Kāds godbijīgi nostenējās.
Trīcēdams aiz uzbudinājuma, Trimbls pagrieza muguru sakautajam pretiniekam un devās pie letes. Bārmenis tūliņ pielēca viņam klāt, izrādīdams vislielāko cieņu. Trimbls apslapēja pirkstu ar siekalām un uzzīmēja uz letes apaju ģīmi.
— Nu, piezīmē tam klāt sprodziņas!
Bārmenis mirkli vilcinājās, ar lūdzošu skatienu
pavērās apkārt un drudžaini norīstījās. Tad paklausīgi aplaizīja pirkstu un piezīmēja ģīmim sprodziņas.
Trimbls izrāva viņam servjeti.
— Pamēģini vēlreiz vaibstīties manā priekšā, un ar tevi notiks šitā! — Viņš ar enerģisku žestu noslaucīja zīmējumu.
— Nu, nevajag, mister, — bārmenis lūdzoši nomurmināja.
— Ej tu … — pirmoreiz mūžā Trimbls lietoja stipru izteicienu. Viņš pasvieda servjeti bārmenim, paskatījās uz savu gārdzošo upuri un izgāja laukā.
Kad viņa mazais, apaļīgais stāvs nozuda aiz durvīm, kāds no apmeklētājiem sacīja:
— Tas nu ir gan! Piesūcies ar narkotikām un tagad, tā vien skaties, nogalēs kādu.
— Nerunā! — Bārmenis bija nobijies un apmulsis. — Vai pēc skata ko var zināt? Ņem kaut vai Makifu Gliemezi — viņš savā svarā ir pasaules čempions, bet no skata tīrais vārgulis. Man šis tipiņš tūlīt nepatika. Varbūt viņš ir Gliemeža brālis?
— Nav izslēgts, — domīgi bilda viņa sarunas biedrs.
Tēvainis uz grīdas mitējās gārgt, nožagojās, nostenējās un izlamājās. Apvēlies uz vēdera, viņš mēģināja piecelties.
— Un tagad pie direktora! — Klarenss tīksmi sacīja.
— Nē, nē, nē, tikai ne to! — Trimbla lādzīgā seja vēl bija sārta no nesenās piepūles. Viņš ik pa brīdim bažīgi pašķielēja pār plecu, gaidīdams briesmīgu un, kā viņš domāja, neizbēgamu pakaj- dzīšanos. Viņš nespēja ticēt, ka patiešām ir izdarījis to, ko bija izdarījis, un nesaprata, kā viņam izdevies izkļūt no šāda kautiņa dzīvam.
— Es teicu: pie direktora, tu, staigājošais ķirbi! — ēna pikti atkārtoja.
— Bet es taču nevaru sist direktoram! — Trimbls protestēja. — Tad es nokļūšu aiz restēm.
— Par ko? — kāds garāmgājējs apstādamies painteresējās un ziņkāri aplūkoja resnīti, kas skaļi runāja pats pie sevis.
— Ne par ko. Es runāju pats ar sevi… — Trimbls apklusa, jo viņa ēnai ļoti nepatika, ka viņus pārtrauca. Trimblam nepavisam negribējās klausīt ēnas padomu, taču citas izejas nebija.
— Ei! — viņš uzsauca aizejošajam garāmgājējam. Tas atgriezās.
— Nebāz degunu citu darīšanās, skaidrs! — Trimbls rupji sacīja.
— Labi, labi, netaisiet skandālu, — gājējs izbijies atteica un steidzīgi devās projām.
— Vai redzēji? — Klarenss noburkšķēja. — Nu, bet tagad pie direktora. Bez vajadzības mēs viņu neaiztiksim, nenervojies.
— Nenervozē, — Trimbls izlaboja.
— Nenervojies, — Klarenss nepiekāpās. — Sākumā mēs parunāsim. Bet, ja virfš nenāks mums pretī, nu, tad pielietosim spēku. — Brīdi klusējis, viņš piemetināja: — Tikai neaizmirsti ieslēgt gaismu.
— Labi, neaizmirsīšu. — Trimbls samierinājās ar to, ka vēl šodien nokļūs cietumā, ja ne morgā. Mocekļa izskatā viņš iegāja pa ārdurvīm un uzkāpa kantorī.
— Labdien!
— Hrr, — Votsons atsaucās.
Trimbls iededza gaismu, pagriezās, paskatījās, kur atrodas viņa tumšais sabiedrotais, piegāja cieši klāt Votsonam un ļoti skaļi sacīja:
— No cūkas es neko citu kā rukšķēšanu arī negaidu. Atļaujiet pievērst jūsu uzmanību tam, ka es jums teicu «labdien».
— Ko? Ko-a? E-e… — Votsons no pārsteiguma un izbīļa apmulsa. — Ahā! Nu, protams. Labdien.
— Nu, redz! Un iegaumējiet uz priekšdienām.
