Flakona saturs bija koši zaļš un izskatījās eļļains. Kāda narkotiskā viela vai varbūt pat inde. Gangsteri pirms bankas aplaupīšanas uzkur — bulē sevi ar narkotiskajām vielām, bet kā šādas zāles iedarbosies uz viņu? Un, ja tā ir inde, varbūt viņa nāve būs klusa un bez sāpēm? Vai Marta raudās, ieraudzījusi viņa sastingušo līķi ar labestīgu smaidu vaska krāsas sejā?
Atkorķējis flakonu, Trimbls pielika to pie deguna un sajuta saldenu, gaisīgu aromātu. Nolaizījis korķi, viņš novilka ar mēles galiņu gar aukslējām. Šķidrums bija stiprs, smaržīgs un apbrīnojami patīkams. Trimbls pacēla flakonu pie mutes un izdzēra tā saturu līdz pēdējam pilienam. Pirmoreiz dzīvē viņš uzdrošinājās riskēt, labprātīgi spert soli nezināmajā.
— Varēji arī tik ilgi nevilcināties! — kāda balss sacīja.
Trimbls paskatījās apkārt. Tukšājā neviena nebija. Viņš nosvieda flakonu, būdams pārliecināts, ka pārklausījies.
— Paskaties uz leju! — balss pavēlēja.
Trimbls pārlaida skatienu tukšājam. Neviena.
Ir gan dzira! Viņam jau sākas halucinācijas.
— Paskaties uz leju! — balss pikti atkārtoja.
— Sev zem kājām, stulbeni! — Un pēc brīža apvainoti piebilda: — Es taču esmu tava ēna!
— Ak dievs! — Trimbls izdvesa, paslēpdams seju rokās. — Es sarunājos ar paša ēnu! Ar vienu reizi esmu nodzēries līdz baltām pelītēm!
— Palauzi, palauzi galvu! — ēna sašutusi ieteica. — Melns rēgs ir katram cilvēkam, tikai ne katrs muļķis prot runāt tumsas valodā. — Dažas sekundes ēna kaut ko pārlika, tad pavēlēja:
— Nu, labi, ejam!
— Uz kurieni?
— Sāksim ar to, ka sadosim tam riebeklim bārā.
— Ko?! — Trimbls iebļāvās. Divi gājēji uz trotuāra apstājās un izbrīnīti sāka raudzīties uz ^.ukšāju. Bet Trimbls to pat nepamanīja. Doma* viņam juka, viņš neko neapjēdza, tikai juta mežonīgas bailes: tūlīt, tūlīt viņam uzvilks trakokrekli' un ieslodzīs bīstamo vājprātīgo nodaļā!
— Beidz bļaustīties!
Ēna kļuva blāvāka, jo neliels mākonītis aizsedza sauli, bet drīz vien atguva iepriekšējo melnumu.
— Nu, ja reiz mēs esam sākuši sarunāties, es labāk apgādāšos ar vārdu. Vari saukt mani par Klarensu.
— Kl… Kl… Kl…
— Kas tad nu? Vai tas ir slikts vārds? — ēna kareivīgi apjautājās. — Bet tagad aizveries! Pieej pie sienas! Tā ja! Vai redzi, kā es izaugu? Vai redzi, cik daudz lielāks es esmu par tevi? Saliec labo roku! Brīnišķīgi! Un tagad paskaties uz manu roku! Varena, vai ne? Pasaules čempions smagajā svarā par to pusi dzīves atdotu!
— Ak dievs! — Trimbls nostenējās, sasprindzinādams bicepsu un lūdzoši paceldams acis pret debesīm.
— Mēs abi tagad varam strādāt kopīgi, — Kla- renss turpināja. — Tu tikai notēmē, bet belzienu es ņemu savā ziņā. Tikai nostājies pret gaismu, tā, lai es būtu liels un spēcīgs, tad tālāk viss ies kā pa sviestu. Sit droši un atceries, ka es esmu kopā ar tevi. Tikai iebukņī viņu ar dūri, es tad viņam tā zvelšu, ka uzsprāgs līdz griestiem. Vai saprati?
— J-j-jā, — Trimbls tikko sadzirdami nomurk- šķēja. Bailīgi pašķielējis pār plecu, viņš redzēja, ka skatītāju skaits pieaudzis līdz desmit.
— Pagriezies tā, lai es būtu aiz muguras, — * ēna pavēlēja. — Sākumā pats atvēzējies, bet otrreiz es tevi atbalstīšu. Redzēsi, kāda būs starpība.
Trimbls paklausīgi pagriezās pret smīkņājoša-, jiem dīkdieņiem un belza ar tuklo dūri. Kā jau viņš bija gaidījis, nekāds sitiens neiznāca. Viņš soli atkāpās un atkal atvēzējās, sasprindzinādams visus spēkus. Roka šāvās uz priekšu kā virzulis, aizraudama sev līdz ķermeni, un viņš tik tikko noturējās kājās. Skatītāji sāka skaļi smieties.
