— Iedzīvotāju blīvums šeit ir ārkārtīgi mazs. Daudzās pilsētās nav nevienas dzīvas dvēseles.
Bet viņiem ir lidojošas mašīnas un citi mehānismi, kādus varējusi radīt tikai attīstīta civilizācija. Tas, ko mēs redzam, ir diženas civilizācijas atliekas. Vai jūs saprotat, ko tas nozīmē?
Hefnijs samirkšķināja acis, bet nekā neatbildēja. Kalma sarauca pieri. Feins un Parts stāvēja klusēdami ar neizdibināmām sejām.
— Tas nozīmē vienu no diviem, — Kruins turpināja. — Te ir bijis karš vai mēris. Viens vai otrs, bet visas planētas mērogā. Man jādabū informācija, kas dotu skaidrību par šo viņu vēstures periodu. Man jāzina, kādus ieročus viņi lietojuši šai karā, cik šo ieroču palicis un kur tie glabājas. Ja tas nav bijis karš, man jāzina, tieši kāda slimība piemeklējusi planētu, kas to izraisa un kā to ārstē. — Kruins apklusa un, lai uzsvērtu savu vārdu nozīmību, iebukņīja ar dūri Hefnijam krūtīs. — Es gribu zināt, ko viņi slēpj, ko tik rūpīgi sargā no mūsu acīm, jo, ja ne šodien, tad rīt šie lādzīgie iezemieši var mums uzbrukt. Un tad, neuzminējuši viņu noslēpumus, mēs būsim viņu priekšā bezspēcīgi un aiziesim bojā. Bez tam es gribu zināt, kas dos pavēli par pirmo triecienu un kur atrodas šie cilvēki.
— Viss skaidrs, ser, — ar šaubām balsī sacīja Hefnijs.
— Lūk, tāda informācija man vajadzīga no jūsu sešiem iezemiešiem. Informācija, nevis ielūgums uz pusdienām. — Redzēdams, ka Hefnijs no bailēm mirkšķina acis, Kruins skarbi iesmējās. — Ja jūs paši to visu izvilksiet no saviem aizbildināmajiem, tas tiks ierakstīts jūsu dienesta lapas nopelnu ailē. Bet, ja man būs jādara jūsu darbs, tad vainojiet paši sevi.
Hefnijs pavēra muti, taču, neko nebildis, atkal to aizdarīja un tramīgi paraudzījās uz Kalmu, kas stāvēja ne dzīvs, ne miris.
— Varat iet, — Kruins atlaida visus četrus. — Jūsu rīcībā ir viena nedēļa. Ja jūs neizpildīsiet uzdevumu, es to novērtēšu kā dezertēšanu no frontes līnijas un jūs tiesās kā aktīvā dienestā esošos ar visu bardzību, kādu paredz Disciplinārais reglaments.
Visi četri nobālēja, atdeva godu un cits aiz cita devās uz durvīm. Kruins, nicinoši saviebies, noraudzījās viņiem pakaļ. Piegājis pie iluminatora, viņš stāvēja un skatījās, kā aiz stikla ātri sabiezē krēsla. Austrumos vārgi mirguļoja maza zvaigznīte. Tā bija ļoti tālu, bet Gulda bija vēl tālāk.
Sešpadsmitajā dienā ap pusdienlaiku koman- dors Kruins nospodrinātos zābakos un ar visiem ordeņiem, zelta zvārgulīšiem griezīgi šķindot, devās uz zaļo kalnu. Uz izdegušās zonas robežas viņam atdeva godu šeit nesen noliktais sargs. Puiša seja bija drūma, un roku pie cepures viņš pacēla gurdeni.
— Kā tu sveicini priekšniecību! — Kruins sacīja, notvēris viņa īgno skatienu.
Sargs vēlreiz pielika roku pie cepures, tagad mazliet mundrāk.
— Sen neesat nodarbojušies ar ierindas mācību, — Kruins dzēlīgi noteica. — Esat atraduši 110 militārās disciplīnas. Es zinu, kā šo vainu ārstē. Katru dienu veselu periodu tu trenēsies atdot godu. — Kruina skatiens neatrāvās no sarga sejas. — Vai tu esi mēms, ko?
<— Nepavisam ne, ser.
— Klusēt! — Kruins uzkliedza. Un, krūtis izrie- zis, piebilda: — Turpini stāvēt sardzē!
Sarga stiklainajā skatienā pavīdēja sašutums, viņš klusēdams atdeva godu trešo reizi, pagriezās, pēc reglamenta sasita papēžus un aizsoļoja gar izdegušās zonas malu.
Uzkāpis kalnā, Kruins apsēdās uz liela akmens. Sākumā palūkojās pa kreisi, uz kosmisko kuģu ieleju, tad pavērsa skatienu uz otru pusi, turp, kur auga koki, pletās apstrādāti lauki un tālumā bija redzamas mājiņas. Ar reljefi izlietiem spārniem rotātā tērauda ķivere spieda galvu, taču viņš to nenoņēma. Pelēkās acis no pārkarenā naga apakšas salti vēroja mierīgo ainavu.
