Gatavošana lidojumam ar to vien neaprobežojās. Plikpaurains vecis, kādreizējais vājprātīgo nama pārzinis, lietpratīgi apmācīja viņus kosmiskās etiķetes jomā. Katrs, viņš skaidroja, zinās tikai savu biedru vārdu, vecumu, un specialitāti. Neviens nedrīkst citus izprašņāt vai mēģināt kaut ar acs kaktiņu ielūkoties viņu pagātnē. Kad cilvēka dzīve nav zināma, viņš teica, grūtāk atrast iemeslu iracionālam naidam, strīdiem un apvainojumiem. «Neuzpildītām» personībām mazāk pamata nonākt konfliktā. Tika piekodināts, ka neviens nedrīkst prasīt atklātību no otra.
Tādējādi Kinreds nevarēja uzzināt, kādēļ Veils ir pārlieku ātri sadusmojams, bet Mārsdens nepacietīgāks nekā pārējie. Viņam nebija ziņu par savu biedru pagātni, kuras varētu palīdzēt saprast, kāpēc Nilsens potenciāli ir visbīstamākais, bet Erams — visneizturīgākais. Un viņš nevarēja pastāvēt uz to, lai Bertelli izskaidrotu savu atrašanos uz kuģa. Līdz viņu misijas sekmīgai pabeigšanai katra ekipāžas locekļa agrākā dzīve palika paslēpta aiz blīva aizkara, caur kuru tikai dažreiz varēja saskatīt kaut ko nenozīmīgu.
Nodzīvojis plecu pie pleca ar šiem puišiem gandrīz četrus gadus, Kinreds viņus tagad pazina kā nevienu un tomēr ne tā, kā iepazīs kādā jaukā dienā Zemes zaļajās pļavās, kad lidojums būs kļuvis par pagātni, tabu tiks atcelts un viņi varēs dalīties atmiņās.
Kinredam patika domāt par šīm lietām, jo viņam bija radusies kāda ideja, kam viņš pēc atgriešanās gribēja pievērst speciālistu uzmanību. Ideja attiecās uz cietumniekiem, kas atrodas mūža ieslodzījumā. Kinreds neticēja, ka visi
noziedznieki ir muļķi. Droši vien daudzi no viņiem ir gudri cilvēki ar smalku dvēseles struktūru, tikai kaut kas tos nogrūdis no tā sauktā taisnā ceļa. Dažiem no viņiem, kad tie tika ieslēgti četrās sienās, sākās «čārlija» lēkme, viņi par katru cenu mēģināja izlauzties, metās ar dūrēm virsū uzraugiem — darīja visu ko, lai tikai izbēgtu; un tā rezultāts bija ieslodzījums viennīcā. Tas bija apmēram tāpat kā ārstēt saindēto ar vēl stiprāku tās pašas indes devu. Tā nedrīkst, nedrīkst! Kinreds bija par to cieši pārliecināts. Viņā bija kaut kas no reformatora.
Uz viņa darba galda vienmēr stāvēja paša sastādīta un ar roku akurāti pārrakstīta profilaktisku pasākumu programma tiem uz mūža ieslodzījumu notiesātajiem, kam draud ārprāts. Programmā bija paredzēta pastāvīga individuāla novērošana un savlaicīga darba terapijas pielietošana. Kāda ir šās programmas praktiskā vērtība, to Kinreds nezināja, taču tā izskatījās konstruktīva. Tas bija viņa mīļākais lolojums. Lai slaveni speciālisti izskata šo programmu un pārbauda praksē. Ja tā būs ko vērts (un Kinreds sliecās domāt, ka tā arī būs), viņu lidojums atnesīs pasaulei labumu vēl vienā, pavisam neparedzētā ziņā. Un kaut vai tikai tādēļ vien bija vērts paveikt šo lidojumu.
Kapteiņa domas pārtrauca Nilsena, Veila un Mārsdena negaidītā ierašanās. Aiz viņiem stāvēja Erams un Bertelli. Kinreds nepieceldamies izslējās krēslā un norūca:
— Vareni! Pie vadības pults — ne dvēselesl
— Es ieslēdzu autopilotu, — Mārsdens sacīja. — Tas noturēs kuģi kursā četras piecas stundas, jūs pats mums tā teicāt.
— Pareizi. — Kinreds pārlaida viņu sejām ciešu skatienu. — Nu, ko tad nozīmē šī drūmā depu- tācija?
— Beidzas ceturtā diena, — Nilsens sacīja. — Drīz sāksies piektā. Bet mēs joprojām meklējam Sauli.
— Nu, un tad? …
— Es neesmu pārliecināts, ka jūs zināt, kurp mēs lidojam.
— Bet es esmu pārliecināts.
— Vai tā ir patiesība, vai jūs tikai jaucat mums galvas?
Piecēlies kājās, Kinreds sacīja:
— Labi, pieņemsim, es atzīšos, ka mēs lidojam akli, ko jūs tad darīsiet?
