— Laiks ir mums pats svarīgākais faktors. Jo ātrāk mūsu gūstekņi iemācīsies mūs saprast, jo labāk. Šeit viņu uzmanību pārlieku piesaista neparastie un varbūt briesmas slēpjošie apstākļi. Turklāt viņi visu laiku domā par savām atstātajām ģimenēm, par draugiem. Bet mājās viņiem būs vieglāk koncentrēties. Viņi mācīsies daudz cītīgāk un ļoti drīz apgūs mūsu valodu.
— Tas nav nopietni. — Kruins nicīgi saviebās.
— Tas vēl nav viss. Pēc dabas šejienes iezemieši ir laipni un labsirdīgi. Un es domāju, ka mēs varam no viņiem nebaidīties. Ja viņi būtu agresīvi noskaņoti, tad jau sen būtu mums uzbrukuši.
— Nevar zināt. Piesardzība ir nepieciešama vienmēr. Tas vairākkārt uzsvērts instrukcijā par aizsardzību. Droši vien iezemieši grib vispirms par mums ko vairāk uzzināt un uzbruks pēc tam.
Feins piepeši aptvēra, kā var ietekmēt koman- doru.
— Jūsu pēdējie vārdi ir mans svarīgākais arguments, — viņš sacīja. — Mūsu nometnes iekšienē tagad atrodas seši pāri svešu acu un seši pāri svešu ausu. Turklāt šo sešu vīru prombūtne droši vien ir satraukusi viņu ciltsbrāļus. Bet, ja viņi atgriezīsies dzīvi un veseli, tad satraukumu nomainīs bezrūpība, un viņu nometnē parādīsies mūsu acis un ausis.
— Labi teikts. — Džusiks uz mirkli aizmirsās.
— Klusēt! — Kruins uzbļāva. — Es neatceros, ka kaut kur reglamentā būtu šādi norādījumi. — Paskatījies uz Džusiku, viņš paņēma Kosmiskā dienesta reglamentu un ilgi to studēja. Beidzot viņš sacīja: — Vienīgais dotajam gadījumam piemērojamais pants acīmredzot būtu šis. Gadījumos, kas nav paredzēti instrukcijā, lēmums jāpieņem man ar noteikumu, ka tas nebūs pretrunā ar citu reglamentu paragrāfiem un augstākstāvošas priekšniecības rīkojumiem.
— Jā, ser, — Feins atsaucās.
— Protams, ser, — Džusiks viņu atbalstīja.
— Vai šie gūstekņi dzīvo tālu? — Kruins, pieri saraucis, jautāja.
— Stundas gājiena attālumā no šejienes. Ja arī ar mums kas notiks, — Feins enerģiski pameta ar roku, — bet tas ir maz ticams, tad jānosūta viena izlūklidmašīna, un no viņu ciemata pāri paliks slapja vieta. Viena mašīna, viena bumba, viens mirklis — un viss beidzies. Pēc jūsu pavēles, protams, — viņš prātīgi piebilda.
Kruins bija acīm redzami apmierināts.
— Neredzu iemesla, kāpēc mums neizmantot viņu ārkārtīgo stulbumu. — Komandors paraudzījās uz Džusiku, it kā vaicādams viņa domas, bet tas uzskatīja par labāku neievērot priekšnieka skatienu. — Tā kā jūs, lingvisti, esat nodevuši savu plānu manai izlemšanai, es jūsu plānu atzīstu par labu un pavēlu sākt tā īstenošanu. — To pateicis, Kruins ieskatījās papīra lapiņā, ko bija izņēmis no atvilktnes. — Kopā ar jums ies divi psihologi, Kalma un Hefnijs.
— Tieši tā, ser! — Feins mierīgi atdeva godu un kopā ar Partu izgāja no komandora kabīnes.
Izklaidīgi raudzīdamies uz nepabeigto ziņojumu, Kruins mazliet parotaļājās ar pildspalvu, tad pavērās uz Džusiku un piepeši uzbļāva:
— Par ko jūs smaidāt? — Smaids no Džusika sejas tūlīt pat pagaisa. — Klājiet vaļā, kas jums sakāms.
— Es domāju, ser, — Džusiks lēnām iesāka, — ka trīs gadi kosmiskajā kuģī — tas ir ļoti daudz.
Nosviedis pildspalvu uz galda, Kruins piecēlās un izslējās visā augumā.
— Vai tad man šis ceļš bija īsāks nekā citiem?
— Jūsu ceļš, — stingri, bet godbijīgi sacīja Džusiks, '— bija visgarākais.
— Aizvācies! — Kruins uzbrēca savam palīgam.
Viņš noskatījās, kā Džusiks izgāja, kā pašas no
sevis aizvērās durvis, pagaidīja, kamēr noklik- stēja atslēga. Tad pievērsa skatienu iluminatoram.
Aiz stikla biezēja krēsla. Kruins stāvēja nekustīgi, un zelta zvārgulīši klusēja. Neredzamā saule ievilka sevī pēdējos staru taustekļus.
