— Un kā vēli — viņš atbildēja, uzspļaudams niezošajai dūrei.
— Ak, Horācij! — Marta kaismīgi apvija ar rokām vīra kaklu un uzspieda uz viņa lūpām skaļu skūpstu.
Velns parāvis, kas lai tās sievietes izprot? Vienas augstu vērtē maigumu, bet citas — kā Marta — dod priekšroku kaut kam rupjākam. Nu, viņš darīs viņai to patikšanu!
Sagrābis sievu aiz matiem, Trimbls atlieca atpakaļ viņas galvu, it kā izraudzīja mērķi, aprēķināja svaru un spēku un nobučoja viņu tik skaļi, ka apkārt viss noskanēja.
Ar triumfējošu smīnu viņš palūkojās pār plecu uz savu aprimušo ēnu — ko tā tagad sacīs? Taču Klarensam viņš nebija prātā. Jo Martai taču arī bija ēna.
PAZUDUŠAIS APARĀTS
Kosmiskajā kuģī «Bastlers» sen nebija valdījis tāds klusums. Kuģis stāvēja Sīriusa kosmodromā ar aukstām izpūtējcaurulēm, daudzu rētu izraibots— mats matā kā izmocījies skrējējs pēc mara- tonskrējiena. Starp citu, «Bastleram» bija pilnīgs pamats tādam izskatīties: tas tikko bija atgriezies no ilga lidojuma, kurā ne vienmēr viss gāja gludi.
Un, lūk, tagad, kosmodromā, gigantiskais kuģis bija ieguvis pelnīto mieru, kaut arī ne uz ilgu laiku. Klusums, beidzot klusums. Nav vairs ne trauksmju, ne bažu, ne sarūgtinājumu, ne mokpilnu grūtību, kas brīvā lidojumā rodas vismaz divas reizes diennaktī. Tikai klusums, klusums un miers.
Kapteinis Maknauts sēdēja krēslā, uzlicis kājas uz rakstāmgalda un tīksmi atslābinājis ķermeni. Atomdzinēji bija izslēgti un pirmoreiz pa daudziem mēnešiem apklususi ellišķīgā mašīnu dārdoņa. Gandrīz visa «Bastlera» komanda — apmēram četrsimt cilvēku —, saņēmusi atvaļinājumu, līksmojās uz nebēdu netālajā spožas saules staru pielietajā pilsētā. Vakarā, tiklīdz uz kuģa atgriezīsies pirmais palīgs Gregorijs, arī pats kapteinis Maknauts dosies smaržīgajā krēslā, lai izbaudītu neonā mirgojošo civilizāciju.
Cik patīkami beidzot spert kāju uz cietas zemes! Komandai tiek dota iespēja izklaidēties, tā sakot, atgūt nokavēto, un katrs to dara kā mācēdams. Aiz muguras palikušas rūpes, satraukumi, pienākumi un trauksmes. Komforts un drošības sajūta — tāds ir apbalvojums nogurušajiem kosmosa klejotājiem!
Kajītē ienāca vecākais radiovirsnieks Bērmens. Viņš bija viens no sešiem ekipāžas locekļiem, kam vajadzēja palikt uz kuģa, un pēc viņa sejas bija redzams, ka viņam ir zināmi vismaz divdesmit patīkamāki laika pavadīšanas veidi.
— Tikko pienāca radiogramma, ser, — viņš sacīja, pasniegdams papīra lapiņu, un palika stāvam, gaidot atbildi.
Kapteinis Maknauts paņēma radiogrammu, nocēla kājas no galda, izslējās un, pieņēmis komandierim pienācīgu pozu, skaļi izlasīja:
— ZEME GALVENA PARVALDE BASTLERAM PUNKTS
PALIECIET SIRIDROMA TĀLĀKIEM RĪKOJUMIEM
PUNKTS KONTRADMIRĀLIS VEINS U PUNKTS KESIDIJS
IERADĪSIES SEPTIŅPADSMITAJĀ PUNKTS
FELDMANS KOSMISKO OPERĀCIJU NODAĻA SIRISEKTORS
Kapteiņa seja sadrūma. Viņš atrāva skatienu no papīra un skaļi nopūtās.
— Vai kaut kas noticis? — Bērmens jautāja, nojauzdams ko nelabu. Maknauts norādīja uz trim grāmatiņām, kas gulēja kaudzītē uz galda.
— Vidējā. Divdesmitā lappuse.
Bērmens pāršķīra dažas lapas un atrada vajadzīgo paragrāfu: «Veins U. Kesidijs, kontradmirālis. Amats — kuģu un noliktavu galvenais inspektors.»
Bērmens ar pūlēm norija siekalas.
— Tas nozīmē…
— Jā, — Maknauts īgni apstiprināja. — Atkal gluži kā karaskolā. Krāsot un berzt, tīrīt un pulēt. — Viņš pieņēma dzedru sejas izteiksmi un pretīgi oficiālā balsī sacīja: — Kaptein, jums ir tikai septiņi simti deviņdesmit deviņas avārijas rācijas, bet pēc saraksta skaitās astoņi simti. Kuģa žurnālā nav ieraksta par trūkstošo rāciju. Kur tā ir? Kas ar to noticis? Kāpēc vienam no jūsu ekipāžas locek|iem nav oficiāli reģistrēto dienesta bikšturu? Vai jūs esat ziņojis par to nozušanu?
