— Mēs ēdām visu svaigu un labi izgulējāmies, — Feins sāka taisnoties, — un mūsu pašsajūta uzlabojās. Tagad mēs varam ielikt savā darbā vēl vairāk spēka. Mēs uzskatām, ka pretinieks ar savu viesmīlību, pats to neapjauzdams, izdara mums lielu pakalpojumu. Un, ta kā reglamentā …
— Ar savu viesmīlību? — Kruins viņu asi pārtrauca.
Feins manāmi apjuka, velti pūlēdamies atrast epitetu, kas būtu piemērotāks ienaidnieka raksturošanai.
— Dodu jums vēl vienu nedēļu, — komandors kategoriski noskaldīja. — Un nevienu dienu vairāk. Tieši pēc nedēļas šai laikā jūs atvedīsiet pie manis visus sešus savus aizbildināmos, un tā ka lai viņi būtu spējīgi saprast mani un atbildēt uz maniem jautājumiem!
— Grūts uzdevums, ser.
— Nav nekā grūta. Nav nekā neizpildāma. Nekam nevar būt attaisnojuma. — Kruins no bargi saraukto uzacu apakšas ielūkojās Feinam sejā. — Vai jums ir skaidra mana pavēle? Izpildiet!
— Klausos, ser!
Kruina skatiens pievērsās psihologiem.
— Nu, ar lingvistiem viss, — viņš sacīja. — Tagad jūs. Ko jūs man varat pastāstīt? Vai jūs daudz uzzinājāt?
— Ne sevišķi daudz, — aiz bailēm mirkšķinādams acis, Hefnijs iesāka. — Viss atduras pret valodas nezināšanu.
— Lai tā degtin sadegtu Saules liesmās, šī valodas nezināšana! Es jums prasu, ko jūs uzzinājāt, kamēr stūķējāt vēderā treknus ēdienus!
— Šīs planētas cilvēki… — Hefnijs sacīja, paskatījies uz savu siksnu, it kā piepeši ar novēlotu nožēlu sajustu, cik cieši tā apjož vēderu. — Šīs planētas cilvēki, — viņš atkārtoja, — ir ļoti dīvaini radījumi. Kas 'attiecas uz mājas sadzīvi, tad viņu civilizācija neapstrīdami ir sasniegusi ļoti augstu pakāpi. Visā pārējā viņi ir tīrie bērni. Mereditu ģimene, piemēram, dzīvo brīnišķīgā mājā, kas apgādāta ar pirmklasīgu tehniku. Viņiem ir absolūti visas ērtības, pat krāsu televizors.
— Vai jūs apjēdzat, ko runājat? Krāsu televīzija? Šeit? Neiedomājami!
— Un tomēr, ser, viņiem tā ir, — Hefnijs uzdrošinājās iebilst. — Mēs paši redzējām.
— Jā, tā tas ir, — Feins apstiprināja.
— Klusēt! — Kruins bija gatavs ar skatienu iznīcināt pārlieku cītīgo lingvistu. — Ar jums saruna ir beigusies. Tagad mani interesē šie divi. — Viņš atkal ieurbās ar acīm Hefnijā, kurš trīcēja kā apses lapa. — Tālāk!
— Viņos neapšaubāmi ir kaut kas dīvains, ko mēs pagaidām vēl nespējam saprast. Viņiem, piemēram, nav vispārēja ekvivalenta. Viņi apmaina vienu preci pret citu, neņemot vērā to vērtību. Viņi strādā, kad gribas to darīt. Ja negribas, nestrādā. Un, neraugoties uz to, viņi gandrīz visu laiku kaut ko dara.
— Kā tas saprotams? — Kruins neticīgi jautāja.
— Mes vaicajam, kapec viņi strada, ja neviens un nekas viņus nespiež to darīt. Viņi atbildēja, ka strādājot, lai nebūtu garlaicīgi. Mēs šo paskaidrojumu neņēmām nopietni. — Hefnijs noplātīja rokas. — Daudzās vietās viņiem ir mazas fabrikas, kas, atbilstoši viņu nesaprotamajai, veselam saprātam nepieņemamajai loģikai, ir tādi kā izklaidēšanās centri. Šis fabrikas strādā tikai tad, kad kādam ienāk prātā pastrādāt.
— Ko, ko? — pārjautāja gluži apjukušais Kruins.
— Nu, piemēram, Viljamsvilā, nelielā pilsētiņā stundas gājiena attālumā no Mereditu mājas, ir apavu fabrika. Tā strādā nepārtraukti. Dažreiz tur ierodas desmit cilvēku, dažreiz salasās līdz piecdesmit, bet dažreiz pat simts. Taču neviens neatceras, ka fabrika kaut vai vienu dienu būtu pārtraukusi darbu brīvprātīgā darbaspēka trūkuma dēļ. Marva, Mereditu vecākā meita, kamēr mēs pie viņiem ciemojāmies, nostrādāja šajā fabrikā trīs dienas. Mēs meitenei prasījām, kas viņai liek iet uz fabriku.
