— Man šī gaidīšana ir jau līdz kaklam, — ar naidu raudzīdamies uz ekrānu, sacīja Mārsdens.
— Bet mēs taču atgriežamies mājup, — Bertelli atgādināja.
— Es zinu. Tieši tas miani beidz nost.
— Vai tad jūs negribat atgriezties? — Bertelli neizpratnē jautāja.
— Pārlieku gribu. — Un Mārsdens sapīcis iebāza zīmuli kabatā. — Es domāju, atpakaļceļš būs vieglāks kaut vai tāpēc, ka tas ir ceļš uz mājām. Es maldījos. Es gribu zaļu zāli, zilas debesis un vietu, kur var brīvi kustēties. Es nespēju vairāk gaidīt.
— Bet es spēju, — Bertelli lepni sacīja. — Tāpēc, ka tas ir vajadzīgs. Ja es nespētu, tad sajuktu prātā.
— Nu, nu? — Mārsdens uzmeta Bertelli ironisku skatienu, un viņa sadrūmusī seja sāka mazliet noskaidroties. Beidzot viņam izlauzās strups smiekliņš. — Cik laika jums tam būtu vajadzīgs?
Joprojām smiedamies, viņš izgāja no vadības kabīnes un devās uz ēdamtelpu. Pagriezies ap stūri, viņš smējās jau pilnā balsī.
— Kas tur smieklīgs? — Bertelli izbrīnījies jautāja.
Atrāvis skatienu no ekrāna, Kinreds uzmanīgi paraudzījās viņā.
— Kā tas iznāk, ka ikreiz, kad kāds sāk…
— Ko, kaptein?
— Nē, nekas.
Kuģis drebēdams traucās uz priekšu: visas tā daļas un detaļas kauca un gaudoja.
Ieradās Veils — viņa dežūra bija beigusies, viņš gāja uz ēdamtelpu. Veils bija neliela auguma, ar platiem pleciem un spēcīgām rokām.
— Nu, kā ir?
— Mēs neesam pārliecināti. — Kinreds norādīja uz punktiņu, kas mirguļoja starp daudziem jo daudziem tam līdzīgiem. — Mārsdens domā, ka tā ir Saule. Varbūt viņam taisnība, bet varbūt arī ne.
— Vai jūs nezināt? — Veils jautāja, raudzīdamies uz Kinredu un nepievērsdams uzmanības ekrānam.
— Uzzināsim, kad pienāks laiks. Vēl par agru.
— Sākat citu meldiņu?
— Ko jūs ar to gribat teikt? — Kinreds asi jautāja.
— Pirms trim dienām jūs mums sacījāt, ka Saule var parādīties uz ekrāna kuru katru brīdi. Tas pacēla mūsu garastāvokli, — un mums tas bija vajadzīgs. Es neesmu radis činkstēt, bet man jāatzīstas: kaut kas tāds man bija vajadzīgs. — Viņš nomērīja Kinredu ar ļaunu skatienu. — Jo priecīgākas cerības, jo rūgtāka vilšanās.
— Bet es nejūtos pievīlies, — Kinreds sacīja. — Trīs dienas šurpu vai turpu — tas ir sīkums, ja ņemam vērā, ka atpakaļceļš ilgst divus gadus.
— Jā, ja kurss ir pareizs. Bet es neesmu par to pārliecināts.
— Tātad jūs domājat, ka es neesmu spējīgs dot pareizas koordinātes?
— Es tikai domāju, ka pat labākie no mums var kļūdīties, — Veils neatkāpās. — Vai tad abi pirmie kuģi neaizgāja pie senčiem?
— Ne jau navigācijas kļūdu dēļ, — Bertelli dziļdomīgi iestarpināja.
Veils saviebies pievērsās viņam:
— Ko tad jūs sajēdzat no kosmiskās navigācijas?
— Neko, — Bertelli atzinās, savilcis tadu grimasi kā cilvēks, kam rauj ārā gudrības zobu, un pamāja uz Kinreda pusi: — Bet viņš sajēdz.
— Jā?
— Atgriešanās maršrutu apreķinaja nelaiķis kapteinis Sendersons, — sacīja Kinreds, kura seja sāka tumši pietvīkt. — Es pārbaudīju aprēķinus vairāk nekā desmit reižu un Mārsdens arī. Ja jums ar to nepietiek, ņemiet un pārbaudiet tos pats.
— Es neesmu navigators, — Veils dusmīgi atteica.
— Tad aiztaisiet muti un klusējiet, lai citi…
— Bet es taču to nemaz nesmu atvēris! — pēkšņi sašuta Bertelli.
Pievērsies viņam, Kinreds jautāja:
— Ko jūs neesat atvēris?
— Muti, — Bertelli apvainoti sacīja. — Nezinu, kāpēc jūs man piekasāties. Visi man pie-
kasās.
— Jūs maldāties, — Veils teica. — Viņš…
— Nu, redzat, es maldos. Es vienmēr maldos. Man nekad nav taisnība.
