Выбрать главу

— Mēs pārmeklējām septiņas planētas — nekādu pēdu.

— Tie nav nosēdušies, nav sadragāti?

— Nē.

— Tātad aizlidojuši tālāk?

— Acīmredzot.

— Kāpēc, kā tu domā?

Kinreds brīdi svārstījās, tad sacīja:

— Tas ir tikai mans pieņēmums. Es domāju, ka viņi pazaudēja vairākus cilvēkus — nu, nelaimes gadījumi, slimības un tamlīdzīgi. Bet palikušo bija par maz, lai vadītu kuģi.

Mirkli klusējis, viņš piemetināja:

— Mēs paši pazaudējām trīs.

— Slikti, — Benkrofts sadrūma. — Kurus?

— Veigartu, Dokinsu un Sendersonu. Veigarts aizgāja bojā vēl ceļā no Zemes. Viņam tā arī neizdevās ieraudzīt jaunu sauli, nemaz nerunājot par savējo. Pats izlasīsi — tur viss ir pierakstīts. t— Ar galvas mājienu Kinreds norādīja uz papīriem. — Abi pārējie gāja bojā uz ceturtās planētas, kuru es uzskatu par nederīgu apdzīvo- šanai.

— Kāpēc?

— Zem tās virsmas mitinās lieli, rijīgi radījumi. Augsnes slāņa biezums ir sešas collas, bet zem tā tukšumi. Sendersons gāja, skatījās un pēkšņi iegāzās tieši milzīgā, sarkanā, slapjā rīklē, kas viņu tūlīt aprija. Tās izmēri bija četras reiz desmit pēdas. Dokinss metās viņu glābt un iegāzās otrā rīklē — tādā pašā. — Sažņaudzis sakrustotos pirkstus, Kinreds pabeidza: — Neko nebija iespējams darīt, neko.

— Zēl viņu,]oti žēl. — Benkrofts skumji nogrozīja galvu. —Bet pārējās planētas?

— Četras ir nederīgas. Divas — kā pēc pasūtījuma.

— Tas jau ir kaut kas!

Benkrofts uzmeta skatienu nelielam pulkstenim, kas stāvēja uz viņa galda, un steidzīgi runāja:

— Tagad par kuģi. Tavos ziņojumos droši vien ir daudz kritisku piezīmju. Nekas nav pilnīgs,! pat labākais no tā, ko mums izdevies radīt. Kāds, pēc tavām domām, ir pats galvenais kuģa trūkums?

— Troksnis. No tā cilvēki zaudē prātu. Nepieciešams to likvidēt.

— Ne gluži, '— Benkrofts iebilda, i— Nāves klusums iedveš šausmas.

— Ja ne gluži, tad kaut vai daļēji, tā, lai tas būtu paciešams. Padzīvo tu tādā troksnī nedēļu, lad sapratīsi.

— Teikšu atkiati — negribētos vis. Sī problēma liek risināta, kaut arī lēnām. Izmēģinājumu stendā jau ir jauns, ne tik trokšņains dzinēja tips. Pats saproti, progress i— kā nekā pagājuši četri gadi.

— Tas ir pats nepieciešamākais, — Kinreds sacīja.

— Un ko tu teiksi par ekipāžu? — Benkrofts jautāja.

— Labākas vēl nav bijis.

— Arī mēs tā domājam. Šoreiz mēs nosmēlām cilvēces krējumu — citādi nevarēja rīkoties. Viņi visi savā nozarē ir visaugstākās klases speciālisti.

— Arī Bertelli?

— Es zināju, ka tu jautāsi par viņu. — Ben- l*rofts tā savādi pasmaidīja. — Vai gribi, lai es pastāstu?

— Es nevaru to prasīt, taču, protams, gribētos zināt, kāpēc jūs iekļāvāt ekipāžā balastu.

Benkrofts vairs nesmaidīja.

— Mēs bijām pazaudējuši divus kuģus. Viens varēja iet bojā nejauši. Divi ne. Grūti ticēt, ka sadursme ar meteorītu vai kāda līdzīga katastrofa, kuras varbūtība ir viens pret miljonu, varēja atgadīties divas reizes pēc kārtas.

— Es arī tam neticu.

— Mēs gadiem pētījām šo problēmu, v— Benkrofts turpināja, — un katrreiz saņēmām vienu un to pašu atbildi: vaina nav kuģī, bet cilvēkos. Izdarīt četrus gadus ilgu eksperimentu ar dzīviem cilvēkiem mēs 'negribējām, un mums neatlika nekas cits kā tikai domāt un minēt. Un tad vienreiz pilnīgi nejauši mēs uztaustījām ceļu, kas veda uz problēmas atrisinājumu.

— Kādā veidā?

— Mēs sēdējām šeit un droši vien simto vai divsimto reizi lauzījām galvas par nolādēto problēmu. Piepeši šis pulkstenis apstājās. — Benkrofts norādīja uz pulksteni savā priekšā. — Puisis, vārdā Viteikers, no kosmiskās medicīnas zinātniskās pētniecības stacijas to uzvilka, pakratīja, un pulkstenis sāka iet. Un tad Viteikeram atausa gaisma. — Paņēmis pulksteni, Benkrofts atvēra mugurpuses vāciņu un parādīja Kinredam mehānismu. — Ko tu redzi?