— Kāpēc viņš uzkritis tieši mums? — ar šausmu izteiksmi sejā Bērmens jautāja. — Nekad agrāk taču viņš mums nepievērsa uzmanību!
— Tieši tāpēc, — Maknauts atbildēja, bezcerīgi raudzīdamies sienā. — Pienākusi mūsu kārta saņemt brāzienu. — Kapteiņa apātiskais skatiens beidzot apstājās pie kalendāra. — Mums vēl ir trīs dienas — pa to laiku daudz ko var izdarīt. Tūlīt izsauc pie manis otro virsnieku Paiku.
Apbēdinātais Bērmens aizgāja. Drīz vien durvīs parādījās Paiks. Viņa sejas nelaimīgā izteiksme apstiprināja veco patiesību, ka sliktas vēstis lido ar vēja spārniem.
— Izraksti pieprasījumu simt galoniem plasti- krāsas, tumši pelēkas, augstākā labuma. Un otru — trīsdesmit galoniem baltas emaljas iekštelpām. Nekavējoties nosūti tos uz kosmodroma noliktavu un parūpējies, lai krāsas kopā ar nepieciešamo daudzumu otu un pulverizatoru būtu šeit līdz sešiem vakarā. Pievāc visus slaukāmos materiālus, kas vien tur dabūjami.
— Komandai tas nepatiks, — Paiks sacīja, vārgi mēģinādams pretoties.
— Nekas, pieradīs, un būs labi, — Maknauts viņu mierināja. — Mirdzošs, spodri uzposts kuģis labvēlīgi ietekmē ekipāžas morālo stāvokli — tieši tā rakstīts Kosmiskā dienesta reglamentā. Bet tagad sāc kustēties un tūlīt nosūti krāsas pieprasījumus. Pēc tam atnes man inventāra sarakstus. Mums jāizdara inventarizācija līdz Kesidija atbraukšanai. Kad viņš būs ieradies, tad vairs neizdosies segt iztrūkumu vai tikt vaļā no priekšmetiem, kas būs lieki.
— Tieši tā, ser! — Paiks pagriezās un, kājas vilkdams, izgāja no kajītes ar tikpat sērīgu sejas izteiksmi kā Bērmenam.
Atgāzies pret krēsla atzveltni, Maknauts kaut ko murmināja zem deguna. Viņu māca neskaidra nojauta, ka pēdējā minūtē visi pūliņi izrādīsies veltīgi. Inventāra sarakstos minēto lietu iztrūkums skaitījās diezgan nopietns pārkāpums, ja šo lietu nozušana nebija atzīmēta iepriekšējā atskaitē. Pārpalikums — vēl ļaunāk. Pirmais liecināja par nevērīgu vai nolaidīgu glabāšanu, bet otrais varēja nozīmēt vienīgi apzinātu valsts īpašuma izlaupīšanu, ko pieļāvis kuģa komandieris.
Ņemsim, piemēram, gadījumu ar Viljamsu — smagā kosmiskā kreisera «Svifts» komandieri —, par to runā visā kosmosā. Maknauts par to uzzināja, kad «Bastlers» lidoja garām Butsam. Izdarot inventarizāciju, uz kreisera «Svifts» tika atrastas vienpadsmit spoles ar elektrificēto iežogojumu vadiem, bet pēc sarakstiem vajadzēja būt tikai desmit. Iejaucās kara prokurors, un tikai tad noskaidrojās, ka šī liekā spole ar stiepli, pēc kuras, starp citu, uz dažām planētām bija ļoti liels pieprasījums, nebija nozagta kosmiskā dienesta noliktavās un nogādāta (kosmiskajā žargonā — teleportēta) uz kuģi. Tik un tā Viljamss dabūja brāzienu, kas nepavisam nepalīdz virzīties augšup pa dienesta kāpnēm.
Maknauts vēl arvien prātoja, murminādams zem deguna, kad atgriezās Paiks ar biezu mapi rokās.
— Vai jūs gribat sākt inventarizāciju tūlīt- ser?
— Nekas cits mums neatliek, — kapteinis nopūtās, sūtīdams pēdējās ardievas savai atpūtai pilsētā un spožajām svētku ugunīm. — Vajadzēs milzumu laika, lai izvandītu kuģi no priekšgala līdz astei, tāpēc ekipāžas personisko mantu apskati izdarīsim pašās beigās.
Izgājis no kajītes, kapteinis devās uz «Bast- lera» priekšgalu; aiz viņa mocekļa izskatā vilkās Paiks.
Kad viņi gāja garām galvenajai ieejas lūkai, viņus pamanīja kuģa suns Pīzleiks. Ar diviem lēcieniem Pīzleiks bija augšā pa trapu un piebiedrojās gājējiem. Šis milzīgais suns, kura vecāki bija bijuši neizsmeļama entuziasma pilni, bet maz rūpējušies par sugas tīrību, skaitījās pilntiesīgs ekipāžas loceklis un lepni nēsāja kaklasiksnu ar uzrakstu «Pīzleiks — kosm. k. «Bastlers» īpašums». Suņa galvenais pienākums, ar kuru viņš lieliski tika galā, bija nelaist klāt pie kuģa trapa viotējos grauzējus un retos gadījumos — atklāt briesmas, ko nepamanīja cilvēks.