Piegājis pie iluminatora, Kruins vēroja, kā izlūklidmašīna nosēžas pie tuvākā kuģa. Viņš atkal iekoda apakšlūpu zobos un lēni, ilgi to košļāja — domas viņam juka.
Aiz pelēkās, izdegušās joslas sākās zaļa pļava, piesēta ar gundegām un margrietiņām. Tur zumēja bites, un viegls vējiņš šalkoja tuvējā meža lapotnē. Četri 17. kuģa mehāniķi, atklājuši šo paradīzi zemes virsū, bija nogūlušies liellapaina, ziedoša krūma paēnā. Acis aizmieguši, ar rokām šķirstīdami zāles stiebrus, viņi slinki pļāpāja par visādiem niekiem un nedzirdēja tuvojošos zelta zvārgulīšu šķindoņu. Piegājis cieši klāt bezrūpīgi gulšņājošiem puišiem, Kruins, pietvīcis līdz matu galiem, uzbrēca: — Piecelties!
Pielēkuši kājās, visi četri izstiepās miera stājā: plecs pie pleca, rokas gar sāniem, sastingušas sejas, acis pievērstas Kruinam.
— Jūsu uzvārdi?
Katrs paklausīgi skaļā, skaidrā balsī nosauca savu uzvārdu. Kruins tos pierakstīja blokā un, apsolījis parunāt ar viņiem vēlāk, pavēlēja: —Apkārt griez-ties! Soļos marš!
Atdevuši godu, visi četri brašā militārā solī aizsoļoja nometnes virzienā: viens-divi, viens- divil Kruins dusmīgi nolūkojās puišiem pakaļ, kamēr viņu stāvi saplūda ar raķetes ēnu. Tikai tad viņš pagriezās un devās tālāk. Kāpdams kalnā, Kruins nenoņēma roku no aukstā pistoles spala. Sasniedzis kori, viņš apstājās un paraudzījās uz ieleju, no kuras tikko bija atnācis. Guldas kuģi, izveidojuši divas ģeometriski pareizas zvaigznes, stāvēja klusi un draudīgi.
Kruina smagais, valdonīgais skatiens pievērsās ielejai otrpus kalna. Viņam pavērās mierīga, idilliska ainava. Ar mežu apaugusī kalna nogāze nolaidās līdz mazai upītei, kuras zilā līkloču lente aizvijās miglainā tālumā. Aiz upītes pletās apstrādāti lauki un bija redzamas trīs nelielas mājiņas.
Apsēdies uz liela laukakmeņa, Kruins atsprādzēja pistoles maksti, piesardzīgi palūkojās apkārt, izvilka no kabatas rullītī satītu raportu, atrullēja to un sāka vai simto reizi pārskatīt. Viegla zāles un skuju smarža tīkami kutināja nāsis.
«Es riņķoju virs aerodroma nelielā augstumā un centos nofotografēt visas tur stāvošās lidmašīnas. Gaisā atradās vēl divas mašīnas, taču tās mani netraucēja un drīz aizlidoja kaut kur savās darīšanās. Cilvēki lejā man kaut ko signalizēja. Izskatījās, ka viņi aicina mani nolaisties. Es nolēmu izmantot uzaicinājumu, kā ieteikts Kosmiskā dienesta reglamentā. Un nosēdos. Manu lidma- šinu tūliņ aizveda prom no pacelšanās un nosēšanās joslas. Mani saņēma ļoti laipni.»
Virs galvas kaut kas iesvilpās, sāka guldzināt. Kruins paskatījās augšup, instinktīvi tverdams pēc pistoles. Tur krūmos dziedāja mazs, pelēks putniņš. Pāršķīris dažas lappuses, Kruins sarauca pieri un sāka lasīt nobeiguma daļu:
«… nezinādams valodu, es nevarēju atteikties no uzaicinājuma apskatīt pilsētu. Visur mani cienāja ar kaut kādu dzērienu. Pēc sešām glāzēm es jutu, ka kājas man kļuvušas pavisam ļenganas, un ievēlos rokās saviem pavadoņiem. Nospriedis, ka esmu viltīgi iemānīts lamatās un saindēts, es sāku gaidīt nāvi… Viņi kutināja man kaklu un smiedamies kaut ko runāja… man bija mazliet nelabi.» Kruins neizpratnē paberzēja zodu un turpināja lasīt: «Tikai tad, kad bija pārliecinājušies, ka esmu pilnīgi atguvies, viņi mani aizveda atpakaļ pie manas lidmašīnas. Es izstūrēju to uz startu un pacēlos, bet viņi stāvēja lejā un māja man ar rokām. Lūdzu kapteini mani atvainot par nokavēšanos. Mani aizturēja apstākļi, pret kuriem es biju bezspēcīgs.»
Putniņš uzspurdza no zara un nometās zālē pie pašām Kruina kājām. Tas smalki, žēlabaini iesvilpās, nolieca mazo galviņu sānis un paskatījās uz viņu ar skaidrām, pērlītēm līdzīgām actiņām.
