— Ar nožēlu ziņoju, ka trūkst astoņpadsmit cilvēku, ser.
— Viņas smējās par mani, — klusi, ar rūgtumu sacīja Kruins. — Viņas smējās, tāpēc ka
zināja! — viņš sažņaudza krēsla rokbalstu, un viņa pirkstu kauliņi kļuva balti.
— Piedodiet, ser? — Džusika uzacis izbrīnā uzrāvās augšup.
— Cik ilgi viņi ir projām?
— Vēl no rīta vienpadsmit dežurēja.
— Tātad pārējie septiņi ir projām kopš vakardienas?
— Baidos, ka jums taisnība, ser.
— Un neviens neturēja par vajadzīgu man to ziņot?
— Neviens.
— Ko vēl jūs slēpjat no manis?
Džusiks sastomījās, viņa seja saviebās kā sāpēs.
— Stāstiet!
— Šie cilvēki ir aizgājuši no nometnes ne pirmo reizi, — Džusiks sacīja, ar pūlēm izrunādams vārdus, — un ne otro. Un droši vien pat ne sesto.
— Cik ilgi jau notiek šī apmānīšana? — Kruins pagaidīja atbildi un, to nesaņēmis, uzbrēca: — Atbildiet! Mēli norijis esat, vai?
— Dienas desmit, ser.
— Cik kapteiņu to zināja un neziņoja man?
— Deviņi, ser. Četri no viņiem gaida aiz durvīm jūsu rīkojumus.
— Kur pārējie pieci?
— Viņi… viņi… — Džusiks aplaizīja sakaltušās lūpas.
Kruins draudīgi piecēlās.
— Ko jūs velkat garumā? Tik un tā būs jāpasaka!
— Arī viņi atrodas patvaļīgā prombūtnē, ser.
— Skaidrs. — Kruins piegāja pie durvīm un apstājās. — Secinājums rodas pats no sevis: arī pārējie bija patvaļīgā prombūtnē, taču, par laimi,
paguva atgriezties pirms pārbaudes. Viņiem paveicās. Redzu, ka konstatēt pavēles pārkāpēju precīzu skaitu nav iespējams. Viņi aizlavās no kuģiem klusiņām kā nakts mūdži un tikpat klusiņām atgriežas. Dezertieri visi kā viens. Bet dezertēšanu kara laikā soda ar…
— Taču, ser, ņemot vērā apstākļus …
— Nekādus apstākļus! — Kruina balss aizsmaka no niknuma. — Nāve ir dezertiera sods. — Piegājis pie galda, viņš uzsita ar dūri pa tur izmētātajām brošūrām. — Nāvessods visa personālā sastāva klātbūtnē atbilstoši Disciplinārajam reglamentam. Dezertēšana, sabotāža, nepaklausība pavēlniecībai, reglamenta ļaunprātīga pārkāpšana un manu pavēļu neizpildīšana — par to visu soda ar nāvi. — Kruina balss, jau gandrīz pārvērtusies spiegšanā, piepeši aizlūza. — Bez tam, mans dārgais Džusik, — viņš turpināja jau klusāk, — ja mēs apzināti izvairīsimies no pienākuma pildīšanas, apzināti pārkāpsim reglamenta paragrāfu un aizstāsim nāvessodu ar citu soda mēru, kas mūs tad sagaida?
— Nāve. — Džusiks cieši paraudzījās Kruinā. — Vismaz uz Guldas.
— Mēs jau esam uz Guldas! Es pasludināju šo planētu par Guldas koloniju. Un tagad tā ir Gulda.
— Uzdrošinos piebilst, ser, pasludinājāt vārdos.
— Džusik, ko, jūs esat uz vienu roku ar dumpiniekiem?
Kruina acis sāka drudžaini spīdēt, roka sniedzās pēc pistoles.
— Nepavisam ne, ser! — Pirmā palīga seja pauda apjukumu. — Bet atļaujiet piebilst, ser, ka mēs visi šeit esam saistīti gandrīz kā brāļi, ilgais kosmiskais ceļojums šajās šaurajās kabīnēs ir mūs saliedējis. Mēs daudzus esam pazaudējuši un vēl pazaudēsim atpakaļceļā. Diez vai var gaidīt, lai cilvēki…
— Es prasu paklausību! — Kruins nenoņēma roku no pistoles. — Es prasu dzelzs disciplīnu un pilnīgu, tūlītēju bezierunu paklausību! Tad mēs uzvarēsim. Ja tā nebūs, mēs cietīsim sakāvi. — Kruins ar roku norādīja uz durvīm. — Vai kuģu kapteiņi, kas gaida nopratināšanu, ir tādā stāvoklī, kā paredz reglaments?
— Jā, ser, viņi ir atbruņoti un tiek apsargāti.
— Ievest! — Ar plaukstām atspiedies pret galdu, Kruins gatavojās pasludināt spriedumu padotajiem. Viena gaidu minūte viņam likās kā mūžība.
