— Es ceru, ka šā notikuma detaļas ir ierakstītas kuģa žurnālā?
— Tieši tā, ser! Kuģa žurnāls atrodas stūrmaņa kabīnē un gaida jūsu apskati.
— Mēs to pārbaudīsim, kad pienāks laiks.
Iegājis priekšgala kabīnē, Kesidijs ierīkojās
pirmā pilota krēslā, paņēma kapteiņa pasniegto mapi un sāka pārbaudi.
— K-l. Virziena darbības kompass, tips D, viens.
— Te tas ir, ser, — Maknauts sacīja, norādīdams uz kompasu.
— Vai esat apmierināts ar tā darbu?
— Tieši tā, ser!
Inspicēšana turpinājās. Admirālis pārbaudīja iekārtu iekšējo sakaru kabīnē, skaitļošanas kabīnē
un citās vietās un beidzot nonāca līdz kamblzei. Pie plīts izgludinātā, žilbinoši baltā uzsvārcī stāvēja Blanšārs un raudzījās uz admirāli ar neslēptām aizdomām.
— V-147. Elektriskā krāsns, viena.
— Te tā ir, — pavārs sacīja, nicīgi piegrūdis plītij pirkstu.
— Vai esat apmierināts ar tās darbu? — Kesidijs jautāja, lūkodamies uz pavāru ar zivs acīm.
— Pārāk maza, — Blanšārs sacīja. Viņš izpleta rokas, it kā aptverdams visu kambīzi. — Viss ir pārāk mazs. Trūkst vietas. Nav kur apgriezties. Tā jau nav kambīzē, bet drīzāk suņa būdas bēniņi.
— Šis ir karakuģis, nevis pasažieru laineris, — Kesidijs atcirta. Pieri saraucis, viņš ielūkojās inventāra sarakstā. — V-148. Automātiskais pulkstenis un elektriskā krāsns kopējā blokā, viens komplekts.
— Te tie ir, — Blanšārs nosprauslojās, gatavs izsviest tos pa tuvāko iluminatoru, protams, ja Kesidijs uzņemtos samaksāt to vērtību.
Admirālis, nosaukdams priekšmetu pēc priekšmeta, tuvojās saraksta beigām, un nervu saspringums virtuvē pakāpeniski pieauga. Beidzot Kesidijs izteica liktenīgo frāzi:
— V-1098. Kasuns, viens.
— Velns lai parauj! — Blanšārs nikni iekliedzās. — Es jau tūkstoš reižu teicu un vēlreiz atkārtoju, ka …
— Kasuns atrodas radiokabīnē, ser, — Maknauts steidzīgi iestarpināja.
— Ak tā? — Kesidijs vēlreiz ielūkojās sarakstā. — Bet kāpēc tad tas skaitās virtuves inventārā?
— Pēdējā remonta laikā kasuns tika novietots kambīzē, ser. Tas ir viens no portatīvajiem aparātiem, ko var uzstādīt tur, kur tam atrodas vietiņa.
— Hm! Tad tas jāieved radiokabīnes inventāra sarakstā. Kāpēc tas nav izdarīts?
— Es gribēju saņemt jūsu norādījumu, ser.
Zivs ačteles mazliet atdzīvojās, tajās pavīdēja atzinība.
— Jā, patiešām, jums taisnība, kaptein. Es pats pārnesīšu kasunu uz citu sarakstu. — Admirālis pašrocīgi izsvītroja aparātu no devītā saraksta, parakstījās, ierakstīja to sešpadsmitajā sarakstā un atkal parakstījās. — Turpināsim, kaptein. V-1099. Kaklasiksna ar uzrakstu, ādas, ar bronzas… Nu, labi, es pats to tikko redzēju. Tā bija sunim ap kaklu.
Admirālis uzvilka ķeksīti pie kaklasiksnas. Pēc stundas viņš cēli iesoļoja radiokabīnē. Tās vidū, plecus izriezis, stāvēja Bērmens. Par spīti tam, ka poza bija visai apņēmīga, viņa rokas un kājas trīcēja, bet ieplestās acis neatkāpdamās sekoja Maknautam. Tajās bija lasāms mēms lūgums. Bērmens stāvēja kā uz oglēm.
— V-1098. Kasuns, viens, — Kesidijs nosauca balsī, kas necieta iebildumus.
Kustēdamies stūraini, kā slikti noregulēts robots, Bērmens pieskārās nelielai kastei ar daudzām skalām, slēdžiem un krāsainām spuldzītēm. Pēc ārējā izskata aparāts atgādināja radioama- tiera sameistarotu sulu spiedi. Radiovirsnieks no- klakšķināja divus slēdžus. Krāsainās spuldzītes atdzīvojās un sāka mirdzināties dažādās uguņu kombinācijās.
— Te tas ir, ser, — Bērmens ar pūlēm izteica.
— Ahā!.— Kesidijs noķērca un noliecās pie aparāta, lai to labāk apskatītu. — Es kaut kā neatceros tādu aparātu. Starp citu, pēdējā laikā zinātne iet uz priekšu tādiem sojiem, ka visu nemaz nevar atcerēties. Vai tas funkcionē normāli?
