— Varbūt Kesidijs at|aus mums izrakstīt no noliktavas jaunu. Nu labi, tas nav svarīgi. Kamēr ir kaut puse, viss kārtībā. — Maknauts piecēlās un aizvēra mapi. — Tātad ar virtuvi esam tikuši galā. Iešu parunāšu ar Bērmenu par pazudušo inventāru.
'Bērmens izslēdza UAF uztvērēju, noņēma austiņas un jautājoši palūkojās uz kapteini
— Apskatot kambīzi, tika konstatēts, ka trūkst viena kasuna, — Maknauts paskaidroja. — Kā tu domā, kur tas varētu būt?
— Kā lai es to zinu? Kambīzē ir Blanšāra valstība.
— Ne gluži. Tavi kabeļi iet caur kamblzi. Tev tur ir divi strāvas saņēmēji, automātiskais pārslēgs un iekšējo sakaru pastiprinātājs. Tātad — kur atrodas kasuns?
— Pirmoreiz par to dzirdu, — Bērmens apjucis noteica.
— Beidz runāt muļķības! — Maknauts uzbrēca, galīgi izvests no pacietības. — Man pietiek jau ar Blanšāra murgošanu! Pirms četriem gadiem kasuns mums ir bijis, pilnīgi noteikti. Paskaties inventāra sarakstā! Sī ir saraksta kuģa kopija, viss inventārs ir pārbaudīts, un apakšā stāv mans paraksts. Tātad paraksts dots arī par kasunu. Tādēļ tam kaut kur jābūt, un tas ir jāatrod līdz Kesidija atbraukšanai. _
— Man ļoti žēl, ser, — Bērmens izteica savu līdzjūtību, — bet es nekā nevaru jums palīdzēt.
— Padomā vēl, — Maknauts ieteica. — Kuģa priekšgalā ir novietots virziena un attāluma mērītājs. Kā jūs to saucat?
— Virzats, — Bērmens atbildēja, nesaprazdams, kurp tēmē viltīgais kapteinis.
— Bet kā tu sauc šo daiktu? — Maknauts turpināja, norādīdams uz pulsa raidītāju.
— Puliņš.
— Kādi bērnišķīgi vārdiņi, ko? Virzats un puliņš. Bet tagad sasprindzini savas smadzeņu krokas un atceries, kā saucās kasuns pirms četriem gadiem!
— Cik man zināms, — Bērmens padomājis atbildēja, — mums nekad nav bijis nekā kasu- nam līdzīga.
— Tad kāpēc, — Maknauts jautāja, — mēs esam par to parakstījušies?
— Es neesmu parakstījies. Tikai jūs esat visur parakstījies.
— Jā, bet jūs visi tai laikā pārbaudījāt, kur kas atrodas. Pirms četriem gadiem, acīmredzot kambīzē, es nosaucu: «Kasuns, viens,» — un kāds no jums, tu vai Blanšārs, atbildēja: «Ir.» Es ticēju jums uz vārda. Man taču ir jātic dienestu priekšniekiem. Es esmu speciālists stūrmaņa profesijā, pazīstu visas navigācijas ierīces, bet no citām saprotu maz. Tātad man bija jāpaļaujas uz kāda vārdiem, kurš zināja vai kuram bija jāzina, kas ir kasuns.
Piepeši Bērmenam iešāvās prātā lieliska doma.
—> Paklausieties, kad kuģis tika apgādāts ar jaunu iekārtu, daudz visdažādāko ierīču un aparātu bija sakrauts gaiteņos, galvenās ieejas lūkas tuvumā un virtuvē. Atcerieties, kā mēs noņēmā- mies ar to šķirošanu, lai katru uzstādītu īstajā vietā. Šis pats kasuns tagad var atrasties diezin kur, tam nemaz nav jābūt pie manis vai Blanšāra.
— Es parunāšu ar citiem virsniekiem, — Maknauts piekrita. — Tas var būt pie Gregorija, Vorta, Sāndersona vai vēl pie kāda cita. Lai būtu kā būdams, mums šis kasuns jāatrod. Vai, ja tas ir nokalpojis savu laiku un kļuvis nelietojams, par to jāsastāda attiecīgs akts.
Kapteinis izgāja. Bērmens novaikstījās viņam pakaļ, uzlika austiņas un atkal ieslēdza radiouztvērēju. Apmēram pēc stundas Maknauts atgriezās ar drūmu seju.
— Neapšaubāmi, uz kuģa nav šādas ierīces, — viņš, jūtami sapīcis, pavēstīja. — Neviens par to nekā nav dzirdējis, vēl vairāk — neviens nevar pat iedomāties, kas tas tāds ir.
— Izsvītrojiet to no inventāra saraksta un ziņojiet par tā nozušanu, — Bērmens ierosināja.
