Visi trīs aizdefilēja pa koridoru — Maknauts un Paiks ar drūmu apņēmību kā cilvēki, kas upurē sevi pienākuma vārdā, un smagi elsojošais Pīzleiks, pilns gatavības uzsākt jebkuru rotaļu, kādu viņam piedāvātu.
Iegājis kuģa priekšējā telpā, Maknauts smagi atslīga pilota krēslā un paņēma no Paika rokām mapi.
— Tu visu šo ķēķi pazīsti labāk par mani — mana vieta ir stūrmaņa kabīnē. Tāpēc es lasīšu, bet tu pārbaudīsi.
Kapteinis atvēra mapi un sāka ar pirmo lapu:
— K-l. Virziena darbības kompass, tips D, viens.
— Ir, — Paiks sacīja.
— K-2. Virziena un attāluma indikators, elektroniskais, tips Džī-Džī, viens.
— Ir.
— K-3. Kreisā un labā borta gravimetriskie mērītāji, Kenisija modelis, viens pāris.
— Ir.
Pīzleiks uzlika galvu uz Maknauta ceļgaliem, paskatījās viņam sejā ar saprotošām acīm un klusu iegaudojās. Viņš sāka apjēgt, ar ko nodarbojas šie divi. Apnicīgā pārbaude bija velnišķīgi garlaicīga rotaļa. Maknauts mierinoši uzlika roku uz Pīzleika galvas un sāka gumzīt suņa ausis, stieptā balsī nosaukdams priekšmetu pēc priekšmeta.
— K-187. Putugumijas spilveni, divi, uz pilota un otrā pilota krēsla.
— Ir.
Tajā laikā, kad pirmais virsnieks Gregorijs atgriezās kuģī, viņi jau bija tikuši līdz mazajai iekšējo radiosakaru kabīnei un rakņājās tur pa pustumsu. Pīzleiks, neizsakāma riebuma pārņemts, jau sen bija viņus pametis.
— M-24. Rezerves skaļruņi, trīscollīgi, tips T-2, komplekts no sešiem gabaliem, viens.
— Ir.
Aiz pārsteiguma iepletis acis, Gregorijs ielūkojās kabīnē un jautāja:
— Kas te notiek?
— Visā drīzumā pie mums ieradīsies ģenerālā inspekcija, — paskatīdamies pulkstenī, Maknauts atbildēja. — Ej pārbaudi, vai krāsa ir atvesta, un, ja nav, noskaidro, kāpēc. Bet pēc tam nāc šurp un palīdzi man — Paikam jānodarbojas ar citām lietām.
— Tātad atvaļinājumi uz pilsētu tiek atcelti?
— Protams, līdz tam laikam, kamēr nebūs aizvācies šis slotu priekšnieks un ķēķu pārzinis. — Kapteinis pagriezās pret Paiku. — Kad būsi pilsētā, pacenties sameklēt un nosūtīt uz kuģi iespējami vairāk puišu. Nekādi iemesli vai paskaidrojumi netiek ņemti vērā. Un lai būtu bez visādiem tur alibi un aizķeršanās. Tā ir pavēle!
Paika seja kļuva vēl nelaimīgāka. Gregorijs dusmīgi paskatījās uz viņu, izgāja, pēc mirkļa atgriezās un ziņoja:
— Krāsošanas materiāli būs klāt pēc divdesmit minūtēm. — Skumīgi viņš noraudzījās pakaļ aizejošajam Paikam.
— M-47. Telefona kabelis, vīts, ekranēts, trīs spoles.
— Ir, — Gregorijs sacīja, nolādēdams sevi. Kāds velns viņu dzina atgriezties uz kuģa tieši tagad!
Darbs turpinājās līdz vēlam vakaram un atsākās līdz ar saules lēktu. Šai laikā jau trīs ceturtdaļas komandas rāvās vaiga sviedros kā kuģa iekšienē, tā ārpusē, un visiem bija tāds izskats kā cilvēkiem, kas notiesāti katorgā par vēl neizdarītiem, bet iecerētiem noziegumiem.
Pa šaurajiem koridoriem un ejām puiši pārvietojās četrrāpus — tas lieku reizi pierādīja, ka
Zemes dzīvības augstāko formu pārstāvji paniski baidās no svaigas krāsas. Kapteinis bija, visiem dzirdot, paziņojis, ka pirmais, kas izsmērēs svaigo krāsu, samaksās par to ar desmit gadiem dzīves.
Otrās dienas vakarā kapteiņa ļaunās priekšnojautas sāka piepildīties. Viņi jau bija tikuši līdz virtuves inventāra saraksta devītās lapas beigām un šefpavārs Zans Blanšārs apstiprināja, ka nosauktie priekšmeti te patiešām atrodas, kad, paveikuši divas trešdaļas ceļa, viņi, tēlaini runājot, uzgrūdās uz rifiem un strauji nogāja dibenā.
