Выбрать главу

Kruins atkārtoja visu no sākuma, šoreiz lēnām, skaidri izrunādams katru vārdu:

— Kosmiskais kuģis atstāj bāzi uz daudziem gadiem, un komanda nedrīkst skumt pēc dzimtenes. Mēs sastādījām komandu no cilvēkiem, kam nav māju, lai, šķiroties no Guldas, neviens neno- birdinātu ne asaru. Viņiem visiem piemīt pirmatklājēju vīrišķība!

— Jauni, veseli, nekam nav pieķērušies, — Marva atkārtoja. — Un tas ir viņu spēks?

— Protams, — Kruins apstiprināja.

— Speciāli izmeklēti kosmosam. Stipri cilvēki. — Marva paskatījās lejup uz savām šaurajām pēdām, un viņas zaļās acis paslēpās zem skropstām. — Bet tagad taču viņi nav kosmosā. Viņi ir šeit, uz mūsu planētas.

— Nu, un kas tad? — Kruins jautāja.

— Nekas. — Rokas noplātījusi, Marva dziļi nopūtās, uzsmaidīja Kruinam, parādīdama bedrītes vaigos, un atkārtoja: — Nekas.

— Tu vēl esi gluži bērns, — Kruins nicīgi noteica. — Tad, kad izaugsi…

— Kļūsi gudrāka, — Marva pabeidza Kruina vietā. Un maigā, dzirdi glāstošā balsī dziedoši atkārtoja: — Kad izaugsi, kļūsi gudrāka. Kļūsi gudrāka. Kļūsi gudrāka. Tra-la-la! Tra-la-la!

Sapīkumā kodīdams lūpas, Kruins pagriezās un devās lejā no kalna pie saviem kuģiem.

— Uz kurieni jūs ejat? — Marva sauca viņam nopakaļ.

— Pie savējiem, — viņš neatskatīdamies strupi izmeta.

— Vai tad jums nepatīk tur, pie mums? — meitenes uzacis aiz izbrīna izliecās kā loki.

Kruins, apstājies desmit soļu attālumā, drūmi sacīja:

— Kas tev par daļu?

— Es… es negribēju būt uzbāzīga, — Marva, vainīgi smaidīdama, teica. — Es jautāju jums tāpēc … tāpēc, ka …

— Kāpēc?

— Es gribēju uzzināt, vai jūs nebūtu ar mieru mūs apciemot?

— Muļķības! Tas nav iespējams! — Kruins atbildēja un ātri devās lejup.

— Tēvs jūs uzaicina. Viņš domā, ka jums būtu patīkami paēst pusdienas kopā ar mums. Svaigi produkti. Jums droši vien savs ēdiens jau ir apnicis? — Marva jautājoši raudzījās uz Kruinu, un vējš plivināja viņas vara sarkanos matus. — Tēvs runāja ar Feinu un Partu. Viņi teica, ka tā esot jauka doma.

— Ak tā gan? Jauka doma? — Kruina sejas vaibsti šķita kā no tērauda izlieti. — Pasaki Fei- nam un Partam, lai viņi ierodas šovakar pie manis ar ziņojumu, Noteikti!

Marva apsēdās uz akmens un nolūkojās, kā Kruins smagi kāpj lejup no kalna, atgriezdamies savā ar lielgabaliem naidīgi apjoztajā nometnē.

.^jKB&Lš

Viņas rokas gulēja uz ceļgaliem, plauksta uz plaukstas, kā nesen Kruina rokas. Bet viņas rokas nekā nemeklēja. Tajās bija miers un pacietība, seni kā pasaule.

Redzēdams, ka komandoru kāds ļoti sakaitinājis, Džusiks nolēma griezties pie viņa ar ziņojumu vēlāk.

— Kapteiņus Dreku un Beltonu pie manis! — Kruins pavēlēja.

Kad Džusiks izgāja, Kruins noņēma no galvas ķiveri, nosvieda uz galda un ieskatījās savā attēlā spogulī. Viņa sejā vēl nebija paguvušas izlīdzināties noguruma grumbas, kad aiz durvīm atskanēja soļi. Kruins apsēdās pie galda un ieņēma stingri oficiālu pozu. Kapteiņi ienāca, klusēdami atdeva godu un sastinga istabas vidū miera stājā. Kruins neatrāva no viņiem saniknotu skatienu. Kapteiņu sejas pauda pilnīgu vienaldzību.

— Es uzdūros četriem jūsu puišiem aiz drošības zonas robežas. Viņi atļāvās vāļāties pa zāli, it kā būtu atlidojuši šurp izklaidēties. Nekādas disciplīnas! — Kruins izplūda dusmīgā tirādē. Viņa skatiens urbās kapteinī Drekā. — Viņi bija no jūsu kuģa! Bet jūs, Belton, šodien esat apsardzes priekšnieks. Ko jūs abi varat teikt sev par attaisnojumu?

— Viņiem šodiena ir brīva no dežūrām, un viņi visi saņēma atvaļinājumu, — Dreks paskaidroja. — Viņi tika īpaši brīdināti, lai neiziet ārpus izdegušās zonas.