Ar pūlēm vilkdams nepaklausīgās kājas, neko
neapjēgdams, Trimbls devās uz direktora durvīm. Viņš pacēla saliektu pirkstu, grasīdamies pieklauvēt.
— Ir nedomā! — Klarenss uzsauca.
Trimbls nodrebinājās, satvēra durvju rokturi un
lēnītēm to nospieda. Dziļi nopūties, viņš tā iebelza pa durvīm, ka tās ar apdullinošu brīkšķi atsprāga vaļā, bezmaz izlidodamas no virām. Direktors pie sava galda pielēca kājās. Trimbls iegāja.
— Jūs! — direktors rēca, trīcēdams aiz niknuma. — Jūs esat atlaists!
Trimbls pagriezās un izgāja, akurāti aizvērdams aiz sevis nelaimīgās durvis. Viņš neteica ne vārda.
— Trimbl! — direktors kliedza, un viņa balss kā pērkona dārdi nogranda pa kabinetu. — Nāciet šurp!
Trimbls atkal iegāja kabinetā. Cieši aizvēris durvis, aiz kurām palika visa kantora uzmanībā saspringušās ausis, viņš nomērīja direktoru ar niknu skatienu, piegāja pie sienas un nospieda slēdzi. Pēc tam pastaigāja šurpu turpu, kamēr atrada tādu vietu, kur Klarenss izauga līdz griestiem. Direktors vēroja viņa manevrus, ar plaukstām atspiedies pret galdu. Acis viņa violeti sārtajā sejā spiedās ārā no dobumiem.
Brīdi viņi klusēdami raudzījās viens otrā un bija dzirdama tikai direktora smagā, astmatiskā elpošana. Beidzot direktors nošņāca:
— Vai jūs esat piedzēries, Trimbl?
— Mana gaume attiecībā uz atspirdzinošiem dzērieniem nav apspriežama, — Trimbls kategoriskā tonī sacīja. — Es atnācu paziņot, ka aizeju no jums.
— Aizejat? — Direktors izrunāja šo vārdu tā, it kā tas viņam nebūtu pazīstams.
— Tieši tā. Man šī jūsu bodīte ir līdz kaklam. Esmu nolēmis piedāvāt savus pakalpojumus Robinsonam un Flcnaganatn. — Direktors salēcās kā izbiedēts zirgs, bet Trimbls kā apsvilis turpināja: — Viņi man labi samaksās par tām zināšanām, kas ir manā rīcībā. Man ir apnicis dzīvot no šiem ubaga grašiem.
— Paklausieties, Trimbl! — direktors sacīja, ar pūlēm ievilkdams elpu. — Man negribētos jūs
zaudēt, jūs taču jau tik daudzus gadus pie mums kalpojat. Man negribētos, ka jūsu neapstrīdami izcilās spējas veltīgi ietu zudumā, bet ko jums var piedāvāt tādi sīki blēži kā Robinsons un Fle- nagans? Es pielikšu jums divus dolārus nedēļā.
— Ļauj, es viņam iegāzīšu pa purnu! — aizrautīgi piesolījās Klarenss.
— Nē! — Trimbls kliedza.
— Trīs dolārus, — direktors sacīja.
— Nu, vai tev žēl! Vienu pašu reizīti! — Klarenss neatstājās.
— Nē! — Trimbls iebļāvās, viss nosvīzdams.
— Nu, labi, es došu jums piecus. — Direktora seja saviebās. — Bet tas ir mans pēdējais vārds.
Trimbls noslaucīja nosvīdušo pieri. Sviedri straumītēm tecēja pa viņa muguru, kājas ļodzījās …
— Man visnekaunīgākajā veidā pienācīgi nav maksāts veselus desmit gadus, un es nebūšu ar mieru palikt pie jums, ja nepieliksiet man divpadsmit dolāru nedēļā. Jūs uz mana rēķina esat iedzīvojies par visiem divdesmit, bet lai nu ir — es atstāju jums astoņus dolārus cigāriem un pie- tikšu ar divpadsmit.
— C-c-cigāriem?!
— Robinsons un Flenagans dod man divpadsmit dolāru vairāk. Nu, bet jūs — kā vēlaties. Taču bez divpadsmit es nepalikšu.
— Divpadsmit! — Direktors apjuka, tad saniknojās, pēc tam iegrima domās. Galu galā viņš pieņēma lēmumu.
— Acīmredzot, Trimbl, es patiešām neesmu pietiekami novērtējis jūsu spējas. Es došu jums pielikumu, kādu jūs prasāt. — Viņš noliecās pār galdu un nikni blenza Trimblā. — Bet jūs parakstīsiet solījumu neiet no mums projām.
— Lai notiek. Es palieku. — Jau durvīs Trimbls piemetināja: — Ļoti pateicos.
— Vai redzēji? — Klarenss sacīja.
Nekā neatbildējis uzmācīgajai ēnai, Trimbls apsēdās pie sava galda un, pagriezies pret Vot- sonu, skaļā balsī, kas pārskanēja visu istabu, sacīja: