Viņi nevarēja pieļaut jaunu zaudējumu. Piecatā bija iespējams vadīt kuģi, kontrolēt tā kustību, i/,darīt nosēšanos. Pieci — tas bija absolūtais minimums. Četratā viņi būtu nolemti mūžīgai palikšanai milzīgajā metāla zārkā, kas akli dārdinātos starp zvaigznēm.
Ar šo problēmu bija saistīta vēl otra, kuru Kinreds tā arī nevarēja atrisināt >— vismaz ne tādā veidā, kas viņu apmierinātu. Vai vajadzētu izejas lūku turēt aizslēgtu un vienīgo atslēgu glabāt pie sevis? Vai pēkšņas avārijas gadījumā tas viņiem nemaksātu pārāk dārgi? Kas slēpj sevī vairāk riska — viena cilvēka neprātīgs bēgšanas mēģinājums vai šķērslis visu glābiņam?
Nu, pie velna! Tagad viņi lido mājup, un, kad būs aizlidojuši, viņš nodos kuģa žurnālu ar sīkiem pierakstiem, lai tad gudrākas galvas pašas tiek i'.ilā ar visu. Tas ir viņu pienākums, bet viņam, kapteinim, jānodrošina veiksmīga atgriešanās.
Kinreds palūkojās uz Nilsenu, redzēja viņa sejas sasprindzināto, drūmo izteiksmi un saprata, ka arī viņš domā par Veigairtu. Zinātnieki un inženieri ar savu augsti attīstīto intelektu būtībā ir tādi paši cilvēki kā visi. Par spīti zināšanām un gudrībai, viņi nevar sevi izolēt no pārējās cilvēces. Ārpus savu profesionālo interešu loka viņi ir parasti cilvēki ar tādām pašām rūpēm un pārdzīvojumiem kā pārējiem. Viņi nevar domāt tikai par savu specialitāti un aizmirst visu citu. Dažreiz viņi domā par citiem cilvēkiem, dažreiz paši par sevi. Nilsenam bija augsti attīstīts intelekts,j viņš bija gudrs un jūtīgs cilvēks — un tādēļ jo vairāk pakļauts briesmām sajukt prātā. Kinreds juta, ka Nilsens gan, ja skries uz lūku, neaizmirsīs paķert līdz pistoli.
Izturēt ilgo ieslodzījumu milzīgajā tērauda cilindrā, pa kuru dienu pēc dienas, stundu pēc stundas bez atelpas dimdina ducis velnu, varēja tikai trulāki cilvēki ar biezāku ādu — tādi, kurus mēdz saukt par āmurgalvām. Te arī bija gudriem prātiem ko padomāt. Muļķi ir pacietīgāki un izturīgāki par visiem pārējiem, taču no viņiem maz labuma; lai vadītu kuģi, nepieciešami gudri cilvēki, bet tiem vairāk izredžu sajukt prātā — kaut arī uz laiku, ne pavisam.
Kāds tad ir secinājums? Atbilde: ideālai kosmiskā kuģa ekipāžai jāsastāv no bezcerīgiem biezgalvjiem ar augstu intelektu — bet tās ir īpašības, kas viena otru izslēdz.
Piepeši kapteinim atausa gaisma. Vai te nav meklējams Bertelli noslēpuma atminējums? Tie, kas projektēja un būvēja kuģi un pēc tam komplektēja ekipāžu, bija ļoti āķīgi un tālredzīgi ļaudis. Neticami, ka viņi būtu izraudzījušies tādu kā Bertelli un viņiem būtu pilnīgi vienalga, kas no tā iznāks. Izvēle bijusi mērķtiecīga un rūpīgi pārdomāta — šajā ziņā Kinredam nebija nekādu šaubu. Varbūt divu kuģu zaudējums bija vadītājus pārliecinājis, ka, komplektējot ekipāžu, nevajag būt tik stingriem? Bet varbūt viņi ieskaitīja Bertelli komandā, lai paskatītos, kā sevi lidojumā parādīs muļķis?
Ja šis pieņēmums ir pareizs, tad viņi kaut ko ir sasnieguši — taču nedaudz. Droši vien Bertelli sajuks prātā un metīsies uz lūku pēdējais. Taču no tehnisko zināšanu viedokļa viņa labā nebija nekā, ko teikt. No visa tā, kas jāzina kosmiskās ekipāžas loceklim, Bertelli nezināja gandrīz neko un to, ko zināja, bija pārņēmis no citiem. Lai kādu darbu viņam uzdeva, viņš to virtuozi nopūdelēja. Vēl vairāk: ja Bertelli milzīgās, neveiklās ķepas rīkotos ar vadības svirām, tas būtu patiešām bīstami.
Tiesa, viņu mīlēja. Savā veidā viņš bija pat populārs. Viņš prata spēlēt vairākus mūzikas instrumentus, dziedāja aizlūzušā balsī, bija labs mīms, dīvaini ļodzīgi, papēžus piesizdams, uzdejoja citiem par prieku. Kad nepatika, kādu viņš pirmajā laikā izraisīja komandas biedros, pārgāja, Bertelli visiem sāka likties jocīgs un žēlojams. Bija neērti just savu pārākumu pār viņu, jo grūti bija iedomāties tādu cilvēku, kas šo pārākumu nejustu.
