Kruins apstaigāja pārējos kuģus. Visur bija tukšs, visi kuģi sabojāti. Un izlabot tos nebija nekādas iespējas. Dumpinieki bija rīkojušies vismaz loģiski. Vienīgi sakaru kuģis, laikus nosūtīts uz Guldu, būtu varējis pavēstīt dzimtajai planētai Kruina un viņa ekspedīcijas atrašanās vietu. Bet tagad, kaut tiktu izdarīti pat visrūpīgākie meklējumi šajā Visuma daļā, viņus neizdosies atklāt arī pēc tūkstoš gadiem. Dumpinieki bija rīkojušies gudri: nogriezuši sev ceļu uz Guldu līdz mūža galam un tādējādi izbēguši no tur sagaidāmās atmaksas.
Izdzēris līdz dibenam rūgto sakāves kausu, Kruins apsēdās uz pēdējā, divdesmit otrā kuģa trapa un pārlaida atvadu skatienu savas sakautās armādas dubultzvaigznei. Viņu ieroči, tagad jau nekaitīgi, vēl joprojām raudzījās uz pretinieka pusi. Divpadsmit izlūklidmašīnu nebija. Pārējās tāpat padarītas nelietojamas.
Palūkojies augšup, Kruins uz rītausmas gaišo debesu fona pamanīja Džusika, Somira un pārējo kapteiņu siluetus, kas kāpa kalnā. Sie cilvēki aizgāja no viņa, aizgāja pāri kalnam uz to ieleju, uz kuru viņš tik bieži bija skatījies. Kalngalā viņus sagaidīja četri bērni, tālāk visi gāja kopā — pa priekšu kapteiņi, aizmugurē, jautri smiedamies un cits citu apsteigdami, trīs meitenes un viens zēns. Visa grupa drīz vien nozuda aiz kalna muguras, ko apspīdēja uzlecošā saule.
Atgriezies flagmanī, -Kruins ielika mugursomā savas personiskās mantas un uzmeta to plecos. Pat nepaskatījies pēdējo reizi uz savu nedzīvo lolojumu, viņš devās projām no šīs vietas, prom no saules, pretējā virzienā, nekā bija aizgājuši viņa |]ļaudis.
Viņa zābaki aplipa ar dub|iem. Ordeņi karājās sašķiebušies, viena, nakts kautiņā pazaudētā vietā rēgojās tukšums. Zelta zvārgulītis bija palicis tikai pie kreisās kājas zābaka. Tā nevienmērīgā, neskanīgā šķindēšana kaitināja Kruinu. Pagājis soļu divdesmit, viņš noskrūvēja zvārgulīti un aizsvieda.
Mugursoma uz pleciem bija ļoti smaga. Taču vēl smagāk bija viņam ap sirdi. Spītīgi savilcis uzacis, viņš soļoja uz priekšu un uz priekšu, tālāk no šejienes, pretī miglainai rīta dūmakai, viens jaunā, nepazīstamā pasaulē.
Trīsarpus gada bija atstājuši savas pēdas uz Guldas kuģu sāniem. Tie vēl joprojām stāvēja ielejā, ar ģeometrisku precizitāti izvietoti ar priekšgaliem uz iekšu, astēm uz aru, kā tos šeit bija nolikusi Kruina dzelzs griba. Rūsa par vienu ceturtdaļu bija saēdusi biezās, stiprās bruņas, metāla trapi bija izļodzījušies un kļuvuši bīstami kāpšanai. Zem tiem sev patvērumu bija atraduši susliki un lauku peles, kuģu iekšienē ligzdoja putni. Izdegušās zonas vietā auga raženi «sakuplojuši krūmi un gara zāle, uz visiem laikiem aizsegdami tās kontūras.
No krūmu biežņas iznāca cilvēks, nolika zālē mugursomu un sāka aplūkot bijušās kosmiskās varenības sairstošās atliekas. Viņš bija liela auguma, ar spēcīgu ķermeņa uzbūvi un iedegušu ādu veca pergamenta krāsā. Pelēkās, mierīgās, dziļi dobumos gulošās acis domīgi raudzījās uz biezo efeju stīgojumu, kas klāja flagmaņa asti.
Tā viņš stāvēja kādu pusstundu, iegrimis savās domās. Saule jau sāka sliekties uz rietu, kad viņš atkal uzlika plecos mugursomu un aizgāja cauri krūmiem uz kalna pusi, pēc tam devās tajā augšā un, pārgājis pāri korei, nokāpa kaimiņu ielejā. Vienkāršais brīva piegriezuma uzvalks netraucēja viņa kustības. Viņš soļoja pārliecināti un nesteidzīgi.
Drīz vien viņš izgāja uz ceļa un nonāca pie nelielas mūra kotedžas. Skaista tumšmataina sieviete dārzā grieza puķes. Atspiedies pret vārtiņiem, cilvēks uzbildināja viņu. Viņš runāja ātri, taču pēc akcenta viņā varēja pazīt svešzemnieku. Balss bija mazliet aizsmakusi, bet patīkama tembra.
— Labdien! — viņš sacīja.