— Zobratiņus un ritenīšus.

— Un vajrāk neko?

— Pāris atsperu.

— Vai esi pārliecināts, ka tas ir viss?

— Katrā ziņā viss, kas ir svarīgs, — Kinreds noteikti atbildēja.

— Tā tikai liekas, — Benkrofts sacīja. — Tu pieļāvi tādu pašu kļūdu kā mēs, kad gatavojām ceļam abus pirmos kuģus. Mēs uzbūvējām milzīgu metāla pulksteni, kur zobratiņi un ritenīši bija cilvēki. Zobratiņi un ritenīši no miesas un asinīm, izraudzīti ar tādu pašu rūpību, kā tiek izraudzītas detaļas augstas precizitātes hronometram. Taču pulkstenis apstājās. Mēs nebijām pamanījuši to, ko piepeši aptvēra Viteikers.

— Kas tad tas bija?

— Mazliet smēreļļas, — Benkrofts pasmaidīdams sacīja.

— Smēreļļas? — izsliedamies krēslā, Kinreds izbrīnīts jautāja.

— Mūsu kļūme bija pilnīgi saprotama. Mēs, tehnikas cilvēki, kas dzīvojam tehnikas ēra, sliecamies domāt, ka it kā mēs būtu visa cilvēce. Taču tas nepavisam tā nav. Iespējams, ka mes esam nozīmīga cilvēces daļa, bet ne vairāk. Pie civilizācijas obligāti piederīgi ir arī citi — mājsaimniece, taksometra vadītājs, pārdevēja, pastnieks, medicīnas māsa. Civilizācija būtu īsta elle, ja nebūtu miesnieka, maiznieka, policista, bet būtu tikai cilvēki, kas spaida skaitļotāju pogas. Mēs saņēmām mācību, kas dažam no mums bija ļoti vajadzīga.

— Tur kaut kas ir, — Kinreds atzina, — kaut arī es nesaprotu, kas tieši.

— Mums bija jāatrisina arī otra problēma, — Benkrofts turpināja. — Kas var kalpot par smēreļļu cilvēkiem — zobratiņiem un ritenīšiem? Atbilde: tikai cilvēki. Kādi cilvēki veic smēreļļas lomu?

— Un tad jūs nez no kurienes izrāvāt Bertelli?

— Jā. Viņa ģimene divdesmit paaudzēm ir bijusi par smēreļļu. Viņš ir diženas tradīcijas tālāknesējs un pasaules slavenība.

— Nekad neesmu par viņu dzirdējis. Vai viņš lidoja ar svešu vārdu?

— Pats ar savējo.

— Es viņu nepazinu, un arī neviens no pārējiem tādu nezināja — kas tad viņš par slavenību? Varbūt viņam tika izdarīta plastiskā operācija?

— Nekāda operācija nebija vajadzīga. — Piecēlies kājās, Benkrofts gāzelēdamies piegāja pie skapja, atvēra to, mazliet parakņājās, izvilka lielu, spožu fotogrāfiju un pasniedza to Kinredam.

— Viņš tikai nomazgājās.

Paņēmis fotogrāfiju rokās, Kinreds ieurbās ar acīm krīta baltajā sejā. Viņš neatraudamies aplūkoja uz augstā, mākslīgā paura uzmaukto nerra cepuri, milzīgās uzkrāsotās uzacis, uzrautas mūžīgā izbrīna izteiksmē, ap skumjajām acīm uzvilktos sarkanos apļus, grotesko degunu, kas atgādināja sīpolu, koši sarkanas lupas no vienas auss līdz otrai, kuplos mežģīņu kruzuļus ap kaklu.

— Koko!

— Divdesmitais Koko, kas aplaimojis šo pasauli ar savu parādīšanos, — Benkrofts apstiprināja.

Kinreda skatiens atkal pievērsās fotogrāfijai.

— Vai drīkstu to paturēt?

— Protams. Es katrā laikā varu dabūt kaut tūkstoti tādu pašu.

Kinreds izgāja no Pārvaldes tieši īstajā brīdī, lai redzētu, kā viņa pārdomu objekts dzenas pakaļ taksometram.

Ap Bertelli roku kā bumbiņa lēkāja steigā ar mantām piebāzta soma, bet pats viņš joza šaržēti lempīgiem palēcieniem, augstu cilādams kājas lielajos, smagajos zābakos. Garais kakls bija izstiepts uz priekšu un seja savilkta komiski bēdu- līgā izteiksmē.

Kinredam daudzkārt Bertelli pozās bija rēgojies kaut kas it kā pazīstams. Tagad, zinādams to, ko tikko bija uzzinājis, Kinreds saprata: viņš redz klasisku cirka klauna skriešanu, kad tas kaut ko meklē arēnā. Ja Bertelli piedevām vēl bailīgi atskatītos pār plecu uz skeletu, kas vilktos viņam pakaļ garā auklā, aina būtu gluži pilnīga.