Tikai tāpēc, ka viņi smaidīja.
Vakarā Bertelli sarīkoja kārtējās dzīres. Parasti tām iemesls bija viņa dzimšanas diena. Kaut kādā veidā viņš izmanījās četru gadu laikā nosvinēt septiņas dzimšanas dienas, un nezin kāpēc
neviens neuzskatīja par vajadzīgu tās skaitīt. Bet labāk jau nešaut pār strīpu, un šoreiz viņš paziņoja, ka izvirza kapteiņa postenim savu kandidatūru un tādēļ grib iegūt vēlētāju labvēlību — tas nebija sliktāks iemesls kā jebkurš cits.
Viņi uzposa ēdamtelpu, kā bija darījuši jau reižu divdesmit. Atkorķēja pudeli džina, izlēja līdzīgās daļās, drūmā saspringtībā izdzēra. Erams kā vienmēr ņēmās svilpot, atdarinādams putnu dziedāšanu, un saņēma parasto porciju pieklājīgu aplausu. Mārsdens skaitīja no galvas dzejolīti par mazās ubadzes brūnajām acīm. Kad viņš beidza, Nilsens bija jau tiktāl atkusis, ka savā dziļajā, skanīgajā basā nodziedāja divas dziesmas. Šoreiz viņš atjaunināja savu repertuāru un tika atalgots ar skaļiem aplausiem.
Tiesa, nebija Veigarta ar viņa burvju trikiem. Un koncertā nepiedalījās Dokinss un Sendersons. Taču, jau iepriekš priecājoties par premjera uzstāšanos, mazā skatītāju saujiņa uz brīdi aizmirsa tos, kuru nebija klāt.
Premjers? Bertelli, kurš gan cits! Šeit viņam nebija konkurences, un tieši tāpēc puiši viegli aprada ar šo lempi, izturējās pret viņu iecietīgi un varbūt bija pat iemīlējuši.
Kad tika sarīkotas dzīres sakarā ar nosēšanos uz nepazīstamas planētas, Bertelli gandrīz veselu stundu spēlēja oboju un taisīja ar to tādus trikus, kuru iespējamībai neviens no viņiem agrāk nebūtu ticējis. Pašās beigās viņš attēloja automobiļu sadursmi — trauksmīgu signalizēšanu, trieciena troksni un vadītāju niknu rāšanos. Nilsens toreiz aiz smiekliem gandrīz no krēsla novēlās.
Atpakaļceļā viņi bez kāda īpaša iemesla sarīkoja vēl divas trīs tādas vakarēšanas. Bertelli izņēma zobu protēzi (viņa seja uzreiz kļuva kā no gumijas) un sāka rādīt pantomīmu. Viņa rokas locījās kā čūskas. Viņš attēloja jūrnieku, kas, izkāpis krastā, meklē sev draudzeni. Atrod, seko tai, mēģina iepazīties, saņem noraidījumu, pierunā, iet ar meiču uz rēviju, pavada viņu mājup, uzkavējas pie sliekšņa un dabū zilumu zem acs.
Nākamajā reizē Bertelli izvēlējās pretējo lomu — kļuva par apaļīgu blondīni, kurai seko mīlas izslāpis jūrnieks. Bez vārdiem, ar žestiem, pozām un mīmiku, kas izteiksmības ziņā pilnīgi aizstāja runāšanu vai pat pārspēja to, viņš parādīja tos pašus notikumus, kas beidzās ar pļauku uz viņas mājas lieveņa.
Šoreiz Bertelli tēloja kautrīgu skulptoru, kas veido Milosas Veneras statuju. No iedomātiem māliem veidodams neesošo figūru, viņš to bikli glāstīja, nervozi plikšķināja, padarīja gandrīz redzamu. Viņš savēla plaukstās divas bumbas, katru lielgabala lodes lielumā, acis aizmiedzis, pieplakšķināja tās figūrai pie krūtīm, tad savirpi- nāja divas maziņas lodītes, kaunīgi pielipināja tās pie lielajām un ar maigām pirkstu kustībām izveidoja tām pareizo formu.
Divdesmit jautrības pilnas minūtes bija vajadzīgas Bertelli, lai gandrīz izveidotu figūru, pēc tam viņš piepeši satraukti sarosījās: paraudzījās tālumā, paskatījās aiz durvīm, palūkojās zem galda, lai pārliecinātos, ka ir vienatnē ar statuju. Beidzot nomierinājies, taču stipri apmulsis, viņš bikli piegāja pie Veneras, atkāpās, atkal sadūšojās, atkal nobijās, vēlreiz saņēma dūšu, bet kritiskajā brīdī tā viņam atkal saskrēja papēžos.
Veils deva Bertelli pikantus padomus, bet Nilsens, atgāzies krēslā, turēja vēderu — viņam no smiešanās smeldza diafragma. Beidzot sasparojies, Bertelli metās pie neredzamās statujas, pakrita, sapinies pats savās kājās, un nobrauca ar seju pa grīdas metāla plāksnēm. Nilsens bija bez elpas. Bertelli saskaities pietrūkās kājās, uzstiepa apakšējo lūpu uz degungala un, kustinādams ausis, kas atgādināja sikspārņa ausis, acis aizmiedzis, iebakstīja ar pirkstu statujā — Venerai uzradās naba.
