— Jā, ser?
— Es gribētu, Džusik, lai jūs par to klusētu. Cik man zināms, nevienā reglamentā nav teikts, kā rīkoties tādos gadījumos.
— Vai jūs esat par to pārliecināts, ser? — Džusiks aplaizīja sakaltušās lūpas, juzdams, ka viņa atklātība ievirzījusi sarunu pilnīgi negaidītā gultnē.
— Novērtēsim stāvokli, — Kruins turpināja.
— Mēs esam nostiprinājušies uz šī sauszemes gabaliņa. Mūsu rīcībā ir tik vareni ieroči, ka planētas pakļaušana nekādas pūles neprasīs. Pietiktu ar vienu bumbu no mūsu krājumiem, lai no apvāršņa līdz apvārsnim nepaliktu akmens uz akmens. Taču jebkurš ierocis jāizlieto ar vislielāko efektivitāti. Nevar sviest bumbas, kur pagadās, uz labu laimi. Jo, ja trieciens netrāpīs pretinieka galvenos spēkus un nenobiedēs viņu, mēs būsim bezspēcīgi uzbrūkošā ienaidnieka priekšā. Mums gluži viekārši nepietiks bumbu. Bet palīdzība, ja lo pieprasītu, var pienākt tikai pēc sešiem gadiem. Tādēļ mums jāuzbrūk tieši tajā vietā, kur bumbu sprādzienu efekts būs maksimālais. — Kruins apklusa, paberzēja ar roku masīvo zodu. Tad pēc maza brītiņa piebilda: — Bet, kur ir tāda vieta, mēs nezinām.
— Nezinām, — pārsteigtais Džusiks apstiprināja.
— Mums janoskaidro, kur ir viņu galvenas pilsētas — viņu civilizācijas centri, kas ir šīs planētas pārvaldītāji un kur atrodas viņu rezidence. Trieciens jādod pa šīs zemes nervu centriem. Bet tas nozīmē, ka, iekams mēs nedabūsim visu nepieciešamo informāciju, mums rokas ir saistītas. Un no tā savukārt izriet, ka mums iespējami drīzāk, izmantojot mūsu lingvistus, jāstājas sakaros ar iezemiešiem. — Kruins atkal sāka masēt žokli. < — Bet tam ir nepieciešams laiks.
— Jā, ser, taču …
— Taču laiks iet, un komandas morālais gars krītas. Mēs šeit esam tikai divpadsmito dienu, bet cilvēki jau ir nemierīgi. Rīt būs vēl sliktāk.
— Es zinu, kā atrisināt šo problēmu, ser, ja jūs atjaujat dot jums padomu, — Džusiks uzbudināts pārtrauca komandoru. — Uz Guldas katra piektā diena ir brīvdiena. Cilvēks tad var darīt, ko grib, iet, kur ienāk prātā. Redzat, ja jūs izdosiet pavēli piešķirt cilvēkiem atvaļinājumu reizi desmit dienās, tad katru dienu mums nebūs uz vietas tikai viena desmitā daļa no personālā sastāva. Mēs to varam atļauties, taču, protams, būs jāpastiprina apsardze.
— Nu, tad beidzot jūs pateicāt. Tātad tas jūs satrauca pēdējās dienas. — Kruins skāņi pasmaidīja. Džusiks nosarka līdz matu galiem. — Bet es jau arī par to esmu domājis, — komandors turpināja.»— Velti jūs uzskatāt mani par stulbeni.
— Es nekad tā neesmu uzskatījis, ser, — Džusiks iebilda.
— Eh, nieki, Džusik. Labāk atgriezīsimies pie jūsu priekšlikuma par brīvo dienu. Brīva diena — tā mums ir lamatas. Un tur jau visa nelaime. Nevienā reglamentā nav teikts, kā rīkoties tādos apstākļos. — Kruins nepacietīgi paplikšķināja ar plaukstu pa pulēto galda virsmu. — Ja es nedošu saviem cilvēkiem šo kripatiņu brīvības, viņi, dabiski, kļūs vēl neapmierinātāki. Bet, ja es viņiem šo brīvību došu, viņi sāks mierīgi satikties ar ienaidnieku, ieraudzīs dzīvi, kas tik līdzīga mūsējai. Un tad, dabiski, viņiem būs vēl vairāk iemeslu neapmierinātībai.
— Atļaujiet man jums iebilst, ser, — Džusiks atkal pārtrauca komandoru. — Mūsu ļaudis ir uzticīgi Guldai. Zvēru pie kosmosa tumsas,uzticīgi.
— Jā, viņi bija uzticīgi. Droši vien tādi ir arī tagad. — Kruinam ienāca prātā nesen teiktie vārdi, un viņš šķībi nosmīnēja. — Viņi ir jauni, veseli, nav nekam pieķērušies. Kosmosā tas ir svarīgi. Šeit — ne. — Kruins lēnām piecēlās kājās — liels, smagnējs, valdonīgs. — Man tas ir labi zināms, — viņš sacīja.