Bertelli skaļi nopūtās un, smagi cilādams savas lielās kājas, ar cietēja izteiksmi sejā aizslāja projām.
Pavadījis viņu ar izbrīnītu skatienu, Veils sacīja:
— Izskatās pēc vajāšanas mānijas. Un tāds kā viņš skaitās psihologs! Taisni jāsmejas!
Veils piebāza seju pie ekrāna un sāka uzmanīgi skatīties.
— Kura tad, pēc Mārsdena domām, ir Saule?
— Lūk, šī, — Kinreds parādīja.
Veils ar plēsonīgu skatienu ieurbās mirgojošajā punktiņā un beidzot noteica:
— Labi, cerēsim, ka viņam taisnība.
Un izgāja.
Kinreds apsēdās un ar neko neredzošu skatienu cieši vērās ekrānā. Viņu nodarbināja problēma, kam varbūt bija jēga, bet varbūt arī nebija: kad zinātne kļūst par mākslu? Vai otrādi — kad māksla kļūst par zinātni?
Nākamajā dienā sajuka prātā Erams. Viņam sākās «čārlija» lēkme, tas pats sindroms, kas noveda pie bojā ejas Veigartu. Šai slimībai bija arī medicīnisks apzīmējums, bet to zināja tikai ļoti nedaudzi cilvēki, un vēl mazāk bija tādu, kas prata to izrunāt. Ikdienā to sauca par «čārliju» — pēc līdzības ar atgadījumiem senā, gandrīz jau aizmirstā karā, kad lielas kara lidmašīnas strēlnieks, kas atradās tās pakaļgalā un tika dēvēts par «astes Cārliju», pārlieku sadomājies par smago bumbu kravu un tūkstošiem galonu viegli detonējošās degvielas aiz savas kabīnes, kura atgādināja papagaiļa būri, piepeši sāka gaudot un sisties pret sava caurspīdīgā cietuma sienām.
Viss sākās ar epizodi, ļoti tipisku šai kosmiskajai slimībai. Erams sēdēja blakus Nilsenam un mierīgi ēda, rakādamies ar dakšiņu pa savu nodalījumos sadalīto plastmasas šķīvi tādā izskatā, it kā viņam galīgi nebūtu apetītes. Piepeši, neteicis ne vārda un nepārmainījies sejā, viņš atgrūda šķīvi, pietrūkās kājās un metās laukā no ēdamtelpas. Nilsens mēģināja viņu aizturēt, bet neiespēja. Erams kā trusītis, kas glābj savu ādu, līdzīgi lodei izspērās gaitenī un aizdrāzās pa eju uz lūku. Nilsens dzinās viņam pakaļ, Nilsenam sekoja Kinreds. Bertelli sastinga uz vietas, nepacēlis dakšiņu līdz mutei, un, stīvi blenzdams pretējā sienā, ar savām lielajām ausīm centās saklausīt no ejas atplūstošās skaņas.
Viņi saķēra Eramu tajā brīdī, kad viņš drudžainā steigā pūlējās pagriezt lūkas skrūvi aplamā virzienā. Viņš tik un tā nebūtu paguvis atvērt lūku, pat ja būtu griezis skrūvi pareizi. Erama šaurā, smalkā seja bija bāla, un viņš elsa aiz piepūles.
Pieskrējis klāt, Nilsens asi pavērsa viņu ar seju pret sevi un iesita pa žokli. Sitiens bija spēcī- gāks, nekā varēja likties, no malas skatoties. Erams, mazs un vājš, sagrīļojās un, zaudējis samaņu, kā maiss novēlās pie ejas priekšējām durvīm. Paberzējis pirkstu kauliņus, Nilsens nomurmināja kaut ko zem deguna un pārbaudīja, vai skrūve labi aizgriezta. Pēc tam viņš paņēma Eramu aiz kājām, bet Kinreds aiz pleciem, un viņi aiznesa to, gluži ļenganu, uz koju. Nilsens palika pieskatīt Eramu, bet Kinreds aizgāja pēc šļirces. Nākamās divpadsmit stundas Eramam vajadzēja
nogulēt. Tas bija vienīgais zināmais līdzeklis šādos gadījumos — mākslīgi izraisīts miegs, kas deva iespēju uzbudinātajām smadzenēm atpūsties un saspīlētajiem nerviem nomierināties.
Kad viņi atgriezās ēdamtelpā, Nilsens sacīja Kinredam:
— Labi vēl, ka viņš nepaķēfa līdz pistoli. Kinreds klusēdams pamāja. Viņš zināja, ko Nil- | sens ar to domāja. Veigarts, gatavodamies bēgt no kuģa ar gaisa pūsli pretī iluzorai brīvībai, nelaida viņus sev klāt, draudēdams ar pistoli. Mesties Veigartam virsū, neriskējot ar dzīvību, f nebija iespējams, un tādēļ nācās, atmetot jebkuru žēlumu, viņu nošaut, kamēr nav par vēlu. Veigarts pirmais no ekipāžas gāja bojā, un tas notika tikai divdesmit mēnešu pēc starta.