Viņas matu maigā smarža. Leduszaļo acu skatiens. Taču mūsu devīze — dzelzs disciplīna. Tāda ir varas cena.
Raudzīdamies uz četriem kapteiņiem, viņš juta, ka meklē spraudziņu, kā uz likumīga pamata mīkstināt spriedumu: aizstāt augstāko soda mēru ar pazemināšanu dienesta pakāpē. Par laimi, tāda spraudziņa reglamentā atradās.
Kapteiņi stāvēja rindā komandora priekšā bāli kā audekls, stingām sejām, viņu formas tērpi bija atpogāti, siksnas noņemtas. Abās pusēs nekustīgi stāvēja pret notiekošo vienaldzīgie sargi. Kruins ļāva vaļu dusmām, viņš apbēra vainīgos ar lamām, pārmetumiem, sizdams labās rokas dūri pa kreiso plaukstu.
— Taču, — viņš beidzot kļuva pielaidīgāks, — tā kā jūs pārbaudes brīdī atradāties savās vietās un tādējādi formāli es jūs nevaru apvainot dezertēšanā, tā kā jūs nekavējoties paklausījāt manam rīkojumam un ieradāties, atzīdami savu vainu, jums tiek uzlikts ne pats bargākais sods: jūs visi tie'kat pazemināti par ierindniekiem, un jūsu necienīgā uzvedība tiks ierakstīta jūsu dienesta lapās. Viss!
Kruins asi pamāja ar balto cimdu, atlaizdams arestētos. Tie klusēdami izgāja. Komandors paskatījās uz Džusiku.
— Paziņojiet šo kapteiņu palīgiem, ka viņi tiek iecelti par kapteiņiem un ka viņiem pavēlēts izraudzīties kandidatūras amatiem, kas atbrīvojušies viņu paaugstināšanas rezultātā. Visus izraudzītos kandidātus vēl šodien atsūtiet pie manis.
— Tiks izdarīts, ser.
— Tāpat dariet šiem cilvēkiem zināmu, ka viņiem jāpiedalās visu no patvaļīgās prombūtnes atgriezušos kareivju un jaunāko virsnieku tiesāšanā. Paziņojiet kapteinim Somiram, ka viņam tiek uzdots komandēt vadu, kas izpildīs spriedumu tūlīt pēc tā pasludināšanas.
— Tiks izdarīts, ser.
Džusiks, iekritušām acīm, novecojis par desmit gadiem, apgriezās un, papēžus sasitis, izgāja no kabīnes.
Kad durvis aiz viņa automātiski aizvērās, Kruins apsēdās pie galda, atspiedās pret to ar elkoņiem un paslēpa seju rokās. Ja dezertieri neatgriezīsies, viņus nevarēs sodīt. Nevienam visā Visumā nav varas sodīt prombūtnē esošu noziedznieku. Likums ir bezspēcīgs, ja tam pakļautie pilsoņi atrodas ārpus sasniedzamības robežām. Neviens Guldas likums, neviens reglaments nespēj izsaukt aizbēgušā dezertiera garu un aizvest to uz nošaušanu.
Taču viņam parauga dēļ jāsoda ļaunprātīgie pavēles pārkāpēji. Viņš saprata, ka ienaidnieka nometnes slepenā apmeklēšana kļuvusi par visai biežu parādību un droši vien pat par paradumu. Bez šaubām, šie pārbēdzēji patlaban komfortabli ciemojas pie kāda, dzīvo viesu istabā, garšīgi ēd, smejas, izklaidējas. Bez šaubām, viņi ir pieņēmušies svarā; kosmiskā lidojuma gados ievilkušās grumbas ir izlīdzinājušās; spodrumu zaudējušās acis atkal sākušas dzīvespriecīgi mirdzēt. Viņi sarunājas ar žestu un zīmējumu palīdzību, piedalās spēlēs, mācās sūkt šos dūmojošos daiktus un pastaigājas ar meitenēm pa zaļām ozolu birzīm.
Kruins raudzījās iluminatora lodziņā. Uz viņa vērša kakla spēcīgi pulsēja dzīsla: viņš gaidīja, ka trīskāršā apsardzes loka iekšpusē tūlīt, tūlīt parādīsies pirmais aizturētais dezertieris. Kaut kur dziļi zemapziņā mita nodevīga cerība (lai gan viņš nekad to neatzītu), ka neviens dezertieris neatgriezīsies.
Tādēļ, ka notverts dezertieris — tas būtu precīza, nesteidzīga baismā soda vada kustība, aizsmacis kliedziens: «Tēmēt!», pēc tam: «Uguni!» Un pēdējais žēlsirdīgais Somira šāviens.
Lai nolādēts reglaments!
Sāka tumst. Bija pagājis periods, sākās nākamais, kad piepeši komandora kabīnē iedrāzās Džusiks un aizelsies atdeva godu. No griestiem krītošā gaisma grumbas viņa kalsnajā sejā vērta dziļākas, katrs sariņš uz neskūtā zoda bija redzams kā caur palielināmo stiklu.