«Kad kuģis atgriezīsies uz Zemes, vadītāji sapratīs: labāk, ja uz kuģa nav muļķu bez tehniskās izglītības,» ne visai pārliecināts nosprieda Kinreds. «Gudrie vīri izdarīja eksperimentu, bet no tā nekas nav iznācis. Nekas nav iznācis. Nekas nav iznācis…» Jo vairāk Kinreds to atkārtoja, jo mazāk pārliecināts jutās.
Ēdamtelpā ienāca Veils.
— Es domāju, ka jūs jau pirms minūtēm desmit esat beiguši.
— Viss kārtībā. — Nilsens piecēlās, nopurināja drusciņas un ar žestu uzaicināja Veilu apsēsties atbrīvotajā vietā. — Nu, es iešu pie dzinējiem.
Paņēmis šķīvi un paketi ar ēdienu, Veils apsēdās. Paskatījies uz Kinredu un Nilsenu, viņš jautāja:
— Kas noticis?
— Eramam «čārlijs», viņš ir gultā, — Kinreds atbildēja.
Veila sejā neatspoguļojās nekādas emocijas. Viņš asi iegrūda dakšiņu šķīvī un sacīja:
— Saule viņu izdziedinātu. Ieraudzīt Sauli — tas vajadzīgs mums visiem.
— Kosmosā ir miljoni sauļu, — Bertelli sacīja tādā tonī kā cilvēks, kas gatavs piedāvāt tās visas.
Nolicis elkoņus uz galda, Veils asi un daudznozīmīgi noteica: — Tā jau ir tā lieta!
Bertelli skatiens pauda galīgu apmulsumu. Viņš sāka nemierīgi stumdīt šķīvi un nejauši nogrūda no tā dakšiņu. Joprojām lūkodamies uz Veilu, viņš sataustīja dakšiņu, paņēma to aiz zariem, neskatīdamies iebāza kātu šķīvī un tad pacēla to pie mutes.
— Bet varbūt labāk ar otru galu? — Veils jautāja, ar interesi viņu vērodams. — Tas ir asāks.
Bertelli nolaida acis un sāka vērīgi aplūkot dakšiņu, viņa sejā pamazām parādījās izbrīnīta izteiksme. Bērnišķīgā bezpalīdzībā viņš noplātīja rokas, apveltīja galda biedrus ar savu parasto atvainojošos smaidu un tai pašā laikā it kā starp citu ar vienu īkšķa un rādītājpirksta kustību veikli ielika dakšiņu pareizi sev plaukstā.
Veils neredzēja šo kustību, bet Kinreds to ievēroja — un uz mirkli viņam radās dīvaina, grūti izskaidrojama sajūta, ka Bertelli pielaidis mazu nevērību, niecīgu kļūdu, kas varēja paslīdēt garām neievērota.
Kinreds jau bija savā kabīnē, kad pa iekšējo sakaru sistēmu izdzirdēja Mārsdena balsi:
— Erams pamodies. Vaigs viņam uztūcis, bet pats tā kā būtu atdzisis. Manuprāt, vairāk dauzīt viņu nevajag, vismaz pagaidām ne.
— Lai staigā, taču pieskatīsim viņu, — Kinreds izlēma. — Pasaki Bertelli, lai turas Erama tuvumā, — būs vismaz, ko darīt.
— Labi.
Mārsdens brīdi klusēja, tad paklusu sacīja:
— Veils ir tāds saskābis pēdējā laikā. Vai jūs esat ievērojis?
— Manuprāt, ar viņu viss kārtībā. Dažreiz nervozē, bet ne vairāk kā mēs visi.
— Var jau būt.
Mārsdena balss skanēja tā, it kā viņam gribētos vēl ko piebilst, taču viņš nekā vairāk neteica.
Pabeidzis žurnālā pēdējos šīsdienas ierakstus, Kinreds paskatījās spogulī un nolēma, ka vēl mazliet atliks skūšanos — tādu mazu greznību viņš varēja sev atļauties. Viņam nepatika skūties, taču ļaut bārdai augt nepietika drosmes. Dažādi cilvēki — dažādi uzskati.
Kapteinis atzvēlās savā grozāmajā krēslā un nodevās domām — sākumā par planētu, kas bija viņu mājas, tad par cilvēkiem, kas sūtīja kuģi kosmosā, pēc tam par cilvēkiem, kas tajā lidoja kopā ar viņu. Viņi, šie seši, kas pirmie sasniedza citu zvaigzni, tika rūpīgi un vispusīgi sagatavoti. Trīs no viņiem (profesionāli kosmonauti) ātrumā, lāču pamatīgi iepazinās ar kādu zinātnes nozari, bet otri trīs (zinātnieki) noklausījās atomtehni- kas vai kosmonavigācijas kursu. Katram divas specialitātes. Kinreds padomāja vēl mazliet un izlēma, ka uz Bertelli to nevar attiecināt.