— Tagad, kad mēs atrodamies kosmodromā? Tu zini tikpat labi kā es, ka par visiem valsts īpašuma nozušanas vai sabojāšanās gadījumiem jāziņo bāzei tūlīt pēc tam, kad tas noticis. Ja es teikšu Kesidijam, ka kasuns gājis zudumā tai laikā, kad kuģis atradās lidojumā, viņš tūlīt gribēs zināt, kur, kad un kādos apstākļos tas noticis un kāpēc par to nav informēta bāze. Iedomājies, kāds skandāls sacelsies, ja piepeši izrādīsies, ka šis daikts maksā pusmiljonu. Nē, es nevaru tik vienkārši tikt vaļā no šā kasuna.
— Bet ko tad lai dara? — Bērmens vientiesīgi jautāja, taisnā ceļā iesoļodams lamatās, ko bija izlicis atjautīgais kapteinis.
— Mums atliek tikai viens, — Maknauts paziņoja. — Tev jāuztaisa kasuns!
— Kam, man? — Bērmens izbijies jautāja.
— Jā, tev un nevienam citam! Jo vairāk tāpēc, ka es esmu gandrīz vai pārliecināts, ka kasuns pieder pie tava inventāra.
— Kāpēc jūs tā domājat?
— Tāpēc, ka tas ir tipisks bērnu vārdiņš, līdzīgs tiem, kurus tu man jau pateici. Esmu gatavs derēt uz mēneša algu, ka kasuns ir kaut kāda sarežģīta zinātniska ierīce. Varbūt tai ir sakars ar miglu. Teiksim, aklās nosēšanās aparāts.
— Aklās nosēšanās aparāts saucas taustenis, — radiovirsnieks informēja kapteini.
— Redzi nu! — Maknauts iesaucās, it kā Bērmena vārdi apstiprinātu viņa teoriju. — Tā ka ķeries pie darba un uzmeistaro labu kasunu. Tam jābūt gatavam rīt līdz sešiem vakarā un nogādātam manā kajītē apskatei. Un parūpējies par to, lai kasuns izskatītos pārliecinošs un iespaidīgs. Tas ir, es gribu teikt, lai tas izskatītos pārliecinošs darba momentā.
Bērmens piecēlās, nolaida rokas un aizsmakušā balsī sacīja:
— Kā es varu uztaisīt kasunu, ja pat nezinu, kāds tas izskatās?
— Kesidijs arī to nezina, — Maknauts, priecīgi smaidīdams, atgādināja. — Viņu vairāk par visu interesē skaits. Tādēļ viņš skaita priekšmetus, skatās uz tiem, apliecina, ka tie ir uz vietas, piekrīt ekspertiem par to nolietošanās pakāpi. Mums vajpg tikai sameistarot kādu mistisku daiktu un pateikt admirālim, ka tas ir kasuns.
— Svētais Mozu! — Bērmens no sirds izsaucās.
— Nepaļausimies uz bībeles personāžu apšaubāmo palīdzību, — Maknauts pārmetoši sacīja. — Labāk liksim lietā pelēkās šūnas, ar ko mūs apveltījis dievs tas kungs. Tūlīt pat ķeries pie sava lodāmura un līdz rītdienai sameistaro pirmklasīgu kasunu. Tā ir pavēle!
Kapteinis aizgāja, briesmīgi apmierināts ar sevi. Bērmens, palicis viens savā kajītē, ar nespodru skatienu ieurbās sienā un smagi nopūtās.
Kontradmirālis Veins U. Kesidijs ieradās tieši radiogrammā norādītajā laikā. Tas bija cilvēks ar sārtu seju, apaļu vēderiņu un miegainas zivs acīm. Viņš negāja, bet cienīgi soļoja.
— Sveicināts, kaptein, es esmu pārliecināts, ka pie jums viss ir pilnīgā kārtībā.
— Kā vienmēr, — Maknauts, ne aci nepamirkšķinājis, atbildēja. — Tas ir mans pienākums. — Viņa balsī skanēja nelokāma pārliecība.
— Lieliski! — Kesidijs atzinīgi atsaucās. — Man patīk virsnieki, kas nopietni izturas pret saviem saimnieciskajiem pienākumiem. Diemžēl daži nepieder pie tādiem.
Admirālis svinīgi uzkāpa pa trapu un caur galveno lūku cienīgi iesoļoja kuģa iekšienē. Viņa zivs acis tūlīt pat ievēroja svaigi krāsoto virsmu.
— Kā jums labāk patiktos sākt apskati, kaptein, no priekšgala vai astes?
— Inventāra saraksti sākas no priekšgala un iet uz asti, ser. Tādēļ labāk sākt ar priekšgalu, tā būs vienkāršāk.
— Lieliski. — Un admirālis pagriezies svinīgi aizsoļoja uz kuģa priekšgalu. Pa ceļam viņš apstājās, lai pabužinātu kaklu Pīzleikam, un pie viena uzmeta acis suņa siksnai. — Labi kopts suns, kaptein. Vai no tā ir kāds labums?
— Pīzleiks uz Mārdijas izglāba dzīvību pieciem ekipāžas locekļiem: riedams viņš deva trauksmes signālu, ser.