— Ser, man jums jāziņo, ka ļaudis vairs nepakļaujas pavēlēm.
— Ko, ko? — Uzacis saraucis, Kruins draudīgi paskatījās uz Džusiku.
— Viņiem kļuvis zināms par kapteiņu degradēšanu. Par to, ka būs lauka kara tiesa dezertieriem… — Džusiks dziļi ievilka elpu. — Viņi zina, kāds sods viņiem draud.
— Nu?
— Pa šo laiku ir aizgājuši vēl vairāki cilvēki — brīdināt agrāk aizgājušos, lai neatgriežas.
— Tā. — Kruins šķībi pasmīnēja. — Un ko tad sargi? Izlaiduši viņus?
— Kopā ar viņiem aizgājuši desmit cilvēki no apsardzes, — Džusiks atbildēja.
— Desmit? — Kruins aši piecēlās, piegāja pie palīga un ieurbās viņā ar skatienu. >— Bet cik pavisam aizgājuši?
— Deviņdesmit septiņi.
Paņēmis no āķa ķiveri, Kruins ar asu kustību uzlika to galvā un sasprādzēja metāla aizdari zem zoda.
— Deviņdesmit septiņi — tas ir vairāk nekā viena kuģa komanda. — Kruins pārbaudīja pistoli, iebāza to makstī, piesprādzēja pie siksnas otru. — Tā viņi līdz rītam aizies visi. — Viņš paskatījās uz Džusiku. — Kā jūs domājat, Džusik?
— Baidos, ka aizies, ser.
— Atbilde uz šādu rīcību, Džusik, ir ļoti vienkārša. — Kruins uzsita palīgam uz pleca. — Mēs nekavējoties pacelsimies.
— Pacelsimies?
— Kā tad. Visa flotile. Jāiziet līdzsvara orbītā, no kurienes neviens cilvēks nevarēs aizbēgt. Un, kamēr mēs atrādīsimies šajā orbītā, es vēlreiz visu labi apdomāšu. Ļoti var būt, ka mēs atradīsim jaunu nosēšanās vietu, tādu, no kuras neviens nevarēs aizbēgt. Gluži vienkārši tāpēc, ka nebūs, kurp bēgt. Tikmēr izlūklidmašlna uzņems Feinu un viņa grupu.
— Šaubos, vai komanda pakļausies pavēlei par aizlidošanu, ser.
— Redzēsim, redzēsim. — Kruins atkal pasmaidīja — salti, dzēlīgi. — Ja jūs esat uzmanīgi lasījis reglamentus, tad jums jāzina, ka dumpi dīglī apspiest nav grūti. Vienīgais, kas jādara, — jāizolē musinātāji. Pūlis nav vienkārši cilvēku kopa. Pūlis — tas ir musinātāji un stulbu idiotu bars. — Kruins uzsita pa pistoles spalu. — Bet musinātājus uzzināt ir vieglāk par vieglu. Parasti viņi pirmie pleš muti vaļā.
— Tieši tā, ser, — Džusiks šaubīdamies noteica. — Vai pavēlēsiet dot sapulcēšanās signālu?
Iztraucēdama nakts mieru, griezīgi sāka kaukt flagmaņa sirēna. Uz kuģiem cits pēc cita iedegās prožektori, kalnā aiz izdegušās zonas koku lapotnēs pamodās un sāka skaļi čivināt putni.
Lēnām, pašapzinīgi, cienīgi Kruins nokāpa pa metāla trapu. Viņam pievērstās sejas borta uguņu gaismā šķita kā baltu balonu ķekari. Kuģu kapteiņi un viņu palīgi nostājās aiz komandora un tam abās pusēs. Katrs bija apbruņots ar divām pistolēm.
— Pēc trīs gadu uzticīga dienesta Guldai, — pārspīlēti svinīgi iesāka Kruins, — mūsu vidū ir parādījušies nodevēji. Tie ir mazdūšīgi gļēvuļi, kas nespēj paciesties dažas dienas. Tikai dažas dienas, un mūs gaida spoža uzvara. Aizmirsuši savu pienākumu, viņi pārkāpj pavēles, brāļojas ar ienaidnieku, priecājas ar viņu sievietēm. Viņi, šī saujiņa nožēlojamu egoistu, tiecas uz vairākuma rēķina baudīt visus dzīves priekus. — Kruins pārlaida klātesošajiem smagu, nosodošu skatienu. — Pienāks laiks, un šie ļaudis tiks bargi sodīti.
No visām pusēm uz viņu raudzījās neko neizsakošas acis. Kruins bija lielisks šāvējs, no divdesmit piecu soļu attāluma trāpīja bēgošam cilvēkam ausī, un viņš gaidīja, kad mērķis atklās sevi. To gaidīja arī viņam blakus stāvošie.
Taču neviens nepārtrauca klusumu.