Pabeidzis lasīt vienu raportu, Kruins ķērās pie — nākamā. Tas bija akurāti pārrakstīts uz mašīnas, un apakšā stāvēja Parta, Feina, Kalmas un Hef- nija paraksti.
«Viņi, šķiet, nesaprot, kas noticis, un izturas pret Guldas kosmisko kuģu atlidošanu kā pret kaut ko pilnīgi ikdienišķu. Viņu pašpārliecība ir apbrīnojama, vēl jo vairāk tāpēc, ka, kā mēs
paguvām ievērot, tai nav nekāda pamata. Viņus pakļaut ir tik vienkārši, ka, gadījumā ja sakaru kuģi nosūtītu uz Guldu mazliet vēlāk, mēs varētu ziņot ne tikai par šīs planētas atklāšanu, bet arī par tās iekarošanu, tātad par mūsu jauno uzvaru.»
— Uzvara, — Kruins nočukstēja. Kāds iespaidīgs, kāds spēku apliecinošs vārds! Izdzirdusi to, visa Gulda uzgavilēs un sajūsmā aplaudēs.
Pieci kosmosa navigatori pirms viņa bija raportējuši par jaunu planētu atklāšanu, bet neviens no tiem nebija aizlidojis tik tālu, neviena ceļš nebija bijis tik grūts un ilgs. Un neviens vēl kā apbalvojumu par visu pārciesto nebija saņēmis tik gardu kumosu — tādu lielu, sulīga zaļuma klātu, tādu viesmīlīgu planētu. Un neviens līdz viņam nebija raportējis par uzvaru. Nevar gūt uzvaru pār kailu akmens blāķi. Bet šeit…
Aiz komandora muguras atskanēja balss:
— Labrīt!
Tas tika teikts guldiešu valoda, bet ar svešu akcentu.
Kruins steigšus piecēlās kājās, nolaida rokas gar sāniem, viņa seja kļuva barga, valdonīga.
Viņa lūkojās viņā ar skaidrām, zaļām acīm un smējās.
— Vai jūs mani atceraties? Es esmu Marva Meredita.
Vējš plivināja viņas ugunīgi sarkanās cirtas.
— Nu, redzat, — viņa lēnām un mazliet nedroši turpināja. — Redzat, es jau protu mazliet runāt guldiešu valodā. Vēl gan tikai dažus teikumus.
— Kas tevi iemācīja? — Kruins asi jautāja.
— Feins un Parts.
— Vai viņi ir apmetušies pie jums?
— Jā, pie mums. Kalma un Hefnijs viesojas pie Bila Glisona. Bet Feins un Parts pie mums. Viņus atveda tēvs. Viņi dzīvo mūsmājas viesu istabā.
— Viesu istabā?
— Nūjā.
Apsēdusies uz akmens, uz kura nupat bija sēdējis Kruins, meitene pievilka tievās kājas pie zoda, apķēra tās ar rokām un atspieda zodu pret ceļgaliem. Kruins ievēroja, ka viņas kājas, tāpat kā seja, ir klātas ar vasarraibumiem.
— Nūjā, — viņa atkārtoja. — Kur gan citur? Katrā mājā taču ir viesu istaba, vai ne?
Kruins klusēja.
— Vai jums mājās ir tāda istaba?
— Man mājās?
Viņš ar skatienu meklēja putniņu, kurš nupat vēl dziedāja krūmos virs galvas, taču tas bija aizlaidies. Aizmirsies Kruins noņēma roku no pistoles maksts. Viņa plaukstas kā dzīvas būtnes piekļāvās viena otrai, paspieda un noglaudīja viena otru, it kā meklētu tuvu dvēseli, gaidītu mierinājumu.
Paraudzījusies uz viņa rokām, Marva maigi un nedroši sacīja:
— Jums taču kaut kur ir mājas, savas mājas?
— Nē, nav.
Izstiepusi kājas, viņa piecēlās.
— Man ir jūsu ļoti, ļoti žēl.
— Tev ir žēl manis? — Kruina skatiens pārsviedās uz meiteni. Tajā bija neticība, izbrīns, ko tūlīt nomainīja acumirklīgs niknuma uzliesmojums. — Tu esi drausmīgi dumja, — viņš rupji sacīja.
— Vai patiesi? — viņa bikli jautāja.
— Nevienam no manas ekspedīcijas nav māju, — Kruins turpināja. — Tās dalībniekus
komplektējot, notika ļoti stingra atlase, ikviens ir visdažādākajos veidos pārbaudīts. Prāts un profesionāla prasme — tas vēl nav viss. Ekspedīcijas dalībniekam jābūt jaunam, veselam, viņš nedrīkst būt nekam pieķēries. Par noteicošo atlasē mēs uzskatījām spēju koncentrēt visu savu uzmanību, visus savus spēkus dotā uzdevuma izpildei, lai nekādas sentimentālas muļķības, tādas kā ilgas pēc atstātajām mājām, viņu netraucētu. Tas pazemina morālo stāju.
— Es nesaprotu visus jūsu garos vārdus, — zaļacainā meitene žēlabaini sacīja, — un jūs runājat ļoti ātri.