Sieviete atliecās taisni, turēdama rokās lielu pušķi košu ziedu, un ar savām melnajām, samtainajām acīm palūkojās uz svešinieku.
— Labdien. — Viņas apaļīgās lūpas pavērās laipnā smaidā. — Jūs ceļojat? Vai nevēlaties paciemoties pie mums? Mans vīrs Džusiks ļoti priecāsies. Mūsu viesu istaba ir brīva.
— Man ļoti žēl, — atnācējs pārtrauca viesmīlīgo saimnieci, — bet es meklēju Mereditus. Vai jūs nepateiktu, kur viņi dzīvo?
— Nākamā māja ceļa malā, — sieviete atbildēja, ar veiklu kustību saķēra no pušķa izkritušo ziedu un piespieda to pie krūtīm. — Ja viņu viesu istaba ir aizņemta, lūdzu, neaizmirstiet mūs.
— Neaizmirsīšu, — nepazīstamais apsolīja. Viņš maigi paskatījās uz sievieti, un viņa enerģiskajā sejā ar platajiem vaigu kauliem atstaroja smaids. — Liels paldies jums.
Pagrozīdams plecus, viņš pabīdīja ērtāk mugursomu un devās tālāk, juzdams, ka sieviete pavada viņu ar skatienu. Pie nākamajiem vārtiņiem viņš apstājās: puķu pilnajā dārzā stāvēja ļoti gleznaina, gara māja ar daudzām piebūvēm. Pie vārtiņiem rotaļājās zēns. Cilvēks apstājās. Zēns paskatījās uz viņu un jautāja:
— Vai jūs ceļojat, ser?
— Ser? — kā atbalss cilvēks atkārtoja.
— Ser? — Viņa seja mazliet notrīcēja smaidā.
— Jā, dēliņ, es ceļoju. Es meklēju Mereditus.
— Es pats esmu Meredits, Sems Meredits. — Zēna seja piepeši iedegās priekā. — Vai jūs vēlaties paciemoties pie mums?
— Jā, ja var.
— Urā! — Zēns, ko kājas nes, skrēja pa celiņu dārza dziļumā, kliegdams: — Māmiņ, tēti, Marva, Sjū, mums ciemiņš!
Pie vārtiņiem pienāca gara auguma sarkanmatains vīrietis ar pīpi mutē. Viņš raudzījās uz viesi rāmi un mazliet izsmējīgi.
Izņēmis no mutes pīpi, viņš sacīja:
— Es esmu Džeks Meredits. Nāciet iekšā, lūdzu! — Pakāpies sānis un palaidis garām ciemiņu, viņš uzsauca: — Mērij, Mērij, pagatavo ciemiņam kaut ko ieēst pēc ceļa.
— Tūlīt! — no kaut kurienes atsaucās skanīga, jautra balss.
— Iesim! — Meredits aicināja un ieveda ciemiņu verandā. Piebīdījis viņam krēslu, mājastēvs sacīja: — Atpūtieties, kamēr gatavo pusdienas. Mērija pa piecām minūtēm netiks galā. Viņa ir apmierināta tikai tad, kad zem ēdienu smaguma galdi draud lūzt. Vai tam, kas atstās pāri kaut gabaliņu!
— Paldies! — ciemiņš sacīja, izstiepdams piekusušās kājas, un, dziļi nopūties, aplūkoja mierīgo ainu, kas bija ap viņu. Meredits apsēdās blakus un aizdedzināja pīpi.
— Vai jūs redzējāt pasta kuģi?
— Jā, vakarrīt. Man paveicās — tas lidoja tieši man pār galvu.
— Jums, nudien, ir paveicies. Šis kuģis taču parādās tikai reizi četros gados. Es pats esmu to redzējis tikai divreiz. Tad tas lidoja tieši pāri mūsu mājai. Iespaidīgs skats.
— Jā, iespaidīgs gan, — ciemiņš ar negaidītu saviļņojumu apstiprināja. - Man likās, ka tas ir vai piecas jūdzes garš. Grandioza būve. Tā masa droši vien ir daudzkārt lielāka nekā visiem svešzemju kuģiem kaimiņu ielejā kopā.
— Jā, daudzkārt, — Meredits piekrita.
— Es bieži sev jautāju, — ciemiņš iesāka, mazliet paliecies uz priekšu un neatraudams skatienu no saimnieka sejas, — kā svešzemnieki izskaidroja tik mazu iedzīvotāju skaitu. Droši vien ar mēri vai karu, nepieļaudami domu par emigrāciju tik plašos apmēros un visu, kas no tā izriet.
— Šaubos, vai tas viņus sevišķi interesēja, jo viņi sadedzināja aiz sevis visus tiltus un palika dzīvot pie mums. — Meredits pamāja ar pīpes kātu uz kaimiņu māju. — Viens no viņiem dzīvo blakus kotedžā. Viņu sauc Džusiks. Lielisks puisis. Apprecējās ar vietējo meiteni. Viņi ir ļoti laimīgi.
— Nešaubos.
Abi brīdi klusēja, tad Meredits, neskatīdamies sarunas biedrā, it kā skaļi domādams, sacīja: