Nogaidījis apmēram stundu, lai direktors pagūtu izskatīt rīta pastu, Trimbls drudžaini norīstījās, pieklauvēja un iegāja.
— Lūdzu piedošanu, ser…
— Ko? — Vērša galva izslējās, niknās ačteles paralizēja lūdzēju. — Kas jums vajadzīgs?
— Nekas, ser, nekas, — no bailēm sastingdams, Trimbls bikli sacīja. — Tāds nieks vien, jau aizmirsu …
— Nu, tad vācieties proml
Trimbls aizvācās. Divpadsmitos viņš mēģināja pamodināt sevī tēraudcietu apņēmību, taču tērauda acīmredzot nepietika, un viņš nopūzdamies atkal atslīga krēslā.
Bez desmit minūtēm vienos viņš riskēja izdarīt vēl vienu mēģinājumu: nostājās pie direktora durvīm, pacēla pie pildiņa saliektu rādītājpirkstu — un pārdomāja. Labāk mēģināt pēc pusdienu pārtraukuma. Ar pilnu vēderu viņš būs drosmīgāks.
Pa ceļam uz kafetēriju Trimblam bija jāiet garām bāram. Viņš šim bāram bija gājis garām tūkstošiem reižu, bet iegriezies tajā nebija nekad. Taču šodien viņam ienāca prātā, ka malks viskija varētu viņu uzmundrināt. Viņš piesardzīgi palūkojās apkārt. Ja Marta ieraudzītu viņu uz šās dzertuves sliekšņa, viņam klātos slikti. Taču Martas nekur tuvumā nemanīja, un, brīnīdamies par paša drosmi, Trimbls iegāja bārā.
Klienti vai pastāvīgie apmeklētāji, vai kā nu viņus sauc, apveltīja Trimblu ar neslēpti aizdomīgiem skatieniem. Pie garās letes sēdēja seši gabali, un visi seši, bez šaubām, tūlīt pazina viņā minerālūdens cienītāju. Trimbls gribēja atkāpties, bet bija jau par vēlu.
— Ko vēlaties? — bārmenis jautāja.
— Iedzert.
Kāda krekšķošs smiekliņš lika Trimblam saprast, ka viņa atbilde bijusi pārlieku vispārīga. Vajadzēja nosaukt konkrētu dzērienu. Taču, izņemot alu, viņš neko citu nevarēja atcerēties. Bet alus viņam nepalīdzētu.
— Ko jūs ieteiktu? — viņš attapies jautāja.
— Skatoties, kādam nolūkam.
— Kā to saprast?
— Nu, vai jūs dzerat aiz priekiem, aiz bēdām vai vienkārši tāpat.
— Aiz bēdām! — Trimbls kaismi paziņoja.
— Tikai aiz bēdām.
— Vienu mirkli! — Pamājis ar servjeti, bārmenis aizgriezās. Dažas sekundes viņš žonglēja ar pudelēm un tad nolika Trimblam priekšā lielu glāzi ar mazliet duļķainu, dzeltenu šķidrumu.
— Četrdesmit centu.
Trimbls samaksāja un kā noburts raudzījās uz glāzi. Tā viņu pievilka. Un biedēja. Tā valdzināja un iedvesa šausmas kā izslējusies kobra. Trimbls vēl joprojām skatījās uz dzelteno šķidrumu, kad pēc piecām minūtēm viņa kaimiņš, plecīgs tēvainis, nevērīgi pastiepa spalvaino roku, paņēma glāzi un vienā rāvienā to iztukšoja. Vienīgi Trimbls varēja kļūt par upuri tādam kroga ētikas pārkāpumam.
— Vienmēr gatavs pakalpot draugam! — tēvainis saldā balsī sacīja, un viņa acis piemetināja: «Pamēģini tikai man iepīkstēties!»
Ne vārda nebildis, Trimbls nokārtu galvu izgāja no bāra. Bārmeņa nicīgais skatiens dedzināja viņa muguru. Pastāvīgo apmeklētāju aizsma- kušie smiekli kā uguns svilināja pakausi un ausis.
Laimīgi izkļuvis uz ielas, Trimbls nodevās skumīgām pārdomām. Kāpēc, kāpēc gan visi kāju spērieni un pazemojumi lemti viņam? Vai viņš vainīgs, ka nav dzimis par bravūrīgu huligānu? Viņš ir tāds, kāds ir. Un galvenais: ko viņam tagad darīt?
Protams, varētu griezties pie tiem… nu, pie psihologiem. Bet tie taču ir ārsti. Un Trimbls
sni
briesmīgi baidījās no ārstiem, kas viņa apziņā asociējās ar slimnīcām un operācijām. Turklāt arī ārsti droši vien viņu tikai izsmietu. Par viņu visi vienmēr smējās, kopš vien viņš sevi atcerējās. Vai vispār ir kaut kas pasaulē, no kā viņš nebaidītos? Vai ir kaut kas tāds?