Džusiks paskatījās uz viņu un saprata, ka Kruinam tas patiešām ir zināms.
— Jā, ser, — viņš paklausīgi piekrita.
— Tādēļ visa atbildība par optimāla lēmuma pieņemšanu gulstas uz mani. Izlemšu es. Bet jūs kā pirmais palīgs gādāsiet, lai manas pavēles tiktu precīzi izpildītas.
— Es zinu savu pienākumu, ser. — Džusika kalsnā, pareizi veidotā seja pauda arvien lielāku satraukumu.
— Un mans galīgais lēmums ir šāds: visam personālam bez izņēmuma nekavējoties jāpārtrauc jebkuri sakari ar pretinieku. Tikai divi psihologi un divi lingvisti manā tiešā vadībā turpinās darbu ar iezemiešiem. Nevienam nekādu brīvdienu, stingri aizliegts iziet ārpus izdegušās zonas. Vismazākais šīs pavēles pārkāpums jāsoda tūlīt un ar vislielāko bardzību. Jums jāinstruē visu kuģu kapteiņi, lai viņi kategoriskā veidā dara galu baumām, kas sēj nemieru.
Kruina acis salti spīdēja, vaigu muskuji raustījās.
— Visus izlūklidmašīnu lidojumus turpmāk atcelt, — viņš turpināja. — Nekādas iziešanas no nometnes bez speciālas atļaujas.
— Bet tad mēs nesaņemsim it nekādu informāciju, — Džusiks bilda. — Pēdējā lidojumā uz dienvidiem tika atklātas desmit pilnīgi pamestas pilsētas. Tas ir ļoti svarīgi, jo …
— Es teicu — lidojumi jāatceļ! — Kruins kliedza. — Pat ja es pavēlēšu pārkrāsot izlūklidmašīnas koši sārtas, jums bez ierunām jāpakļaujas un nekavējoties mašīnas no priekšgala līdz astei rūpīgi jānokrāso, kā es esmu pavēlējis. Vai skaidrs? Šeit augstākas priekšniecības par mani nav.
— Tieši tā, ser!
— Un beidzot — paziņojiet kapteiņiem, ka rīt pusdienlaikā es izdarīšu visu kuģu inspekcijas apgaitu. Lai saved tos kārtībā. Tādējādi arī komandām būs nodarbošanās.
— Tiks izpildīts, ser!
Atdevis godu, Džusiks ar smagu sirdi piegāja pie durvīm, atvēra tās un palūkojās koridorā.
— Feins, Kalma, Parts un Hefnijs gaida, kad jūs viņus pieņemsiet, ser, — viņš sacīja.
— Ielaidiet viņus.
Noklausījies Kruinu, kas visai asiem izteicie-, niem raksturoja situāciju, Feins sacīja:
— Mēs saprotam, ser, ka dārga ir katra minūte. Un mēs pūlamies pēc labākās sirdsapziņas. Taču šī publika tekoši runās guldiešu valodā ne ātrāk kā pēc mēneša. Viņiem nav dotību uz valodām.
— Man nav vajadzīgs, lai viņi runātu tekoši, — Kruins rēca. — Man vajadzīgs, lai viņi zinātu dažus desmitus vārdu un varētu sniegt visas mums nepieciešamās ziņas. Ziņas, bez kurām mēs nevaram virzīties tālāk ne soli.
— Es gribēju teikt — ne tekoši, bet sakarīgi. Līdz šim laikam taču mēs vēl sazināmies ar zīmēm.
— Sarkanmatainā meitene runā gluži ciešami.
— Jā, viņa mācās sekmīgi, — Feins piekrita. — Bet viņai acīmredzot ir īpašs talants uz valodām. Diemžēl šās meitenes zināšanas militārajā jomā ir tik niecīgas, ka no viņas nav nekāda labuma.
Kruins pikti noskatīja Feinu no galvas līdz kājām.
— Jūs nodzīvojāt šo ļaužu vidū gandrīz divas nedēļas, — viņš sacīja, draudīgi pieklusinājis balsi. — Es skatos uz jums un jūs nepazīstu, tik ļoti jūs esat pārvērtušies. Kā tas izskaidrojams?
— Pārvērtušies? — visi četri izbrīnīti iesaucās un saskatījās.
— Pēc jūsu izskata nevar pateikt, ka jūs trīs gadus esat vagojuši kosmosu. Kur palicis skarbais, askētiskais astronauts? Grumbas jūsu sejās ir izlīdzinājušās, vaigi kļuvuši apaļi un sārti. Acis apmierināti spīguļo kā brangiem sivēniem, kas rukšķ pie siles. Redzams, ka jūs esat pavadījuši laiku, gūdami labumu sev. — Kruins izslējās krēslā, un viņa seja nikni saviebās. — Bet varbūt jūs tīšām novilcināt uzdevuma izpildi?
Kā jau varēja gaidīt, visi četri ar sašutumu noliedza šo briesmīgo pieņēmumu.