Maknauts parāvās atpakaļ, it kā viņam pie deguna būtu piegrūsta degoša pagale.
— Mans dievs! Es pavisam biju aizmirsis par to daiktu. Jā, kad mēs atgriezīsimies uz Zemes, diez vai mums izdosies satriekt šos puišus ar saviem zinātniskajiem sasniegumiem.
— Nē, ser, neizdosies, — Bērmens apstiprināja. Viņš nepiebilda vārdu «vairāk», taču viņa seja daiļrunīgi sacīja: «Tu pats mani iepini šajā netīrajā lietā, tagad pats arī palīdzi tikt cauri ar veselu ādu.»
Viņš pagaidīja dažas sekundes, kamēr Maknauts kaut ko drudžaini domāja, un tad jautāja: — Ko jūs ieteicat, ser?
Kapteiņa seja piepeši atplauka smaidā, un viņš atbildēja:
— Izjauc šo velnišķīgo aparātu un iesvied dcz- integratorā.
— Tas problēmu neatrisinās, ser. Tik un tā mums trūks viena kasuna.
— Nekas tamlīdzīgs. Es ziņošu uz Zemi, ka tas izgājis no ierindas grūtos kosmiskā lidojuma apstākļos. — Kapteinis izteiksmīgi pamirkšķināja Bērmenam. — Mēs taču tagad atrodamies brīvā lidojumā, vai ne tā? — To pateicis, viņš paņēma radiogrammu bloknotu un sāka rakstīt, neievērodams līksmo izteiksmi Bērmena sejā.»
K. K. BASTLERS KOSMISKAS FLOTES STABAM UZ ZEMES PUNKTS APARATS V-1098 KASUNS VIENS SASĶIDA SASTĀVDAĻAS NO MILZĪGA GRAVITĀCIJAS SPIEDIENA LIDOJUMA LAIKĀ CAUR DUBULT- SAUĻU HEKTORS MEID20RS MAINORS LAUKU PUNKTS MATERIALS IZMANTOTS KA KURINĀMAIS REAKTORAM PUNKTS LŪDZAM NORAKSTĪT PUNKTS MAKNAUTS BASTLERA KOMANDIERIS
Bērmens izskrēja no kapteiņa kajītes un nekavējoties noraidīja ziņojumu uz Zemi. Divas dienas pagāja pilnīgā mierā. Trešajā dienā viņš atkal ieradās pie kapteiņa, noraizējies un satraukts.
— Cirkulārā radiogramma, ser, — viņš ziņoja, pasniegdams lapiņu.
KOSMISKĀS FLOTES 5TĀBS UZ ZEMES NORAIDĪŠANAI UZ VISIEM SEKTORIEM PUNKTS ĻOTI STEIDZAMI ĀRKĀRTĪGI SVARĪGI PUNKTS VISIEM KUĢIEM NEKAVĒJOTIES NOSĒSTIES TUVĀKAJOS KOSMODROMOS PUNKTS NEPACELTIES LIDZ TURPMĀKAJAM RĪKOJUMAM PUNKTS VELINGS ZEMES GLABSANAS DIENESTA KOMANDIERIS
— Kaut kas ir noticis, — Maknauts sacīja, starp citu, nemaz neuztraukdamies. Viņš devās uz stūrmaņa kabīni, Bērmens viņam līdzi. Tur kapteinis papētīja kartes un uzgrieza iekšējā telefona numuru. Kad atsaucās Paiks, Maknauts sacīja:
— Paklausies, Paik, ir saņemts trauksmes signāls. Visiem kuģiem nekavējoties jānosēžas tuvākajos kosmodromos. Mums nāksies nosēsties Zakstedportā, apmēram trīs dienu lidojuma attālumā no šejienes. Nekavējoties maini kursu, septiņpadsmit grādu pa labi, inklinācija desmit. — Viņš nosvieda klausuli un norūca: — Man nekad nav patikusi Zakstedporta. Smirdošs ūķis. Pagalam mūsu mēnesis atvaļinājuma. Varu iedomāties, kāds būs komandas noskaņojums. Starp citu, nevaru viņiem to pārmest.
— Kā jūs domājat, ser, kas ir noticis? — Bērmens jautāja. Viņš izskatījās nemierīgs un sapīcis.
— Dievs vien to zina. Pēdējo reizi cirkulārā radiogramma tika izsūtīta pirms septiņiem gadiem, kad «Stāreiders» eksplodēja pusceļā starp Zemi un Marsu. Štābs pavēlēja visiem kuģiem palikt kosmodromos, kamēr tiks noskaidrots katastrofas cēlonis. — Maknauts paberzēja zodu, mazliet padomāja un turpināja: — Bet gadu pirms tam bija cirkulārā radiogramma, kad kosmosa kuģī «Blougans» visa komanda sajuka prātā. Vispār, lai tas būtu kas būdams, lieta ir nopietna.
— Vai tas nevar būt kosmiskā kara sākums?
— Ar ko? — Maknauts nicīgi atmeta ar roku. — Nevienam nav tādas flotes kā mums. Nē, tas ir kaut kas tehnisks. Radio agri vai vēlu mums pavēstīs iemeslu. Vēl pirms mūsu nosēšanās Zak- stedā.
Patiešām, drīz viņiem paziņoja. Jau pēc sešām stundām Bērmens iedrāzās kapteiņa kajītē ar šausmās izvaibstītu seju.
— Nu, kas tad atkal noticis? — Maknauts jautāja, dusmīgi lūkodamies uz satraukto radio- virsnieku.