— Vai redzēji? Ko es tev teicu? Neatradīsies viens cilvēks no desmit, kas apzinātos savu īsto spēku. — Klarenss ērmoti noķiķināja. — Tā, nu mēs esam gatavi. Varbūt notrieksim no kājām sitos tipiņus, lai ievingrinātu roku?
— Nē! — Trimbls iekliedzās un notrausa sviedrus no piesarkušās, pusneprātlgās sejas. Skatītājiem bija piebiedrojušies vēl pieci cilvēki.
— Labi, kā vēlies. Bet tagad ejam uz bāru, un atceries, ka es vienmēr esmu tev līdzās.
Iedams arvien gausākā un gausākā solī, Trimbls beidzot nonāca līdz bāram. Viņš apstājās pie ieejas, juzdams, kā trīc ceļi, bet kauslīgā ēna steidzīgi deva vēl pēdējos norādījumus:
— Izņemot tevi, neviens mani nedzird. Tu piederi pie nedaudzajiem laimīgajiem, kam atklājusies tumsas valoda. Mēs ieiesim iekšā kopā, un tu runāsi un darīsi to, ko es tev teikšu. Un, lai kas notiktu, nezaudē dūšu — es būšu kopā ar tevi, un es varu nogāzt no kājām traku ziloni.
— S-skaidrs, — Trimbls bez mazākās sajūsmas sacīja.
— Nu, jauki! Bet kāda velna pēc tad tu mīņājies uz vietas?
Trimbls atvēra durvis un iegāja bārā tādā gaitā, kā noziedznieks kāpj uz ešafota. Tur joprojām sēdēja tā pati kompānija ar dūšīgo tēvaini priekšgalā.
Bārmenis paskatījās uz ienākušo, nekaunīgi pavīpsnāja un zīmīgi pameta uz viņa pusi ar īkšķi. Tēvainis izslējās un sarauca uzacis. Joprojām smīnēdams, bārmenis apjautājās:
— Ar ko varu pakalpot?
— Iededzini gaismu, — Trimbls aizkapa balsī nošņāca, — un es tev kaut ko parādīšu!
Tā! Nu viņš ir nogriezis sev atkāpšanās ceļu. Un tagad būs vien jāiztur viss līdz galam, kamēr sanitāri aiznesīs viņu no šejienes uz nestuvēm.
Bārmenis pārlika. Jebkurā gadījumā te varēja iznākt labs joks, un viņš nolēma izpildīt šā vīreļa lūgumu.
— Esiet tik laipni! — viņš sacīja un noklikšķināja slēdzi.
Trimbls paraudzījās apkārt un uzreiz jutās mazliet drošāk. Turpat viņam līdzās izslējās Klarenss, sniegdamies līdz griestiem gluži kā pasaku džins.
— Sāc! — gigantiskā ēna komandēja. — Ķeries pie lietas!
Trimbls paspēra dažus soļus, paķēra tēvaiņa glāzi un iešļāca tās saturu viņam ģīmī.
Tēvainis kā pa miegam piecēlās, nokrekšķējās, nobrauca ar roku pār seju un vēlreiz nokrekšķējās. Tad novilka svārkus, akurāti tos salocīja un saudzīgi nolika uz letes. Lēnām, skaidri un ļoti pieklājīgi viņš sacīja savam pretiniekam:
— Bagāts es neesmu, bet sirds man ir reti laba. Es noteikti parūpēšos, lai tevi pienācīgi apglabātu.
Un varenā dūre apvilka gaisā plašu loku.
— Pieliecies! — Klarenss uzbļāva.
Trimbls ierāva galvu zābakos un juta, kā pāri viņa matiem aizdrāzās ātrvilciens.
— Sit! — kaismīgi komandēja Klarenss.
Trimbls palēcies izgrūda dūri uz priekšu. Viņš
ielika šajā kustībā visu savu svaru un visu savu spēku, tēmēdams uz tēvaiņa ādamābolu. Vienu mirkli Trimblam likās, ka viņa roka ir iztrieku- sies cauri pretinieka kaklam. Viņš atkal belza pa debesskrāpja sešdesmito stāvu, un rezultāts bija tikpat efektīgs. Tēvainis saļima kā vērsis zem cirvja pieta. Oho! Arī mēs kaut ko varam!
— Vēlreiz! — Klarenss ārdījās. — Ļauj, es viņam likšu vēlreiz, lai tikai pieceļasl
Tēvainis pūlējās pierausties kājās. Viņa seja pauda neizpratni. Viņš izslējās gandrīz taisns, nedroši balansēdams ar rokām un cenzdamies noturēties uz jodzīgajām kājām.
Trimbls sažņaudza labo dūri tik cieši, ka locītava noknakšķēja. Un tad jāva rokai vaju, tēmēdams tēvainim pa degunu. Atskanēja šmiukstošs blīkšķis, it kā plīstu pārāk stipri piepūsta bumba. Tēvaiņa galva žvangojās no vienas puses uz otru, draudēdama novelties no pleciem, viņš sagrījojās, nogāzās gar zemi un aizvēlās pa grīdu.