Beidzot viņa nāca. Kruins bija te nosēdējis jau pusotra perioda, bet viņa joprojām nerādījās, taču viņš juta, zināja, ka viņa atnāks, zināja, kaut arī nevarēja saprast, kāds slepens instinkts viņam to pateica priekšā. Nekādas vēlēšanās viņu redzēt komandoram nebija. Nekādas. Jā, nebija.
Viņa vieglā solī ar savām tievajām, garajām kājām nāca starp kokiem. Kopā ar viņu bija Sjū un Sems, un vēl trīs jaunas meitenes. Viņām bija lielas, smejošas acis. Mati visām bija tumši, bet kājas garas.
— Sveiki! — ieraudzījušas Kruinu, viņas uzsauca.
— Sveiki! — kā atbalss atkārtoja Sjū, papurinādama savas peļastītes.
— Tveiki! — mazais puišelis piepūta vaigus, pūlēdamies neatpalikt no māsām.
Kruins sarauca pieri. Viņa zābaki un ķivere spīguļoja saulē.
— Tās ir manas draudzenes Bekija, Rita un Džoisa, — Marva sacīja savā dīvainajā guldiešu valodā.
Visas trīs uzsmaidīja Kruinam.
— Es atvedu viņas paskatīties kuģus.
Kruins klusēja.
— Jums taču nebūs iebildumu, ja viņas paskatīsies uz kuģiem?
— Nē, — Kruins neapmierināti noburkšķēja.
Marva graciozi nometās zālē, savilkdama garās
kājas zem sevis. Visas pārējās meitenes nosēdās viņai līdzās, vienīgi Sems palika stingri stāvam uz savām resnajām kājelēm un sūkāja īkšķi, saspringti pētīdams Kruina ordeņus.
— Tēvs ļoti nožēlo, ka jūs nevarējāt pie mums atnākt.
Kruins neko neatbildēja.
— Un māmiņa arī. Viņa prot garšīgi gatavot, j Un ļoti mīl ciemiņus.
Kruins joprojām klusēja.
— Vai jūs nevarētu atnākt pie mums šovakar?
— Nē.
— Bet rīt vai parīt?
— Jaunkundz, — viņš skarbi sacīja, — es neeju ciemos. Un neviens no maniem ļaudīm to nedara.
Marva pārtulkoja viņa vārdus draudzenēm. Un visas reizē sāka sirsnīgi smieties. Kruins nosarka un piecēlās.
— Kas tur smieklīgs?
— Nekas, — Marva samulsusi atbildēja. — Ja ^ es jums pateikšu, jūs tik un tā nesapratīsiet.
— Es nesapratīšu? — Kruina dusmīgajā skatienā iedegās nemiers. Viņš paskatījās uz vienu Marvas draudzeni, uz otru, tad trešo. — Es tomēr domāju, ka viņas nesmējās par mani. Acīmredzot viņas smējās par kaut ko, kas man nav zināms, taču būtu jāzina, un ko viņas negrib man teikt.
Kruins noliecās pār Marvu — liels, spēcīgs, ne cilvēks, bet milzis. Marva pacēla galvu un paraudzījās viņā ar lielām, zaļām acīm.
— Ko es tādu aiz nezināšanas pateicu, kas jums likās smieklīgs? — Kruins jautāja.
Marva skatījās viņā, acis nenovērsdama, bet nekā neatbildēja. No viņas matiem dvesmoja viegla, maiga smarža.
— Es teicu: neviens no maniem ļaudīm neiet ciemos, — Kruins atkārtoja. — Smieklīgs paziņojums, vai nav tiesa? Nedomājiet, ka es esmu tik dumjš. — Kruins izslējās. — Bet tagad man laiks iet, — viņš piemetināja. — Došos izdarīt pārbaudi.
Kāpdams lejā no kalna, Kruins juta, ka visa kompānija pavada viņu ar skatieniem. Visi klusēja, tikai Sems smalkā balstiņā nopīkstēja: «Tveiki!» Kruins izlikās, ka nav dzirdējis.
Ne reizi neatskatījies, viņš piegāja pie flagmaņa, uzkāpa pa metāla trapu, iegāja savā kabīnē un pavēlēja Džusikam nekavējoties izdarīt personāla pārbaudi.
— Vai kaut kas noticis, ser? — satrauktais Džusiks jautāja.
— Nekavējoties izdarīt pārbaudil — Kruins eksplodēja un norāva ķiveri no galvas. — Tad jau redzēsim, ir kas noticis vai nav.
Tik tikko valdīdams dusmas, viņš ar asu kustību pakāra ķiveri uz āķa, apsēdās, noslaucīja pieri.
Džusika nebija gandrīz veselu periodu. Beidzot viņš atgriezās. Komandora pirmā palīga seja bija noraizējusies, bet apņēmības pilna.