Maknauts skumīgā balsī murmināja:
— V-1097. Dzeramā ūdens kauss, emaljēts, viens.
— Ir, — Blanšārs atbildēja, piesizdams kausam ar pirkstu.
— V-1098. Kasuns, viens.
— Kas? — Blanšārs jautāja, izbrīnā iepletis acis.
— V-1098. Kasuns, viens, — Maknauts atkārtoja. — Nu, ko tu blenz, it kā tevi zibens būtu ķēris? Te ir kuģa kambīze, vai ne tā? Un tu esi šefpavārs, ja? Kam citam vēl būtu jāzina, kas atrodas kambīzē? Nu, kur ir tas kasuns?
— Pirmoreiz par to dzirdu, — pavārs noteikti paziņoja.
— Nevar būt. Tas ir ievests kambīzes inventāra sarakstā, skaidri un gaiši ar mašīnu uzrakstīts: kasuns, viens. Inventāra saraksts tika sastādīts, kuģi pieņemot pirms četriem gadiem. Mēs paši esam pārbaudījuši, ka kasuns ir, un parakstījušies.
— Es ne par kādu kasunu neesmu parakstījies. — Blanšārs tiepīgi papurināja galvu. — Manā kambīzē tāda daikta nav.
— Paskaties pats! — Maknauts sacīja un piebāza inventāra sarakstu viņam pie deguna.
Blanšārs paskatījās un nicīgi nosprauslojās.
— Man te ir elektriskā krāsns, viena. Boileri, ar apvalkiem un mērierīcēm, viens komplekts. Ir pannas, sešas gabalas. Bet kasuna nav. Es nekad par to pat dzirdējis neesmu. Nav ne mazākā priekšstata, kas tas tāds. — Viņš izteiksmīgi noplātīja rokas. — Nav man kasuna, un viss!
— Bet kaut kur tam taču jābūt, — Maknauts pūlējās viņam iestāstīt. — Ja Kesidijs atklās, ka kasuns ir pazudis, būs baigais ļembasts!
— Meklējiet pats to kasunu! — Blanšārs dzēlīgi ieteica.
— Paklausies, Zan, tev ir Starptautiskās hoteļu asociācijas kulinārijas skolas diploms, tev ir Kor- donblē pavāru koledžas apliecība, galu galā — tev ir piešķirts Kosmiskās flotes ēdināšanas centra goda diploms ar trim cildinošām atsauksmēm, — Maknauts viņam atgādināja. — Un kā tad tu nezini, kur tev stāv kasuns!
— Velns lai parauj! — Blanšārs iebļāvās un sasita rokas. — Simto reizi atkārtoju, ka man nekāda kasuna nav! Un nekad nav bijis. Pats Eskuafjē nevarētu to atrast, jo manā kambīzē nekāda kasuna nav. Vai es esmu burvis, vai?
— Šis kasuns pieder pie virtuves inventāra, — Maknauts neatlaidās. — Un tam kaut kur jābūt, jo tas ir minēts kambīzes inventāra saraksta devītajā lappusē. Bet tas nozīmē, ka šim kasunam jāatrodas šeit un ka persona, kas atbildīga par tā glabāšanu, ir šefpavārs.
— Ne velna! Iekšējo sakaru pastiprinātājs — vai tad tas arī ir mans? — Blanšārs atkodās, norādīdams uz metāla kastīti kaktā pie griestiem.
Maknauts mazliet padomāja un samierinoši sacīja:
— Nē, tas ir Bērmena īpašums. Viņa saimniecība ir izkaisīta pa visu kuģi.
— Nu, tad prasiet viņam, kur viņš nogrūdis savu nolādēto kasunu! — Blanšārs ar neslēptu triumfu paziņoja.
— To es arī darīšu. Ja kasuns nav tavs, tad tam jābūt Bērmena ziņā. Tikai vispirms tiksim galā ar virtuvi. Ja Kesidijs neredzēs glabāšanā sistēmu un rūpību, viņš mani degradēs par ierindnieku. — Kapteinis atkal iebāza degunu sarakstā. — V-1099. Suņa kaklasiksna ar uzrakstu, ādas, ar bronzas apkalumiem, viena. Vari to nemeklēt, Zan. Es tikko to redzēju Pīzleikam ap kaklu. — Maknauts pievilka akurātu ķeksīti pie kaklasiksnas un turpināja: — V-1100. Grozs sunim, pīts, no klūgām, viens.
— Te tas ir, — pavārs sacīja, ar kāju iesperdams grozu kaktā.
— V-1101. Putugumijas spilvens, komplektā ar grozu, viens.
— Puse spilvena, — Blanšārs viņu izlaboja. — Pa četriem gadiem Pīzleiks otru pusi ir nograuzis.