Arī paša Kinreda nervi nebija nekādā labajā stāvoklī: kad negaidot ienāca Bertelli, kapteinis sarāvās un viņa kreisā roka instinktīvi ķēra pēc pistoles. Taču viņš momentā savaldījās un, pagriezies ar visu grozāmo krēslu, ieskatījās ienācēja skumjajās, pelēkajās acīs.
— Nu, kā, vai parādījās?
Bertelli nesaprata. Garenā, bēdīgā seja ar iekritušajiem vaigiem vēl vairāk izstiepās. Lielās mutes kaktiņi noslīga lejup. Skumjajās acīs parādījās bezcerīgi apstulbusi izteiksme. Viņš bija pārsteigts un apjucis.
Kinreds nolēma precizēt:
— Vai Saule ir redzama uz ekrāna?
— Saule? …
Burkāniem līdzīgie Bertelli pirksti drudžaini savijās.
— Jā, mūsu Saule, idiot!
— Ak Saule! — beidzot viņš saprata, un viņa acis sajūsmā iepletās. — Es nevienam netiku jautājis.
— Bet es domāju, jūs esat atnācis pateikt, ka tā kļuvusi redzama.
— Nē, kaptein. Man tikai ienāca prātā: vai es nevaru jums kaut kā palīdzēt?
Parastās grūtsirdības vietā Bertelli sejā parādījās vientiesīgs smaids, kas liecināja par karstu vēlēšanos katrā ziņā pakalpot. Lūpu kaktiņi pacēlās augšup un aizvirzījās uz sāniem — tik tālu, ka ausis atkārās vēl vairāk, bet seja ieguva līdzību ar pārgrieztu meloni.
— Paldies, — mazliet atmaidzis, Kinreds sacīja. — Pagaidām nav vajadzīgs.
Bertelli atkal pārņēma mokošs apjukums. Viņa seja lūdzās žēlsirdību un piedošanu. Mazliet pa- mīņājies ar savām lielajām, neveiklajām kājām, viņš izgāja, paslīdēja uz šaurā koridora tērauda grīdas un tikai pašā pēdējā brīdī, dārdinādams ar smagajiem zābakiem, brīnumainā kārtā saglabāja līdzsvaru. Nebija tāda gadījuma, ka kāds cits šajā vietā būtu paslīdējis, bet ar Bertelli tas notika vienmēr.
Piepeši Kinreds pieķēra sevi, ka smaida, un steigšus pieņēma drūmi noraizējušos sejas izteiksmi. Simto reizi viņš pārlaida acis ekipāžas
locekļu sarakstam, bet nesaskatīja tajā neko vairāk kā deviņdesmit deviņās iepriekšējās reizēs. Mazs stabiņš, kurā trīs vārdi no deviņiem izsvītroti. Un tā pati rindiņa saraksta vidū: Enriko Bertelli, trīsdesmit divi gadi, psihologs.
Pēdējais apzīmējums šķita galīgi neatbilstošs. Ja Bertelli ir psihologs vai vispār kaut ko sajēdz no zinātnes, tad viņš, Roberts Kinreds, ir zila žirafe. Gandrīz četrus gadus viņi bija pavadījuši ieslēgti šajā gaudojošajā cilindrā — seši cilvēki, izraudzīti no visas milzīgās cilvēces, seši, kurus uzskatīja par Zemes sāli, cilvēku cilts krējumu. Taču šie seši bija pieci plus viens muļķis.
Te bija kaut kāds noslēpums. Kapteinis domāja par to brīžos, kad varēja atļauties aizmirst nopietnākas lietas. Noslēpums viņu vilināja, lika atkal un atkal iztēlē skatīt Bertelli, sākot ar viņa skumjajām acīm un beidzot ar lielajām, plakanajām pēdām. Retajās pārdomu minūtēs kapteinis atklāja, ka nemitīgi cenšas (pilnīgi bez jebkāda rezultāta) izprast Bertelli, saprast, kas viņš par cilvēku, pūlas to noskaidrot, koncentrējot uz viņu visas domas un uz laiku aizmirstot pārējos.
Kinreds nelaida garām izdevību viņu pavērot un vienmēr, to darot, jutās pārsteigts par tādu gara nabadzību — turklāt šis cilvēks taču bija zinātnieks, speciālists. Bertelli vērošana kapteini tā aizrāva, ka viņam pat prātā neienāca pavērot citus un noskaidrot, vai viņi to pašu vai ļoti līdzīgu iemeslu dēļ nerīkojas tāpat kā viņš.
Kad Kinreds gāja uz lenču, Mārsdens dežurēja pie vadības ierīcēm, bet Veils — dzinēja nodalījumā. Pārējie jau sēdēja mazajā ēdamtelpā. Kapteinis pamāja viņiem un apsēdās savā vietā.
