— Jauks laiciņš šodien.
— Hrr.
— Ko? — Trimbls iebrecās.
— Ļoti, ļoti jauks! — Votsons bijīgi piekrita.
Līdz pašām darba dienas beigām Trimbla sirds dziedāja kā lakstīgalu birzs. Nezin kādā veidā viss kantoris bija smalki uzzinājis par viņa izskaidrošanos ar direktoru. Un tagad to cilvēku tonī, kuri ar viņu runāja, skanēja kaut kas jauns. Pirmoreiz mūžā — taisni neticamil — Trimbls juta, ka viņu ciena.
Kad viņš novāca rēķinu grāmatas un izgāja no kantora, smidzināja lietus. Taču tas viņu nemaz neuztrauca. Aukstās lāses patīkami atsvaidzināja sakarsušo, starojošo seju, mitrais gaiss reibināja kā vecs vīns. Ignorēdams autobusu, Trimbls mundri soļoja pa slapjo trotuāru. Viņš iedomājās Martas pārsteigto seju un sāka svilpot jautru melodiju.
Aiz ielas stūra atskanēja spalgs troksnis, it kā būtu pārplīsusi riepa. Un vēl, un vēl, un vēl. Kļuva dzirdama skrejošu kāju dipoņa, un, pagriezies ap stūri, Trimbls ieraudzīja, ka viņam pretī lēkšo divi cilvēki. Viens bija otram priekšā par kādiem sešiem soļiem, un abi turēja rokās pistoles. Kad pa priekšu skrejošais bija vairs tikai soļu trīsdesmit atstatu, Trimbls viņā pazina tēvaini no bāra!
Viņš sastinga. Tālāk uz ielas bija dzirdami' kliedzieni, un Trimbls saprata, ka šie divi glābjas bēgot. Ja tēvainis viņu pazīs, tas, soli nepalēninājis, nobeigs viņu uz vietas. Un, kur paslēpties, nav. Nav, kur paglābties nedaudzajās atlikušajās sekundēs. Vēl ļaunāk — debesis klāja melni mākoņi, un viņa vērtīgā ēna nekur nebija redzama.
— Klarens! — Trimbls izbīlī nopīkstēja.
Atbildes nebija. Bet viņa sauciens piesaistīja tēvaiņa uzmanību. Tūlīt viņu pazinis, tas atņirdzai zobus baismīgā smējienā un pacēla pistoli. No trīcošā upura viņu šķīra ne vairāk kā trīs soļi — tādā attālumā netrāpīt nebija iespējams.
Trimbls iespēra tēvainim ar zābaka purnu pa ceļgala skriemeli.
Viņš to nedarīja aiz izmisuma kā kaktā iedzīta žurka. Nē, Trimbla rīcību diktēja loģisks secinājums, ka viņš var izglābties tikai tad, ja rīkosies tā, it kā viņa nozudusī ēna vēl joprojām būtu blakus. Un viņš izspēra kāju uz priekšu, tēmēdams pa pretinieka ceļgalu un ielikdams šajā spērienā visu savu spēku.
Tēvainis ieurbās ar galvu trotuārā, it kā gribētu palūkoties, kas notiek metro. Redzot šo patīkamo skatu, Trimblam radās aizdomas, ka viņa ēna, iespējams, tomēr atrodas tepat tuvumā, kaut arī paliek neredzama. Šī doma viņam iedvesa drosmi.
Pa to laiku Trimbla priekšā izauga otrs bēdzējs, kas skatījās uz viņu tik pārsteigti, it kā tikko būtu redzējis skudru pārvēršamies par lauvu. Tas bija liela auguma subjekts ar garām rokām un kājām, un Trimblam nebija ko domāt aizsniegties līdz viņa ādamābolam. Trimbls nolieca galvu un
triccās viņam vēderā. Subjekts iebļāvās un padevīgi pārlocījās uz pusēm, bet Trimbls iesita viņam pa ādamābolu. Tomēr pretinieks neieņēma gaidīto horizontālo stāvokli. Viņa zaļgani bālā seja piesarka no sāpēm un niknuma, un viņš atvēzējās pret Trimblu ar pistoles spalu.
Taču Trimbls negaidīja sitienu. Izmantodams iepriekšējo pieredzi, viņš ierāva galvu plecos, tad aši izstiepa kaklu un belza ar galvu pretiniekam pa saules pinumu. Subjekts atkal saliecās, un Trimbls no visa spēka iesita viņam pa degunu.
Trimblam aiz muguras kaut kas nosprakšķēja, un gluži kā nokaitēts īlens iedūrās viņa kreisās auss ļipiņā. Taču Trimbls tam nepievērsa uzmanību, viņš domāja tikai par seju, ko joprojām redzēja savā priekšā. Tur, kur bija atskanējis sprakšķis, tagad kāds rupji lamājās, visapkārt kliedza cilvēki, nāca tuvāk smagu kāju dipoņa.