— Droši vien jūsu vidū ir cilvēki, kas vainīgi tajos pašos noziegumos. Bet lai viņi nepriecājas. Jo ļoti drīz viņiem tiks atņemta iespēja darīt nelikumības. — Kruins pēc kārtas ielūkojās sejās, viņa acis zvēroja dusmās, bet rokas cieši žņaudza pistoles. — Kuģi jāsaved pilnīgā gatavībā. Startēsim nekavējoties un iziesim līdzsvara orbītā. Jūs gaida bezmiega naktis, grūts daudzdienu darbs, un par to jums jāpateicas saviem biedriem, kas kļuvuši neuzticīgi pienākumam. — Kruins mirkli klusēja, tad jautāja: — Vai ir iebildumi?
Viens musinātājs ved aiz sevis tūkstoti.
Atbildes vietā atkal bija klusums.
— Pavēlu sākt gatavošanos startam! — Kruins noskaldīja un pagriezās, lai dotos uz flagmani.
Kapteinis Somirs, kas atradās ar seju pret Kruinu, piepeši iekliedzās:
— Komandor, sargieties!
Roka ar pistoli uzšāvās augšup, pie pašas Kruina auss norībēja šāviens.
Izdzirdējis aiz muguras pūļa rēkoņu, Kruins apsviedās un aši pacēla abas rokas ar pistolēm. Viņš nedzirdēja Somira šāvienu, vairs neredzēja pūli, rēkoņa bija mitējusies tikpat piepeši, kā sākusies. Baismīgs smagums spieda galvu, zāle peldēja viņam virsū, rokas atlaidās, pistoles izkrita, un viņš, aizsedzis seju ar plaukstām, nogāzās gar zemi. Izplūdušas, dejojošas ugunis sāka apdzist viņa acīs, un drīz visu aprija tumsa.
Kā caur miegu Kruins dzirdēja nekārtīgu, it kā tāluma pieklusinātu daudzu kāju dipoņu un simtiem rīkļu izgrūstus kliedzienus. Pēc tam visu pārskanēja briesmīgi sprādzieni: viens, otrs, trešais … Kruins juta, kā no sprādzieniem dreb zeme.
Kāds iešļakstīja viņam sejā aukstu ūdeni.
Kruins piecēlās sēdus un ar abām rokām apķēra dūcošo galvu. Rītausmas bālie pirksti jau taustīja debesu malu. Sāpēja acis; samirkšķinājis plakstus, lai izkliedētu skatienu aizklājušo miglu, Kruins ieraudzīja savā tuvumā Džusiku, Somiru un vēl astoņus. Visi bija novārtījušies no galvas līdz kājām, sejas zilumos, formas tērpi saplēsti un sagumzīti.
— Viņi uzklupa mums tajā pašā brīdī, kad jūs pagriezātics, lai ietu uz kuģi, — Džusiks drūmi sacīja. — Priekšā stāvēja apmēram simt cilvēku, un viņi neprātīgā niknumā kā pēc komandas metās mums virsū. Aiz viņiem brāzās visi pārējie, mūsu bija ļoti maz. — Džusiks ar sarkanām, iekaisušām acīm paskatījās uz komandoru. — Jūs visu nakti bijāt nesamaņā.
Kruins grīļodamies pieslējās kājās un, nedroši sperdams soļus, sāka steberēt uz priekšu.
— Cik ir nogalināto?
— Neviena. Mēs izšāvām pāri galvām. Bet pēc tam bija jau par vēlu.
— Pāri galvām? — Iztaisnojot plecus, Kruins sajuta mugurkaulā asu sāpi, taču, nepievērsdams tai uzmanības, turpināja: — Vai tad ieroči nepastāv tādēļ, lai nogalinātu?
— Tas nav tik vienkārši, — Džusiks vārgi iebilda. — Nav tik vienkārši šaut uz saviem biedriem.
— Vai jūs arī tā domājat? — Kruins jautāja, paskatīdamies uz pārējiem.
Kapteiņi drūmi pamāja, bet Somirs sacīja:
— Mums bija pavisam maz laika. Un, ja sāk svārstīties kā mēs šoreiz, tad …
— Nekam nevar būt attaisnojuma. Jums bija dota pavēle, jums vajadzēja to izpildīt. — Kruina drudžainais skatiens apsvilināja vienu, tad otru. — Jūs abi neesat savas dienesta pakāpes cienīgi. Es pazeminu jūs par ierindniekiem. — Kruina apakšžoklis izbīdījās uz priekšu, seja kļuva kroplīga, naida izķēmota. — Vācieties prom no manām acīm! — viņš uzbrēca.
Kapteiņi aizvilkās projām. Kruins, vārīdamies niknumā, uzkāpa pa trapu, iegāja flagmaņa iekštelpās un apskatīja tās no priekšgala līdz astei. Kuģī nebija nevienas dzīvas dvēseles. Nonācis pakaļgalā, Kruins saprata, kādus sprādzienus viņš bija dzirdējis. Lūpas sakniebis, viņš lūkojās uz sadauzītajām degvielas tvertnēm, izārdītajiem dzinējiem. Flagmanis tagad bija tikai metāla lūžņu kaudze.