Bertelli panāca taksometru, dumji pasmaidīja un, iemetis somu mašīnā, ielīda arī pats. Taksometrs sāka braukt un aizjoņoja, izgrūzdams divas gāzes strūklas no reaktīvajiem dzinējiem zem korpusa.
Kinreds stāvēja un ar neko neredzošu skatienu vērās debesīs un uz kosmisko kuģu obeliskiem. Bet ar gara acīm viņš patlaban redzēja visu pasauli, redzēja to kā gigantisku skatuvi, uz kuras katrs vīrietis, sieviete un bērns tēlo skaistu un visiem nepieciešamu lomu.
Un, novezdams līdz absurdam naidu, patmīlību un nesaskaņas, pār visiem aktieriem, saistot tos ar smieklu saitēm, valda klauns.
Ja Kinredam nāktos komplektēt ekipāžu, viņš nevarētu izvēlēties labāku psihologu kā Bertelli.
PĀRBAUDES AKMENS
Vizuļojoša, zilgani zaļa lode Zemes lielumā un ari pēc masas apmēram līdzīga Zemei — jaunā planēta precīzi atbilda aprakstam. S7 klases zvaigznes ceturtā planēta: neapšaubāmi tā, kuru viņi meklē. Tik tiešām, maz pazīstamajam, sen mirušajam kosmosa izlūkam bija paveicies: viņš nejauši bija atklājis pasauli, kas līdzīga viņu dzimtajai planētai.
Pilots Harijs Bentons vadīja superātro astro- kreiseri pa liela rādiusa orbītu, bet divi viņa biedri tikmēr novēroja planētu pirms nosēšanās. Ziemeļu puslodē, grādus septiņus no ekvatora, jūras krastā viņi pamanīja milzīgu pilsētu. Tā atradās tajā pašā vietā, citas pilsētas ar savu diženumu to nebija aizēnojušas, kaut gan pagājis trīssimt gadu no tā laika, kad tika sastādīts ziņojums.
— Saksembendera, — navigators Stīvs Rendls paziņoja. — Tad ir gan izvēlējušies planētai vārdu! — Viņš pētīja oficiālo ziņojumu, ko Zemei bija nosūtījis seno laiku kosmosa izlūks, pa kura pēdām viņi tagad bija šeit ieradušies. — Vēl trakāk, sauli viņi sauc par Gvilpu.
— Bet es dzirdēju, ka Botsa sektorā esot planēta Plaba, — sarunā iesaistījās bortinženieris Džo Giberts. — Turklāt šis vārds jāizrunā tā, it kā šņauktu degunu. Nu, vai zini, tad jau labāk lai ir Saksembendera — to vismaz var izrunāt.
— Pamēģini izrunāt galvaspilsētas nosaukumu, — Rendls ieteica un lēni sacīja: — Šflod- ritašakscmbendera.
Redzot Giberta apjukušo seju, viņš iesmējās.
— Burtiskā tulkojumā — «pati lielākā planētas pilsēta». Bet nomierinies, ziņojumā teikts, ka iezemieši nelauza savu mēli un sauc galvaspilsētu saīsināti: Taflo.
— Turieties! — Bentons iesaucās. — Sākam nosēšanos.
Viņš sparīgi manipulēja ar vadības svirām, cenzdamies tai pašā laikā sekot uzreiz sešu aparātu rādītājiem. Kreiseris izrāvās no orbītas, brīdi turpināja lidot pa spirāli austrumu virzienā, tad ietriecās atmosfērā un izdrāzās tai cauri. Pēc laiciņa tas rēkdams aprakstīja pēdējo apli pavisam zemu virs galvaspilsētas, vilkdams aiz sevis četras jūdzes garu liesmu un pārkarsuša gaisa asti. Nosēšanās ieilga un bija mokoša: kreiseris lēkādams ilgi ripoja pa p]avām. Locīdamies savā krēslā, Bentons ar nekaunīgu pašapmierinātību pavēstīja:
— Nu, redziet, līķu nav. Vai es neesmu meistars?
— Nāk! — Rendls, pieplacis pie sānu iluminatora, viņu pārtrauca. — Cilvēku desmit, ja ne vairāk, un visi skriešus.
Giberts piegāja pie Rendla un arī palūkojās caur bruņām nosegto stiklu.
— Cik patīkami, kad tevi apsveic draudzīgi hominīdi. It īpaši pēc visiem tiem aizdomīgajiem vai naidīgajiem radījumiem, ko mums nācies sastapt: tie bija līdzīgi murgu tēliem, kādi rādās pēc veneriešu vakariņām no desmit ēdieniem.