Trimbls nekā nedzirdēja. Viņš neapjēdza, ka viņa pirmais pretinieks atguvies. Viņam tagad eksistēja vienīgi nikni atņirgtais purns acu priekšā. Un viņš sita pa to, cik bija spēka, grūda to atpakaļ, trieca lejup. Kaut kas ciets un punains ieblieza pa viņa paša kreiso vaigu, bet pēc tam, kā likās, sāka lauzt ribas. Taču Trimbls joprojām zvetēja pa purnu, tikai pa purnu.
Viņa sirds krūtīs dauzījās, viņš jau vairs neelpoja, drīzāk krāca, bet tad starp viņu un nīstamo purnu pazibēja kaut kas melns un garš, uzmetās tam virsū un nogāza zemē. Trimbls vēl divreiz iebelza pa tukšu gaisu un nolaida rokas, trīcēdams pie visām miesām un mulsi mirkšķinādams acis.
Pamazām viņa skatiens noskaidrojās. Policists sacīja:
— Mister, kaut arī augumā jūs neesat padevies, kaujaties jūs vareni.
Palūkojies apkārt, Trimbls redzēja, ka viņa nesenos pretiniekus no visām pusēm ielenkuši policisti.
— Pirmais ir Hems Karloti, — policists turpināja. — Mēs jau sen viņu medījam. — Viņš uzmeta Trimblam sajūsminātu skatienu. — Nu mēs esam jūsu parādnieki. Ja jums kādreiz vajadzīga mūsu palīdzība, nekautrējieties.
Trimbls izvilka kabatlakatiņu, piespieda to pie auss, pēc tam aplūkoja. Lakatiņš bija sarkans no asinīm. Ak dievs, asinis no viņa tek ar strūklu! Un tad Trimbls juta, ka viņa kreisā acs ir aiz- tūkusi, vaigs neganti sāp, bet ribas it kā visas būtu salauzītas. Nu, un paskats viņam droši vien ir briesmīgs!
— Jūs varat izdarīt man pakalpojumu tūlīt pat, — viņš sacīja. — Es, vēl zēns būdams, sapņoju pārbraukt mājās ar policijas mašīnu. Varbūt jūs tagad …
— Nav ko runāt! — policists jautri iesaucās. — Ar prieku! — Viņš uzsauca piebraukušās mašīnas šoferim: — Vajag aizvest šo džentlmeni. Viņš mums krietni palīdzēja.
— Uz kurieni, lūdzu?
Trimbls ērti atlaidās pret sēdekļa atzveltni. Viņi strauji sāka braukt, iekaucās sirēna, mašīnas uz ielām pagriezās malā. Jā, tā ir dzīve!
Saule izspraucās no mākoņiem un atspīdēja visā spožumā. Piepeši Trimbls ieraudzīja, ka blakus līdz brauc viņa ēna.
— Klarens!
— Klausos, kungs! — ēna pazemīgi atsaucās.
— Turpmāk vari visu atstāt manā ziņā.
— Labi, kungs. Taču…
— Turi muti! — Trimbls pavēlēja.
— Kam jūs to teicāt? — jautāja šoferis, pārsteigts paskatīdamies uz viņu.
— Sievai, — Trimbls atjautīgi atbildēja. — Gatavojos kaujai.
Plati smaidīdams, šoferis braši apturēja mašīnu un pavadīja savu pasažieri līdz durvīm. Kad Marta atvēra, viņš pielika roku pie formas cepures un sacīja:
— Kundze, jūsu vīrs ir varonis!
Un aizgāja.
— Varonis! — Marta nospurca. Sakrustojusi varenās rokas uz kuplajām krūtīm, viņa taisījās izplūst pamācīgā runā, bet tad viņas skatiens atdūrās pret dzīvesbiedra sadauzīto fizionomiju. Viņa izbolīja acis.
— Kur tad tevi tā izdaiļoja?
Nepazemodamies līdz atbildei, Trimbls pastūma
nost sievu un iegāja priekšnamā. Viņš pagaidīja, kamēr Marta aizver durvis, tad iespieda nobrāztos pirkstu kauliņus sānos, piepūtās un ieurbās viņā ar ciešu skatienu. Viņš bija labsirdīgs cilvēks un negribēja sievu sāpināt, taču Martai bija jāsaprot, ka viņai ir darīšana ar vīrieti.
— Marta, es pievarēju divus gangsterus un izspiedu no direktora algas pielikumu divpadsmit dolāru nedēļā. — Trimbls samirkšķināja acis, bet Marta bezspēkā atspiedās pret sienu. — Daudzus gadus es pacietīgi esmu panesis tavus izlēcienus, bet tagad man pietiek: vairs nemaz nemēģini mani gremzt.
— Gremzt… — viņa truli atkārtoja, neticēdama savām ausīm.
— Citādi es tev tā vilkšu, ka tu nožēlosi, ka neesi apgādājusies ar izpletni.
— Horācij! — Marta grīļodamās paspēra soli
uz viņa pusi, apstulbusi aiz brīnumiem. — Vai tiešām tu esi spējīgs iesist sievietei?