā ar izpūtējcaurulēm veidoja stingru apļa aizsardzību. Šī asprātīgā sistēma bija Rruina lepnums, viņa militāro speciālistu izgudrojums. Novērotājs no šīs planētas gan būtu teicis, ka apļa aizsardzība ir ļoti vecs izgudrojums, ka to jau sensenos laikos lietojuši Tālo Rietumu pionieri, kas savos aizvēsturiskajos furgonos devās meklēt jaunas zemes. Tiesa, tas bija tik tālā pagātnē, ka apļa aizsardzību atcerējās vairs tikai nedaudzi seno laiku vēstures speciālisti. Un, protams, šeit pēkšņi ieradušies kosmosa pirāti par to nekā nezināja.
Katram kosmiskajam kuģim priekšā tika novietotas divas mazas, ātras, līdz zobiem apbruņotas izlūklidmašīnas, gatavas jebkuru mirkli pacelties gaisā. Tās stāvēja tā, ka ne izpūtējcau- ruļu uguns, ne lielgabalu šāvieni tās.neapdraudēja. Daudz spēku un laika bija patērēts, lai panāktu ideālu izvietojumu: attālums starp katru lidmašīnu pāri bija aprēķināts līdz centimetram; tikpat precīzi bija noteikti pagrieziena leņķi. Visai nometnei piemita tā ģeometriskā uzbūves pareizība, kas tik mīļa karavīra sirdij.
Soļodams pa šauro celiņu gar flagmaņa ārējo klāju, Kruins apmierināti vēroja, kā strādā viņa komanda. Precīza organizācija, disciplīna, centība un bezierunu paklausība — lūk, kur ir Guldas spēks, tās tagadējās un nākamībā vēl simtkārt lielākās varenības ķīla.
Aizgājis līdz kuģa pakaļgalam, Kruins apstājās un, atspiedies ar elkoņiem pret treliņiem, — noraudzījās lejup uz resno, īso izpūtējcauruļu koncentriskajiem apļiem. Flagmaņa komanda mērīja izlūklidmašīnu pagrieziena leņķus attiecībā pret kuģa korpusu. Pa izdegušo lauku ar Džusiku priekšgalā nāca četri sardzes vīri ar automātiem pār plecu, vezdami gūstekņus.
Ieraudzījis komandoru, Džusiks nokomandēja:
«Stāt!» Sargi un gūstekņi apstājās, sasizdami papēžus un saceldami melnu putekļu mākoni. Paskatījies uz viņu pusi, Kruins pacēla roku militārā sveicienā.
— Seši gabali, ser.
Kruins aplūkoja gūstekņus ar vienaldzīgu skatienu: tur bija seši vīrieši vaļīgos smilšu krāsas uzvalkos. Viņš nedotu ne sarkana graša arī par sešiem tūkstošiem tādu kā šie.
Visgarākais, kas stāvēja no kreisās puses otrais, bija ar sarkaniem matiem, viņam mutē rēgojās kaut kas garš, dūmojošs. Viņš bija plecos platāks par Kruinu, taču svēra droši vien divreiz mazāk. «Interesanti, vai viņam nav zaļas acis,» komandors izklaidīgi nodomāja. Pa tādu gabalu to nevarēja redzēt.
Mierīgi palūkojies uz Kruinu, sarkanmatis izņēma dūmojošo daiktu no mutes un, balsi nepaceldams, sacīja:
*— Velns lai parauj, dzīvs ģenerālis!
Pēc tam ielika savu dūmekli atkal mutē un izpūta zilu dūmu strūkliņu.
Pārējie šaubīdamies nogrozīja galvas, it kā nebūtu sapratuši savu draugu vai neticētu viņam.
— Nevar būt! — iebilda tas, kas stāvēja labajā pusē, — tievs, garš vīrs ar kalsnu, drūmu seju.
— Kad es tev saku, ģenerālis! — tāpat, balsi nepaceldams, atkārtoja sarkanmatis.
— Vai aizvest viņus uz mācību nodalījumu* ser? — Džusiks jautāja.
— Jā.
Izslējies taisni, Kruins saka akurāti vilkt rokā baltos parādes cimdus.
—< Ziņojiet man, kad viņi būs iemācījušies runāt guldiešu valodā. Bet līdz tam laikam es nekā par viņiem negribu dzirdēt.
Atbildējis uz Džusika un sargu sveicienu, Kruins devās atpakaļ uz kuģa priekšgalu.
— Vai tagad redzat? — jautāja sarkanmatis, pūlēdamies iet vienā solī ar apsardzi. Šķita, ka tas viņam sagādā patiku. Pamirkšķinājis kaimiņam, viņš izpūta no mutes smaržīgu dūmu mākonīti.
Lingvisti Feins un Parts jau nākamajā vakarā lūdza audienci pie komandora. Džusiks viņus ielaida. Kruins neapmierināts atrāvās no ziņojuma, ko parasti rakstīja šajā stundā.
— Kas par lietu?
— Ser, gūstekņi liek priekšā, lai mēs mācām viņiem valodu viņu mājās.
— Kā viņi varēja jums to likt priekšā?
— Mēs izskaidrojamies ar zīmēm.
— Bet kā jums varēja ienākt prātā, ka šī idiotiskā ideja pelna manu uzmanību?
— Ir apsvērumi, ser, kas spiež griezties pie jums, — Feins palika pie sava. — Pēc Iekšējā dienesta reglamenta, līdzīgi jautājumi jānodod izskatīšanai augstākstāvošai priekšniecībai, un tās lēmums skaitās galīgais.
— Jauki, jauki. — Kruins palūkojās uz Feinu labvēlīgāk. — Kas tad tie ir par apsvērumiem?