— Viņi atveda sev līdz varenu ieroci, nezinādami, ka mums arī ir ierocis, kas patiešām ir neuzvarams. — Meredits nenoteikti pavēzēja roku, it kā aptverdams ar šo žestu visu pasauli. — Mums bija vajadzīgi gadu tūkstoši, lai saprastu, ka vienīgais neuzvaramais ierocis ir ideja. Ideju neviens nevar uzspridzināt, sadedzināt, iznīcināt. Ideju var uzvarēt tikai cita ideja, cildenāka, saprātīgāka. — Viņš atkal iebāza pīpi mutē.
— Jā, — Meredits turpināja, — viņi atlidoja pārāk vēlu. Nokavēja par desmit tūkstoš gadiem. — Iesāņis palūkojies uz sarunas biedru, viņš nobeidza: >— Mūsu vēsture — tā ir ilga, ilga nakts. Tā ir bijusi tik nemierīga, ka pārmaiņas notikušas ik minūti. Ik minūti — jauns pēdējo ziņu izlaidums. Bet tagad ir pienācis fināls — ilgās nakts beigas.
— Filozofējam? — ciemiņš labsirdīgi jautāja.
Meredits pasmaidīja.
— Es bieži sēžu šeit, izbaudīdams mieru. Sēžu un domāju. Un katrreiz neizbēgami nonāku pie viena secinājuma.
— Pie kāda gan?
— Lūk, pie kāda. Ja man personiski piederētu visas redzamās zvaigznes un neskaitāmās planētas, kas riņķo ap tām, es tomēr būtu ierobežots vienā ziņā. — Meredits noliecies izdauzīja pīpi pret zābaka papēdi. — Es nevarētu, tāpat kā visi pārējie cilvēki, apēst vairāk, nekā ietilpst vēderā.
Meredits piecēlās — garš, plecīgs.
— Šurp nāk mana meita Marva. Vai jums nebūs iebildumu, ja viņa jums parādīs jūsu istabu?
Ciemiņš pārlaida istabai vērtējošu skatienu. Ērta gulta, skaistas mēbeles.
— Vai jums šeit patīk? — Marva jautāja.
— Jā, protams. — Ciemiņa pelēkās acis uzmanīgi aplūkoja meiteni: viņa bija slaika, stalta, sarkanmataina, ar zaļām acīm un graciozu, pilnīgi izveidojušos augumu. Paberzējis ar roku masīvo zodu, viņš jautāja:
— Vai jums neliekas, ka es esmu līdzīgs Kruinam?
— Kruinam? — Viņas šaurās, izliektās uzacis pārsteigumā uzrāvās uz augšu.
— Komandoram Kruinam, svešzemju kosmiskās ekspedīcijas priekšniekam.
— Ak viņam! — Marvas acis sāka smieties, vaigos iezīmējās bedrītes. — Kādas muļķības! Jūs it nemaz neesat viņam līdzīgs. Viņš bija vecs, ļauns, ar dziļām grumbām sejā. Bet jūs esat jauns un daudz skaistāks par Kruinu.
— Jūs esat ļoti laba, — vīrietis klusi sacīja un, piepeši satraucies, sāka izklaidīgi staigāt pa istabu, Marvas koši zaļo acu mierīgā, atklātā skatiena pavadīts. Tad piegāja pie mugursomas, atsēja to.
— Ir paraža, ka ciemiņš saimniekiem kaut ko dāvina. — Viņa balsī ieskanējās lepnums. — Un arī es atnesu jums dāvanu. Es to pagatavoju pats. Man bija vajadzīgi vairāki gadi, lai iemācītos… vairāki gadi… Lūk, ar šīm neprasmīga-1 jām rokām. Es meistaroju to ilgi, gandrīz trīs gadus.
Marva paskatījās uz dāvanu un izskrēja ārā. Atspiedusies pret lieveņa margām, viņa sauca:
— Māmiņ, tēti, ciemiņš atnesis mums dāvanu! Pulksteni, brīnišķīgu pulksteni ar putniņu. Tas kūkos un rādīs mums laiku.
Lejā atskanēja ātri soļi un pēc tam Mērijas balss:
— Vai es drīkstu paskatīties? Lūdzu, es ļoti gribu redzēt dāvanu!
Aizelsusies, ar mirdzošām acīm, viņa gandrīz teciņus steidzās augšā pa kāpnēm.
Viņš gaidīja viņus istabā ar dāvanu, ko bija pagatavojis pats savām rokām. Iztaisnojis plecus, viņš cēli izslējās, it kā pieņemtu parādi. Pulkstenis, mazlietiņ drebēdams, tikšķēja viņa rokās. Putniņš sāka kūkot. Viens, divi…
MĒS AR SAVU ĒNU
Trimbls nolaida trīcošo karoti, vainīgi blisinādams ūdeņainās acis.
— Nu, Marta, Marta! Tā nevajag.