— Es nezinu, kā viņi varēja tikt garām apsardzei, — sacīja Beltons, balsi nepaceldams, kā

noteikts instrukcijā. — Acīmredzot apsardze nav bijusi pietiekami modra. Tā ir mana vaina.

— Disciplīnas pārkāpums tiks ierakstīts jūsu dienesta lapā, — Kruins asi sacīja. — Visus četrus un modrību zaudējušo apsardzi sodīt atbilstoši Disciplinārajam reglamentam. — Viņš mazliet izslējās un pāri galdam cieši paraudzījās abos kapteiņos, — Vēl viens līdzīgs pārkāpums, un jūs tiksiet pazemināti dienesta pakāpē.

— Klausos, ser! — vienā elpas izdvesienā abi reizē noskandēja nogrēkojušies kapteiņi.

Atlaidis kapteiņus, Kruins paskatījās uz Džusiku.

— Tiklīdz Feins un Parts ziņos par ierašanos, nekavējoties atvediet viņus pie manis.

— Tiks izdarīts, ser.

Kruins uz mirkli novērsa acis un tad atkal cieši uzlūkoja Džusiku:

— Kas ar jums šodien ir?

— Ar mani? — Džusiks acīm redzami samulsa. — Nekas, ser.

— Nemelojiet, Džusik! Lai iepazītu cilvēku, vajag ar viņu padzīvot kopā. Mēs ar jums dzīvojam plecu pie pleca trīs gadus. Un es jums redzu cauri. Tā ka jūs nevarat mani apmānīt. Jūs esat par kaut ko noraizējies.

— Manī vieš bažas mūsu cilvēki, — neizturējis komandora skatienu, Džusiks atzinās.

— Kas tad ar viņiem noticis?

— Viņi ir tādi nemierīgi, ser.

— Ak tā gan? Nu, man pret to ir zāles! Ar ko tad viņi ir neapmierināti?

— Neapmierinātības iemesli ir vairāki.

Džusiks apklusa. Kruins mazliet pagaidīja un

piepeši uzbļāva:

— Vai man katrs vārds būs no jums vilkšus jāizvelk, ko?

— Nekādā ziņā, ser, — Džusiks protestēja un bez īpaša entuziasma turpināja: — Pirmkārt, viņiem nav, ko darīt. Otrkārt, saprotama, derīga darba vietā dienu pēc dienas līdz kaklam apnikusī dresūra. Un nemitīgā gaidīšana. Trīs gadus viņi ir bijuši kā cietumā. Un nu viņi gaida, gaida, taču nekas nenotiek.

— Kas vēl?

— Bet līdzās, aiz izdegušās zonas, viņi redz tik pazīstamu un sirdij mīļu dzīvi. Feins, Parts un citi ar jūsu atļauju bauda šo dzīvi. Piloti, kas atgriezušies no izlūkošanas un bijuši nolaidušies dažādās vietās, stāsta tik vilinošas lietas. — Džusiks to visu runāja, cieši raudzīdamies komando- ram sejā. — Līdz šai dienai izlūklidojumos ir piedalījušās piecas eskadriļas, tas ir, četrdesmit mašīnas. Tikai sešas no tām atgriezās noteiktajā laikā. Visas pārējās ar tādu vai citādu ieganstu pārradās nometnē ar nokavēšanos. Piloti stāsta, kā viņi uzņemti, rāda fotogrāfijas, lielās ar dāvanām. Viens sēž arestā, tāpēc ka bija atvedis vairākas pudeles ar apdullinošu dzērienu. Bet padarīto par nebijušu nepārvērtīsi. Sie stāsti ir ļoti satraukuši ļaudis.

— Kas vēl?

— Lūdzu piedošanu, ser. Cilvēki redzēja, kā jūs uzkāpāt kalna virsotnē. Viņi apskauž jūs pat par to. — Džusiks nemirkšķinādamies skatījās koman- doram acīs. — Es pats apskaužu.

— Bet es taču esmu ekspedīcijas komandieris, — Kruins bilda.

— Tieši tā, ser, — acis nenolaizdams, Džusiks sacīja, bet neko vairāk nepiemetināja.

Pirmais palīgs bija gaidījis eksploziju, taču komandors klusēja. Sarežģītas jūtas atspoguļojās viņa raupjajā sejā ar platajiem vaigu kauliem. Atgāzies krēslā, Kruins izklaidīgi raudzījās iluminatora stiklā, bet viņa prāts bija aizņemts ar pārdomām par tikko dzirdēto.

— Jūs aplam domājat, Džusik, ka es neko neredzu. Es visu redzu, visu zinu un to visu jau paredzēju, — Kruins pārtrauca savas pārdomas.

— Taču es zinu vēl kaut ko, kas jūsu uzmanībai ir paslīdējis garām. Ja mēs vilcināsimies par ilgu, Džusik, tad atrādīsimies diezgan nelādzīgā stāvoklī. Un tas mani ļoti satrauc.