— Tas ir kasuns, — Bērmens tikko spēja parunāt. Viņa rokas konvulsīvi raustījās, it kā viņš kratītu nost neredzamus zirnekļus.
— Nu, un tad?
— Tā ir bijusi mašīnraksta kļūda. Inventāra sarakstā vajadzēja būt rakstītam «k. suns», nu, kuģa suns.
Kapteinis joprojām raudzījās Bērmenā ar nesaprotošu skatienu.
— Kuģa suns? — viņš pārjautāja.
— Paskatieties pats! — Ar šiem vārdiem Bērmens nosvieda radiogrammu uz galda un aši izmetās no kajītes, aizmirsdams aizvērt durvis. Maknauts neapmierināti kaut ko norūca un sāka blenzt uz radiogrammu.
KOSMISKĀS FLOTES STĀBS UZ ZEMES BASTLE-
RAM PUNKTS SAKARĀ AR JOSU ZIŅOJUMU PAR
V-1098 KUĢA SUŅA PIZLEIKA BOJĀ EJU PUNKTS
NEKAVĒJOTIES PA RADIO SĪKI ZIŅOJIET PAR APSTAKĻIEM KĀDOS DZĪVNIEKS SASĶIDA SASTĀVDAĻAS NO MILZĪGA GRAVITĀCIJAS SPIEDIENA PUNKTS IZTAUJĀJIET KOMANDU UN ZIŅOJIET KĀDI SIMPTOMI PARĀDĪJUSIES EKIPĀŽAS LOCEKĻIEM NELAIMES BRIDI PUNKTS PILNĪGI SLEPENI ĀRKĀRTĪGI SVARĪGI VELINGS KOSMISKĀS FLOTES GLABSANAS DIENESTS UZ ZEMES
Ieslēdzies savā kajītē, Maknauts sāka grauzt nagus. Laiku pa laikam viņš pašķielēja uz tiem, pārbaudīdams, cik vēl palicis, un turpināja grauzt.
MAZLIET SMĒREĻĻAS
Kuģi viss dārdēja, gaudoja, džinkstēja. Tonis bija zems, tas atgādināja lielas ērģeļu stabules skanēšanu. Troksnis dunēja korpusa apšuvumā, vaidēja špantos, atbalsojās kaulos un nervos, spiedās nogurušajās ausīs, un nedzirdēt to nebija iespējams. Ne pēc nedēļas, ne mēneša vai gada. Un vēl jo vairāk pēc gandrīz četriem gadiem.
Nebija līdzekļa, kā atbrīvoties no trokšņa. Tas bija neizbēgams un nenovēršams, kad cilindrā no labi skaņu vadoša metāla tika iebāzts atomdzi- nējs.
Uz pirmā kuģa žvarkstoņa bija par simt herciem augstāka, minūti pēc minūtes, stundu pēc stundas — un kuģis tā arī neatgriezās. Droši vien vēl tagad, pēc trīsdesmit gadiem, tas joprojām gaudo, neviena nedzirdēts, bezgalīgajos kosmosa tuksnešos.
Otrajam kuģim dzinēja nodalījums tika apsists ar biezu tūbas slāni un pie sprauslām bija krama segums. Zema skaņa. Bites dūkoņa, pastiprināta divdesmit tūkstoš reižu. Arī bite neatgriezās savā stropā: pirms astoņpadsmit gadiem izlidojusi zvaigžņu laukā, tā tagad akli traucās bezgalībā, un tās skrējiens turpināsies simt, tūkstoš vai des- mittūkstoš gadu.
Bet trešais kuģis, trīcēdams no dārdoņas, lidoja atpakaļ — uz mājām. Taustīdams ceļu uz vēl neredzamo sarkanīgo punktu, kas bija iejucis zvaigžņu miglā, tas kā glābiņu alkstoša nomaldījusies dvēsele bija pilns apņēmības neiet bojā.
Trešais pēc skaita — tas taču kaut ko nozīmē!
Jūras braucējiem ir savi, jūrnieku ticējumi. Kosmonautiem — savi, kosmiskie. Kapteiņa kabīnē, kur, noliecies pār kuģa žurnālu, sēdēja Kinreds, māņticība bija iemiesojusies plakātinā:
TRĪS — LAIMĪGS SKAITLIS!
Viņi ticēja tam starta brīdī, kad bija deviņi. Viņi bija gatavi tam ticēt arī finišējot, kaut gan tagad bija palikuši vairs tikai seši. Bet starplaikā atgadījās — un varēja vēl atkārtoties — rūgtas neticības mirkļi, kad par katru cenu, ja. vajadzīgs — pat par dzīvības cenu, cilvēkiem gribējās tikt laukā no kuģa, un lai viss šis lidojums iet pie velna! Nežēlīgi mirkļi, kad cilvēki, tiekdamies atbrīvoties no mokošas audiofobijas, klaustrofobijas un citām slimīgām bailēm, uzsāka kautiņu ar saviem biedriem.
Kinreds rakstīja, bet pie viņa kreisās rokas spīguļoja pistoles tumšais tērauds. Acis raudzījās kuģa žurnālā, ausis ieklausījās dārdoņā. Troksnis varēja pavājināties, kļūt nevienmērīgs, aprimt pavisam — un klusuma svētība vienlaikus būtu lāsts. Iestājoties klusumam, varēja atskanēt pavisam citi trokšņi — lamāšanās, šāvieni, kliedzieni. Tā jau reiz bija noticis, kad sajuka prātā Veigarts. Tā varēja notikt atkal.