Uzlikusi gaļīgo roku savā galā uz galda, pie kura viņi brokastoja, Marta, no dusmām pietvīkusi un aizsmakusi, lēni un indīgi sacīja:
— Piecpadsmit gadu es tevi esmu mācījusi, pūlējusies vest pie prāta. Septiņsimt astoņdesmit nedēļu — pa septiņām dienām katrā — esmu centusies izpildīt savu sievas pienākumu un iztaisīt no tevis, lupatas, vīrieti. — Viņa uzsita ar plato, tulznaino plaukstu pa galdu tā, ka piens krūzē nošļakstēja. — Un ko es esmu panākusi?
— Marta, nu pietiek!
— Galīgi nekā! — viņa kliedza. — Tāds pats vien tu esi: iztapīgs, mazdūšīgs, gļēvs, zaķapastala un mīkstčaulis!
— Nē, es tomēr neesmu tāds, — Trimbls vārgi protestēja.
— Pierādi! — viņa nodārdināja. — Pierādi! Ej un izdari to, kam tev visus piecpadsmit gadus trūka dūšas! Ej un pasaki tam savam direktoram, ka tev pienākas algas pielikums.
— Pasacīt viņam? — Trimbls šausmās samirkšķināja acis. — Tu gribi teikt — palūgt viņu?
— Nē, pasacīt! — sievas balsī skanēja kodīgs sarkasms. Viņa joprojām kliedza.
— Viņš mani atlaidīs.
— Tā jau es domāju! — Un plauksta atkal uzsita pa galdu. Piens izšļakstījās no krūzes un notecēja pār galdu. — Lai atlaiž. Jo labāk. Pasaki, ka piecpadsmit gadu tu to gaidīji, un iesper viņam pa vēderu. Atradīsi citu vietu.
— Bet ja nu ne? — viņš gandrīz ar asarām jautāja.
— Nu, vietu visur ir papilnam! Desmitiem! — Marta piecēlās, un, redzot viņas vareno augumu, Trimbls sajuta parastās baiļu trīsas, kaut gan, liktos, pa piecpadsmit gadiem būtu varējis pierast pie sievas iespaidīgajām proporcijām. — 1 Tikai, par nelaimi, tās ir domātas vīriešiem!
Trimbls ierāva galvu plecos un paņēma cepuri.
— Nu, es paskatīšos, — viņš nomurmināja.
— Tu paskatīsies! Tu jau pirms gada taisījies paskatīties. Un pirms diviem gadiem…
Viņš izgāja, taču sievas balss joprojām vajāja viņu arī uz ielas.
— … un pirms trim gadiem, un četriem … Tfū!
Viņš ieraudzīja savu attēlu skatlogā: mazs cilvēciņš ar vēderiņu, bikli sakucis. Laikam jau viņiem visiem taisnība: kverpis un nekas vairāk.
Pienāca autobuss. Trimbls uzlika kāju uz kāpšļa, bet tūlīt viņu iegrūda iekšā no muguras pienākušais muskuļotais tēvainis, un, kad Trimbls bikli pasniedza šoferim naudaszīmi, tēvainis pagrūda viņu nost, lai dotos uz brīvo sēdekli.
Smags, ciets elkonis sāpīgi ietriecās ribās, taču Trimbls neteica ne vārda. Viņš jau sen bija pieradis pie tādas grūstīšanas.
Šoferis nicīgi iebēra viņam saujā sīknaudu, sabozās un ieslēdza ātrumu. Trimbls iemeta piecu
centu monētu kasē un virzījās tālāk pa eju. Pie loga bija brīva vieta, bet malējo sēdekli aizņēma būdīgs vīrs ar zilsārtu seju. Tas nomērīja Trim- blu ar nievājošu skatienu un pat nedomāja pavirzīties.
Pacēlies pirkstgalos, Trimbls,ar strupajiem pirkstiem apņēma siksnas cilpu un iekārās tajā, tā arī nekā neteicis.
Pēc desmit pieturām viņš izkāpa, pārgāja pāri ielai, kā parasti mezdams asu līkumu, lai nebūtu jāiet tuvu garām policista zirgam, sīkiem solīšiem aiztipināja pa trotuāru un laimīgi sasniedza kantori.
Votsons jau sēdēja pie sava galda un uz Trim- bla «labrīt» norūca «hrr». Tas atkārtojās katru mīļu dienu — «labrīt» un «hrr».
Tad sāka ierasties pārējie. Kāds, atbildot uz Trimbla sveicienu, noburkšķēja neskaidru «sveiki», citi tikai kaut ko noņurdēja, pavīpsnāja vai ņirdzīgi pasmējās.
Desmitos ieradās direktors. Viņš nekad neatbrauca un neatnāca, bet tikai ieradās. Arī šoreiz. Direktors cienīgā gaitā aizsoļoja uz savu kabinetu, it kā viņam tur būtu jāieliek pamatakmens piemineklim, jānokristī līnijkuģis vai jāizdara kāds cits ļoti svinīgs rituāls. Neviens neuzdrošinājās ar viņu apsveicināties. Visi pūlējās izskatīties ārkārtīgi godbijīgi un tai pašā laikā ārkārtīgi aizņemti. Bet Trimbls, lai kā viņš centās, izskatījās tikai pēc smīkņājoša dīkdieņa.