Nākamajās dienās, atcerēdamies pantomīmu, puiši laiku pa laikam ar rokām veidoja gaisā neredzamus apaļumus vai grūda cits citam pirkstu vēderā. Iedomātā Venera uzjautrināja viņus līdz tam brīdim, kad beidzot parādījās ilgi gaidītā Saule.
Astotās dienas beigās kārtējās pārbaudes laikā Mārsdens atklāja, ka, uzliekot vienu no lilmām uz ekrāna un pieņemot par centru punktu, kas atradās divas collas pa kreisi no sārtās uguntiņas, kura bija kļuvusi ievērojami spilgtāka, zvaigznes filmā sakrīt ar zvaigznēm uz ekrāna. Viņš iekliedzās pilnā rīklē, un, izdzirduši šo bļāvienu, visi saskrēja pie viņa kuģa priekšgalā.
Tā patiešām bija Saule. Viņi skatījās uz to, aplaizīja no uztraukuma sakaltušās lūpas un skatījās atkal. Kad cilvēks ir iebāzts aizkorķētā pudelē, četri gadi zvaigžņu laukos var likties četrdesmit gadu ilgumā. Cits pēc cita viņi iegāja Kin- reda kabīnē un «gavilēdami atkal un atkal lasīja pie sienas piekārto plakātinu: TRĪS — LAIMĪGS SKAITLIS!
Ekipāžās garastavoklis paceļas nebijušos augstumos. Kuģa drebēšana un dārdoņa vairs nelikās uzmācīga — tagad tā viesa cerību.
Jauns saspringums, pavisam citāds nekā iepriekš, tina kamolā viņu līdz pēdējam saspīlētos nervus — pārāk ilgi viņi bija gaidījuši to, kam drīz vajadzēja piepildīties. Un tad beidzot viņi izdzirdēja uztvērējā tik tikko saklausāmo Zemes balsi. Tā kļuva ar katru dienu spēcīgāka un nu jau rēktin rēca no skaļruņa, bet priekšējo iluminatoru aizsedza planētas puse.
— No tās vietas, kur stāvu, es redzu laužu seju jūru, kas visas pievērstas debesīm, — diktors runāja. — Ne mazāk kā pusmiljons cilvēku ir sapulcējušies šeit šajā cilvēcei tik dižajā stundā. Tagad jūs kuru katru brīdi izdzirdēsiet dzinēju rēkoņu — pirmais kosmiskais kuģis atgriežas no lidojuma uz citu zvaigzni. Trūkst vārdu, lai izteiktu …
Visgrūtāk bija tūlīt pēc nosēšanās. Apdullinoši skaļa mūzika, apsveikumu gūzma, rokas spiedieni, runas, pozēšana fotoreportieriem, kinohronikai, televīzijai, neskaitāmi daudzajiem fotoama- tieriem.
Beidzot viss aiz muguras. Kinreds atvadījās no ekipāžas locekļiem. Viņa roka sajuta Nilsena spēcīgo lāča tvērienu, maigo un sirsnīgo Erama rokas spiedienu, biklo, kautrīgo Bertelli plaukstas pieskārienu.
Raudzīdamies viņa skumjajās acīs", Kinreds sacīja:
— Nu, tagad viņi kā vilki metīsies virsū datiem, ko mēs esam savākuši. Ceru, ka jūs pabeidzāt savu grāmatu?
— Kādu grāmatu?
— Nu, nu, mani jūs neapmānīsiet. — Kinreds daudznozīmīgi pamirkšķināja. — Jūs taču bijāt psihologa postenī, vai ne tā?
Atbildi viņš negaidīja. Savācis savus pierakstus, kapteinis devās uz Pārvaldi.
Benkrofts, kas pa šiem četriem gadiem nemaz nebija pārmainījies, smagi apsēdās aiz sava galda un ar vainīgi ironisku smaidu sacīja:
— Tu redzi savā priekšā resnu vīru, kas priecājas par paaugstinājumu un algas pielikumu.
— Apsveicu!
Kinreds nolika uz galda savu nesamo un arī apsēdās.
— Kā vienu, tā otru es ar prieku atdotu par jaunību un piedzīvojumiem.
Benkrofts uzmeta dzīvas ziņkāres pilnu skatienu Kinreda atnestajiem papīriem un turpināja:
— Man ir vesela kaudze jautājumu tev, taču es zinu, ka atbildes ir paslēptas kaut kur šajās lappusēs, un tu p;atlaban droši vien steidzies uz mājām.
— Pēc manis ieradīsies helikopters, ja tam izdosies izspraukties caur šo drūzmu gaisā. Man vēl ir minūtes divdesmit laika.
— Tad es tās izmantošu, — Benkrofts sacīja un, ieurbies Kinredā ar ciešu skatienu, paliecās uz priekšu. — Ko tu vari teikt par divu pirmo kuģu likteni?