Lielais, gaišmatainais Nilsens, atominženieris, kam darbu savienošanas kārtībā bija nācies kļūt
par botāniķi, nomērīja kapteini ar skeptisku skatienu un sacīja:
— Saules nav.
— Zinu.
— Bet vajadzēja būt.
Kinreds paraustīja plecus.
— Taču tās joprojām nav, — Nilsens neatstājās.
— Zinu.
— Un jūs tas nemaz neuztrauc?
— Nedzeniet velnu! — Un, atplēsis lenča paketi, Kinreds izbēra tās saturu plastmasas šķīvī ar vairākiem nodalījumiem.
«Bamm, bamm, bamm…» dārdēja grīda, griesti, sienas.
— Tātad es, pēc jūsu domām, dzenu velnu?
Nilsens paliecās uz priekšu un ar ļaunu skatienu gaidoši ieurbās kapteinī.
— Labāk paēdīsim, — ieteica Erams, vājš, melnmatains, nervozs kosmoģeologs, kas sēdēja blakus Nilsenam. — Jau tā ir nelabi.
— Nav ko apvārdot zobus. Es gribu zināt… — Nilsens atsāka.
Viņš apklusa, tāpēc ka Bertelli, nomurminājis: «Piedodiet!», viņam gar degunu sniedzās pēc sālstrauka, kas bija pieskrūvēts pie galda otra gala.
Atskrūvējis to, Bertelli ar sālstrauku rokā smagi zvēlās atpakaļ un bezmaz nogāzās uz grīdas. Viņš izbrīnā izbolīja acis, pielēca kājās, nolika sālstrauku, pabīdīja sēdekli uz priekšu, atkal apsēdās un nogrūda sālstrauku no galda. Aiz kauna nosarcis, viņš to pacēla ar tādu izskatu, it kā tas būtu nevis sālstrauks, bet liels spainis, uzkaisīja ēdienam sāli un, lai pieskrūvētu sālstrauku vecajā vietā, ar savu ķermeni aizsedza visu galdu. Beidzot viņš to pieskrūvēja un, pacēlis dibenu, no- šļūca no galda uz savu sēdekli, bet šoreiz nosēdās garām. Galu galā viņš atkal uzrausās uz sēdekļa, izgludināja neredzamu servjeti un pārlaida klātesošajiem tramīgu, vainīgu skatienu.
Dziļi nopūties, Nilsens viņam jautāja:
— Vai jūs esat pārliecināts, ka labi sasālījāt?
Grūtais jautājums noveda Bertelli strupceļā.
Viņš pievērsa acis savam šķīvim, uzmanīgi aplūkoja tā saturu.
— Šķiet, labi gan, pateicos jums.
Mitējies gremot, Nilsens pacēla acis un, sastapis Kinreda skatienu, jautāja:. — Kas šai cilvēkā ir tāds, kā nav citos?
Plati smaidīdams, Kinreds atbildēja:
— Es pats to gribētu izprast, pūlos jau sen, bet nesekmīgi.
Nilsena sejā pavīdēja kaut kas līdzīgs smaidam, un viņš atzinās:
— Es arī.
Bertelli klusēdams sparīgi ēda. Viņš to darīja, kā parasti, augstu pacēlis elkoņus, un viņa roka nedroši meklēja muti, kurai garām pabāzt karoti gluži vienkārši nebija iespējams.
Pieskāries ar zīmuļa galiņu ekrānam, Mārsdens sacīja:
— Lūk, šī sārtā, manuprāt. Bet varbūt man tikai tā liekas.
Kinreds noliecās un sāka skatīties ekrānā.
— Pārāk maza, pagaidām neko nevar pateikt. Kā kniepadatas galviņa.
— Tātad es velti cerēju.
— Varbūt arī ne velti. Iespējams, ka jūsu acīm krāsu jutība ir augstāka nekā manējām.
— Pajautāsim mūsu Sokratam, — Mārsdens ieteica.
Bertelli ņēmās aplūkot tikko samanāmo punktiņu, drīz pieiedams ekrānam klāt, drīz attālinādamies, skatīdamies te no vienas puses, te no otras. Beidzot viņš paraudzījās uz to, acis sagriezis šķībi.
— Tas droši vien ir kaut kas cits, — viņš sacīja, acīm redzami priecādamies par savu atklājumu. — Mūsu Saule taču ir oranži sarkana.
— Krāsa liekas sārtena ekrāna fluorescējošā pārseguma dēļ, — Mārsdens īgni paskaidroja. — Vai šis punkts ir sārts?
— Nevaru pateikt, — Bertelli satriekts atzinās.
— Tad ir gan palīdzētājs!
— Mēs varam tikai minēt, tā ir pārāk tālu, — Kinreds sacīja. — Ar vēlēšanos vien te nepietiek, nāksies pagaidīt, kamēr būsim piekļuvuši mazliet tuvāk.