— Un ko viņa atbildēja?
— Teica, ka ejot turp pati sava prieka pēc.
— Sava prieka pēc… — Kruins pūlējās saprast, ko tas varētu nozīmēt. — Prieks… hmm… Bet kas tas tāds īsti ir?
— Mēs to nenoskaidrojām, — Hefnijs atzinās. — Vainīga valodas barjera.
— Lai velns parautu šo valodas barjeru! — Kruins lādējās. — Vai viņa gāja uz fabriku piespiedu kārtā?
— Nē, ser.
— Vai jūs esat par to pārliecināti?
— Jā, pilnīgi. Strādāt uz fabriku iet pēc savas vēlēšanās. Citu mudinošu iemeslu nav.
— Bet kādu atalgojumu viņi saņem? — Kruins piegāja problēmai no citas puses.
— Nekādu vai gandrīz nekādu, — Hefnijs sacīja, pats neticēdams saviem vārdiem. — Reiz
Marva pārnesa kurpju pāri mātei. Mēs jautājām, vai tā ir maksa par darbu. Marva atbildēja, ka kurpes pagatavojis viens viņas draugs, vārdā Džordžs, un tās viņai uzdāvinājis. Bet visa nedēļas produkcija, kā mums paskaidroja, aizsūtīta uz kaimiņu pilsētu, kur tobrīd bijuši vajadzīgi apavi. Sī pilsēta savukārt piegādāšot viņu fabrikai ādu, bet, cik tās ādas būs, neviens nezina. Un nevienu tas arī neuztrauc.
— Kāds stulbums! — Kruins nosprieda. — Nē, tas ir tīrais idiotisms!
Viņš aizdomīgi paskatījās uz psihologiem, vai tikai viņi paši nav izdomājuši šo acīm redzamo nejēdzību.
— Pat visprimitīvākajā veidā organizēta sabiedrība nevar funkcionēt, ja ekonomikā valda tāds haoss. Jūs droši vien esat redzējuši ļoti maz. Pārējo vai nu jums nerādīja, vai ar savu īso prā- tiņu jūs neko nespējāt saprast.
— Ticiet man… — Hefnijs iesāka.
— Bet, starp citu, tam nav nekādas nozīmes. — Kruins atmeta ar roku. — Vai man nav vienalga, uz kādiem principiem balstās viņu ekonomika? Galu galā, viņiem taču nāksies strādāt tā, kā mēs pavēlēsim. — Kruins atspieda dūrē smago zodu. — Mani vairāk interesē kas cits. Mūsu izlūki, piemēram, ziņo, ka uz planētas ir daudz pilsētu. Vienas pilsētas ir apdzīvotas, taču iedzīvotāju blīvums tajās ļoti mazs. Citās vispār neviens nedzīvo. Tās ir pamestas. Apdzīvotās pilsētas ir pienācīgi labiekārtotas. Tajās ierīkoti lieliski starta laukumi lidaparātiem. Kā tas var būt, ka tik primitīvai sabiedrībai ir lidaparāti?
— Citi gatavo apavus, citi — lidojošas mašīnas. Katrs dara to, ko prot, nodarbojas ar to, pēc kā jūt sliecību.
— Vai šim Mereditam ir lidojoša mašīna? — Nē, — Hefnijs atbildēja. Viņš izskatījās tik
apmulsis kā cilvēks, kas cietis pilnīgu fiasko. — Ja viņam vajadzēs lidmašīnu, viņš nosūtīs iesniegumu televīzijai, kur ir īpaša pieprasījumam un patēriņam veltīta programma.
— Nu, un tad?
— Agri vai vēlu viņš dabūs lidmašīnu, jaunu vai lietotu. Par velti vai apmaiņā pret kaut ko.
— Un viņam tikai jāiesniedz pieprasījums?
— Jā.
Kruins piecēlās no galda un sāka staigāt pa kabīni. Papēžu tērauda apkalumi klaudzēja pret metāla grīdu, zelta zvārgulīši melodiski šķindēja soļu ritmā. Viņš bija saniknots, neapmierināts, dega nepacietībā.
— Jūsu idiotiskajā ziņojumā nav nekādas informācijas.
Viņš spēji apstājās Hefnija priekšā. — Jūs lielījāties, ka būsiet manas acis un ausis. — Skaļi nosprauslojies, Kruins turpināja:
— Neko neredzošas acis un ar vati aizbāztas ausis! Kaut vai vienu skaitli, kas raksturotu viņu spēkus, kaut vai…
— Piedodiet, ser, — Hefnijs riskēja pārtraukt koinandoru, — viņu ir pavisam divdesmit septiņi miljoni.
— Ahā. — Kruina sejā atspoguļojās dzīva interese. — Tikai divdesmit septiņi miljoni? Re, kā! Guldas iedzīvotāju skaits ir simtiem reižu lielāks nekā uz šīs planētas, bet planētu apmēri gandrīz vienādi! — Viņš uz mirkli iegrima domās.