Līdzās kāds sacīja:
— Tikai nebīstieties! Es domāju, ka varēšu jums palīdzēt.
Pagriezies Trimbls ieraudzīja kārnu neliela auguma vecīti ar sniegbaltiem matiem un pergamentam līdzīgu, krunkainu seju. Vecītis lūkojās viņā ar pārsteidzoši skaidrām, zilām acīm. Ģērbies viņš bija vecmodīgi un ērmoti, taču tāpēc šķita vēl mīlīgāks un labvēlīgāks.
— Es redzēju, kas tur notika. — Vecītis pamāja uz bāra pusi. — Es pilnīgi saprotu, kā jūs jūtaties.
— Kāpēc jūs ieinteresējāties par mani? — Trimbls piesardzīgi jautāja.
— Mani vienmēr interesē cilvēki. — Vecītis draudzīgi paņēma Trimblu zem rokas, un viņi sāka iet. — Cilvēki taču ir daudz interesantāki par nedzīviem priekšmetiem. — Zilās acis mīlīgi smaidīja. — Ir tāds negrozāms likums, ka katram piemīt kāds liels trūkums jeb, ja jums tā labāk tīk, kāda galvenā vājība. Un visbiežāk tās ir bailes. Cilvēks, kas nebīstas no citiem cilvēk kiem, var briesmīgi baidīties no vēža. Daudziem cilvēkiem ir bail no nāves, bet citi — tieši otrādi — bīstas no dzīves.
— Tā ir taisnība, — Trimbls piekrita, neviļus atkusdams.
— Jūs esat savu baiļu vergs, — vecītis turpināja. — Stāvokli pasliktina vēl tas, ka jūs pats to pilnā mērā apzināties. Jūs pārāk skaidri apzināties savu vājību.
- Un kā vēl!
- Par to jau es runāju. Jūs zināt savu vājību. Tā pastāvīgi ir jūsu apziņā. Jūs neesat spējīgs to aizmirst ne mirkli.
- Jā, diemžēl tā tas ir, — Trimbls sacīja.
Taču iespējams, ka kādreiz es spēšu to pārvarot. Varbūt es k]ūšu drosmīgs. Dievs mans liecinieks, es simtiem reižu esmu mēģinājis …
— Nu, protams. — Krunkainā seja atplauka priecīgā smaidā. - Jums ir trūcis viena — pastāvīga atbalsta no uzticama drauga puses, kurš jūs nekad nepamestu. Cilvēkam ir vajadzīga atzinība un dažreiz arī tieša palīdzība. Un katram cilvēkam ir tāds draugs.
— Bet kur tad ir mans? — Trimbls drūmi jauta ja. '— Tikai es pats esmu sev draugs — sliktāk vairs nevar būt.
— Jūs iegūsiet atbalstu, kāds lemts tikai nedaudziem izredzētajiem, 1 — vecais solīja.
Viņš bažīgi palūkojās visapkārt un iebāza roku kabatā.
— Jums būs lemts dzert no avota, kas slēpjas pašās zemes dzīlēs.
Viņš izvilka garu, šauru flakonu, kurā dzirkstīja zaļš šķidrums.
— Tas dos jums ausis, spējīgas sadzirdēt tumsas balsi, un mēli, kas spēj sarunāties ar tās radījumiem.
— Ko, ko?
— Ņemiet! — vecītis noteikti sacīja. — Es dodu jums šo dzērienu, jo augstākais likums skan, ka žēlsirdība dzemdē žēlsirdību, bet no spēka rodas spēks. — Viņš atkal mīlīgi pasmaidīja. — Tagad jums atliek pārvarēt tikai vienas bailes. Bailes, kas jūs kavē iztukšot šo flakonu.
Vecītis nozuda, 'lrimbls nevareja saprast, kā tas īstenībā notika: vēl pirms mirkļa viņa dīvainais sarunas biedrs bija tepat līdzās, bet nu salīkušais stāvs jau iejuka gājēju drūzmā ielas viņā galā. Trimbls brīdi stāvēja, noraudzīdamies viņam pakaļ, tad pievērsa skatienu pirkstos sažņaugtajam flakonam. Un iebāza to kabatā.
Trimbls izgāja no kafetērijas desmit minūtes ātrāk, nekā bija vajadzīgs, lai laikus atgrieztos kantorī. Viņa vēders nebija apmierināts, un dvēseli māca skumjas. Viņam stāvēja priekšā vai nu izskaidrošanās ar direktoru, vai izskaidrošanās ar Martu. Viņš atradās starp laktu un āmuru, un šis apstāklis pilnīgi laupīja viņam ēstgribu.
Viņš nogriezās šķērsielā, kas veda uz tukšāju, kur nebija neviena cilvēka. Aizgājis tukšāja tālākajā malā, viņš izvilka no kabatas spīguļojošo flakonu un vērīgi to aplūkoja.