— Tieši tā, ser!
— Tas ir viens no nepieciešamākajiem aparātiem uz kuģa, — Maknauts piebilda, lai būtu pārliecinošāk.
— Kāds tad ir tā uzdevums? — admirālis jautāja, dodams iespēju radiovirsniekam pasviest viņam priekšā gudrības pērli.
Bērmens nobālēja.
Maknauts steidzās viņam palīgā.
— Redziet, admirāl, sīka izskaidrošana prasītu pārāk daudz laika, jo aparāts ir ārkārtīgi sarežģīts, bet īsumā — kasuns ļauj panākt vajadzīgo līdzsvaru starp pretējiem gravitācijas laukiem. Dažādie krāsaino uguņu savienojumi norāda gravitācijas lauku nelīdzsvarotības pakāpi un intensitāti jebkurā dotajā momentā.
— Tas ir ļoti smalks aparāts, kas pamatojas uz Finaglē konstanti, — Bērmens piebilda pēkšņā izmisīgas drosmes uzplūdā.
— Saprotu, — Kesidijs pamāja, nesapratis neviena vārda. Viņš ierīkojās ērtāk krēslā, pievilka ķeksīti pie kasuna un turpināja inventarizāciju. — C-44. Komutators, automātiskais, iekšējo sakaru četrdesmit numuriem, viens.
— Te tas ir, ser.
Admirālis paskatījās uz komutatoru un atkal iegremdējās sarakstā. Virsnieki izmantoja šo mirkli, lai noslaucītu nosvīdušās sejas.
Tātad — uzvara gūta.
Viss kārtībā.
Kontradmirālis atstāja kosmosa kuģi «Bastlers» apmierināts, izteicis kapteinim veselu lērumu komplimentu. Nepagāja ne stunda, kad visa komanda jau atkal bija pilsētā, steigdamās atgūt zaudēto laiku. Maknauts izbaudīja pilsētas priecīgās ugunis pārmaiņus ar Gregoriju. Nākamās piecas dienas uz kuģa valdīja miers un klusums.
Sestajā dienā Bērmens ienesa kapteiņa kajītē radiogrammu, nolika to uz galda un apstājās, gaidīdams Maknauta reakciju. Radiovirsnieka seja bija apmierināta kā cilvēkam, kura tikumība apbalvota pēc nopelniem.
KOSMISKAS FLOTES STABA MĪTNE UZ ZEMES BASTLERAM PUNKTS ATGRIEZIETIES NEKAVĒJOTIES UZ KAPITALO REMONTU IEKĀRTĀS NOMAIŅU PUNKTS TIKS UZSTĀDĪTS JAUNĀKĀ MODEĻA DZINĒJS PUNKTS FELDMANS KOSMISKO OPERĀCIJU PĀRVALDE SIRISEKTORS
— Atpakaļ uz Zemi, — Maknauts ar laimīgu seju komentēja. — Kapitālais remonts — tas nozīmē vismaz mēnesi atvaļinājuma. — Viņš paskatījās uz radiovirsnieku. — Nodot dežurējošajam virsniekam manu rīkojumu: nekavējoties gādāt, lai viss personālais sastāvs atgrieztos uz kuģa. Kad cilvēki uzzinās izsaukuma iemeslu, viņi skries šurp pa kaklu pa galvu.
— Tieši tā, ser, — Bērmens pasmīnēja.
Pēc divām nedēļām, kad Sīridroms bija palicis tālu aiz muguras, bet priekšgala zvaigžņotās debess sektorā kā maza zvaigznīte jau bija redzama Saule, komanda vēl joprojām smaidīja. Priekšā vienpadsmit nedēļas lidojuma, bet šoreiz bija vērts paciesties. Lidojam mājup! Urā!
Smaidi nozuda, kad vienreiz vakarā Bērmens atnesa nepatīkamu ziņu. Viņš ienāca kapteiņa kajītē, apstājās telpas vidū un, kodīdams apakšlūpu, gaidīja, kad kapteinis pabeigs ierakstu kuģa žurnālā.
Beidzot Maknauts nolika žurnālu malā, pacēla acis un, ieraudzījis Bārmeņu, sarauca pieri.
— Kas noticis? Vai vēders sāp?
— Nepavisam ne, ser. Es tikai domāju.
— Vai tad tas ir tik sāpīgi?
'— Es domāju, — Bērmens aizkapa balsī turpināja. — Mēs atgriežamies uz Zemi, lai nodotu kuģi kapitālajā remontā. Vai jūs saprotat, ko tas nozīmē? Mēs kuģi atstāsim, un to okupēs ekspertu orda. — Viņš uzmeta kapteinim traģisku skatienu. — Es teicu: ekspertu.
— Protams, ekspertu, — Maknauts piekrita. — Iekārtu nevar uzstādīt un pārbaudīt grupa kretīnu.
— Būs vajadzīgs kaut kas vairāk nekā zināšanas un kvalifikācija, lai uzstādītu un noregulētu mūsu kasunu, — Bērmens atgādināja. — Lai to izdarītu, jābūt ģēnijam.