— Uz šo jautājumu ir viegli atbildēt, — Nilsens teica tādā tonī kā cilvēks, kura ļaunākās bažas izrādījušās pamatotas. — Kad aizgāja bojā Sendersons, mēs par kapteini ievēlējām jūs. Mēs varam atcelt lēmumu un ievēlēt citu.
— Un pēc tam?
— Lidosim uz tuvāko zvaigzni un papūlēsimies atrast planētu, uz kuras mēs varētu dzīvot.
— Tuvākā zvaigzne ir Saule.
— Jā, ja mēs lidojam pa pareizu kursu, — Nilsens sacīja.
Izbīdījis vienu no galda atvilktnēm, Kinreds izņēma no tās lielu, sarullētu papīra lapu un at- rullēja to. Sīku kvadrātiņu tīklu, ko izraibināja daudzi krustiņi un punkti, šķērsoja nolaidena līkne — trekna, melna līnija.
— Lūk, te ir atpakaļceļa kurss. — Kinreds pēc kārtas ar pirkstu pabakstīja dažus krustiņus un punktus. — Tieši novērojot šos ķermeņus, mēs jebkurā brīdī varam noteikt, vai mūsu kurss ir pareizs. Tikai vienu mēs precīzi nezinām.
— Ko tad? — Veils jautāja, drūmi raudzīdamies uz karti.
— Mūsu ātrumu. To var izmērīt tikai ar piecu procentu novirzi uz vienu vai otru pusi. Es zinu, ka mūsu kurss ir pareizs, bet precīzi nezinu, cik esam nolidojuši. Tādēļ mēs gaidījām, ka ieraudzīsim Sauli pirms četrām dienām, bet tās vēl joprojām nav. Brīdinu jūs, ka tas tā var būt arī desmit dienas.
Skaidri izrunādams katru vārdu, Nilsens sacīja:
— Kad mēs aizlidojām no Zemes, zvaigznāji lika nofotografēti. Mēs nupat novietojām filmas uz ekrāna — nesakrīt.
— Kā tad var sakrist? — Kinreda balsī ieskanējās dusmas. — Mēs taču neatrodamies tajā pašā punktā. Noteikti būs perifērā nobīde.
— Lai arī mēs netikām īsti sagatavoti par stūrmaņiem, kaut ko tomēr sajēdzam, — Nilsens atcirta. — Jā, ir nobīde. Bet tā sākas no centra, kurš nepavisam nesakrīt ar sārto punktu, kas, pēc jūsu vārdiem, it kā ir Saule. Šis centrs atrodas apmēram pusceļā starp sārto punktu un ekrāna kreiso malu. — Un, nicīgi nosprauslājies, viņš piebilda: — Interesanti, ko jūs tagad teiksiet.
Kinreds smagi nopūtās un novilka ar pirkstu pa karti.
— Kā redzat, šī ir līkne. Lidojums no Zemes noritēja pa līdzīgu līkni, tikai izliektu uz pretējo pusi. Pakaļgala fotoobjektīvs ir fokusēts pēc kuģa ass. Kamēr mēs bijām dažus tūkstošus jūdžu no Zemes, tas bija pavērsts uz Saules pusi, bet, jo tālāk aizgāja kuģis, jo vairāk tā ass novirzījās. Tai laikā, kad mēs šķērsojām Plutona orbītu, tā norādīja jau velns zina kur.
Ielūkodamies kartē, Nilsens brīdi domāja un tad jautāja:
— Pieņemsim, ka es jums noticu. Cik ilgi tas var vilkties?
— Es jau teicu — desmit dienas.
— Gandrīz puse no šā laika ir pagājusi. Pagaidīsim, kamēr paies arī otra puse.
— Paldies! — Kinreds ironiski sacīja.
— Tad mēs vai nu pārliecināsimies, ka redzam Sauli, vai iecelsim jaunu kapteini un lidosim uz tuvāko zvaigzni.
— Kurš būs kapteinis? Vajag lozēt, — ierosināja aizmugurē stāvošais Bertelli. — Varbūt arī man izdosies kādu laiku komandēt kuģi!
— Lai dievs pasarga! — iesaucās Mārsdens.
— Mēs ievēlēsim to, kurš ir sagatavots labāk par pārējiem, — Nilsens sacīja.
— Bet tieši tāpēc jau mēs ievēlējām Kinredu, — Bertelli atgādināja.
— Iespējams. Bet tagad ievēlēsim kādu citu.
— Tad es pastāvu uz to, lai izskata arī manu kandidatūru. Viens muļķis var visu sabojāt ne sliktāk par otru.
— Nu, zābaks vīzei nav brālis, — pasteidzās bilst Nilsens, sirds dziļumos juzdams, ka visus viņa pūliņus Bertelli manāmi padara veltīgus. — ' Kad jūs kustināt ausis, tad gan es nevaru ar jums sacensties.
Viņš paskatījās uz pārējiem:
— Pareizi?
Biedri smaidīdami māja ar galvu.
Tā nebija Nilsena uzvara. Tā bija kāda cita uzvara.