Pēc neilga laika pār lauku tāla, ar mežu apauguša kalna virzienā aizsoļoja desmit stāvi. Četri bija formas tērpos, pārējie seši — vaļīgos smilšu krāsas uzvalkos. Viņi gāja, sarunādamies ar žestiem, viens smējās. Komandors Kruins iekoda apakšlūpā, ar skatienu sekodams tiem, kas aizgāja līdzi svešajiem, kamēr viņus aprija vakara krēsla.
— «Astotais etaps: atsist pretinieka pirmo triecienu atbilstoši Kaujas reglamentam.» — Kruins nicīgi nosprauslojās, ar ierastu žestu sakārtoja ordeņus.
— Pirmā trieciena nebija, — Džusiks sacīja.
— Man šis fakts ir zināms, — saraucis uzacis un sarkastiski iesmējies, Kruins atteica. — Taču man labāk patiktos, ja šis trieciens būtu. Mēs esam gatavi to atsist. Jo ātrāk viņi sāks ar mums mēroties spēkiem, jo ātrāk sapratīs, kas ir stāvokļa saimnieks! — Kruins aizbāza lielo roku īkšķus aiz sudraba kalumiem rotātās jostas. — Turklāt tad arī cilvēki būtu nodarbināti. Es nevaru likt viņiem no rīta līdz vakaram zubrīt reglamentus. Mēs šeit esam jau devīto dienu, bet vēl nekas nav noticis. — Atcerējies reglamentu, Kruins turpināja: — «Devītais etaps: pēc pirmā trieciena atsišanas pārņemt iniciatīvu savās rokās un atbilstoši Kaujas reglamentam pāriet uzbrukumā.» — Kruins atkal nosprauslojās. — Kā var uzbrukt, ja nav bijis pretinieka pirmā trieciena?
— Tas ir neiespējami, — Džusiks riskēja iespraust.
— Neiespējamu lietu nav, — aiz pretī runāšanas gara atcirta Kruins. — «Desmitais etaps: gadījumā ja saprātīgās būtnes neuzbrūk vai pat izrāda nepārprotamu draudzīgumu, kas gan maz ticams, joprojām palikt aizsardzības pozīcijā, saņemtos gūstekņus apmācīt guldiešu valodā un ar izlūklidmašīnām izdarīt izlūkošanu, pie tam šajos lidojumos izmantot ne vairāk kā vienu piektdaļu no visām esošajām lidmašīnām.»
— Tas nozīmē, ka mēs varam vienā reizē sūtīt astoņas vai deviņas izlūklidmašīnas, — Džusiks padomājis sacīja. — Bet kas jādara, ja izlūklid- mašīna neatgriežas noteiktajā laikā?
— Kāpēc jūs uzdodat šo jautājumu?
— Astoņas izlūklidmašīnas, kas tika nosūtītas pēc jūsu pavēles, izlidoja pirms četrdesmit periodiem un noteiktajā laikā nav atgriezušās.
Komamdors Kruins nikni nosvieda grāmatu. Viņa masīvā seja ar platajiem vaigu kauliem kļuva sarkana.
— Pirmo palīg Džusik, jums tas bija man jāziņo tūlīt pēc šā laika apritēšanas.
— Ko es arī darīju, — Džusiks nesatricināmā mierā atteica. — Lidmašīnas var atrasties gaisā četrdesmit periodus, ne ilgāk. Degvielas daudzums, kā jums zināms, ir aprēķināts tieši šādam lidojuma ilgumam. Tādējādi tām tagad bija jāatgriežas. Taču, kā redzat, pagaidām to nav.
Kruins pāris reižu pagājās pa kabīni, ordeņi uz krūtīm klusi žvadzēja vienā taktī ar zelta zvārgulīšu šķindoņu.
— Ja lidmašīna nav atgriezusies, atbildes akcija — noslaucīt no planētas virsas visus apdzīvotos punktus, kas atrodas gar tās lidojuma trasi. Nekādas žēlastības. Mācībai jābūt uzskatāmai.
— Tieši kādus apdzīvotus punktus, ser?
Apstājies kabīnes vidū, Kruins uzbrēca:
— Jums tas jāzina! Visām izlūklidmašīnām bija stingri noteikts maršruts. Tā ka tas ir vienkāršāk par vienkāršu …
Spalga, svilpjoša skaņa pārtrauca viņu pusvārdā, svilpšana pārgāja dobjā dunoņā un tad atkal izvērtās griezīgā kaucienā.
— Pirmais numurs, — Džusiks sacīja, palūkojies pie sienas pakārtajā hronometrā. — Ar nokavēšanos, taču atgriezies. Iespējams, ka tūlīt būs arī pārējie.
— Kāds dabūs dārgi samaksāt, ja viņi neatgriezīsies.
— Iešu pieņemšu pilota ziņojumu, — Džusiks sacīja un, atdevis godu, izgāja no kajītes.