— Stāv pie lūkas, — Rendls turpināja. Viņš pārskaitīja iezemiešus. — pavisam viņu ir divdesmit. — Viņš nospieda automātiskā aizslēgs pogu. — Vai laidīsim iekšā?
Viņš darīja to nesvārstīdamies, par spīti pieredzei, kas bija gūta daudzās svešās pasaulēs. Pēc gadsimtiem ilgiem meklējumiem bija atklātas tikai trīs hominīdu apdzīvotas planētas, un šī bija viena no tām trim. Un, kad esi gana izskatījies visādus briesmoņus, tad, redzot pazīstamus, cilvēciskus apveidus, kļūst silti ap sirdi. Rodas paļāvība uz sevi. Sastapt hominīdus tālā kosmosā — tas ir tikpat kā nokļūt savu tautiešu kolonijā aiz robežām.
Iezemieši steigšus sanāca kuģī. Te pietika vie-. tas cilvēkiem divpadsmit, pārējiem vajadzēja gaidīt ārpusē. Bija patīkami uz viņiem skatīties: viena galva, divas acis, viens deguns, divas rokas, divas kājas, desmit pirkstu — <- vecais, labais komplekts. Iezemieši gandrīz ne ar ko neatšķīrās no kreisera komandas, vienīgi šķita mazāki augumā, ar smalkākiem kauliem, un āda viņiem bija košā, piesātinātā vara krāsā.
Delegācijas vadītājs sāka runāt senajā kosmo- lingvas valodā, cītīgi izrunādams vārdus, it kā ar pūlēm būtu tos iezubrījis pie skolotājiem, kas nodevuši šo valodu no paaudzes paaudzei.
— Vai jūs esat zemieši?
— Tev pilnīga taisnība, — Bentons priecīgi atbildēja. — Es esmu pilots Bentons. Šiem diviem kretīniem vari nepievērst uzmanību — tie ir tikai nederīga krava.
Viesis uzklausīja viņa tirādi neticīgi un mazliet mulsi. Viņš šaubīdamies aplūkoja «kretīnus» un atkal pievērsās Bentonam.
— Es esmu filologs Dorka, viens no tiem, kam uzticēts saglabāt jūsu valodu līdz šai dienai. Mēs
jūs gaidījām. Freizers mums apgalvoja, ka agri vai vēlu jūs ieradīsieties. Mēs domājām, ka jūs atlidosiet daudz agrāk. — Viņš nenovērsa melnās acis no Bentona — aplūkoja viņu, vēroja, pūlējās ieskatīties dvēselē. Dorkas acīs nemirdzēja tikšanās prieks, tajās drīzāk atspoguļojās dīvains, skumīgs satraukums,'reizē cerība un bailes, kas kaut kādā veidā pielipa arī pārējiem iezemiešiem un arvien pastiprinājās. — Jā, mēs jūs gaidījām daudz agrāk.
— Iespējams, ka mums arī vajadzēja ierasties šeit daudz agrāk, — Bentons sacīja, atguvies no negaidīti vēsās uzņemšanas. It kā nejauši viņš nospieda pogu sienā un ieklausījās tikko samanāmajos slēptās aparatūras signālos. — Taču mēs, militārie astronauti, lidojam tur, kur pavēl, un tad, kad pavēl, un līdz nesenam laikam mums nebija pavēles attiecībā uz Saksembenderu. Kas tas par Freizeru? Tas pats izlūks, kas atklāja jūsu planētu?
— Protams.
— Hmm! Droši vien viņa ziņojums bija iegūlis birokrātiskajos arhīvos, kur, iespējams, līdz šim laikam putekļi klāj daudzus jo daudzus citus vērtīgus ziņojumus. Šie seno laiku pārgalvji, tādi kosmosa pēddziņi kā Freizers, nokļuva tālu aiz oficiāli atļautajām robežām, riskēja ar galvu un ādu, pārveda pieci metri garus bojā gājušo un bez vēsts pazudušo sarakstus. Laikam gan vienīgā dzīvības forma, no kuras viņi baidījās, bija vecs birokrāts acenēs. Tas ir labākais līdzeklis, kā atvēsināt ikvienu dedzīgo, kas cieš no pārmērīga entuziasma: iešūt viņa ziņojumu vākos un tūlīt pat visu aizmirst.
— Varbūt labi vien ir, — Dorka iedrošinājās bilst. Viņš uzmeta skatienu pogai sienā, taču neko
par to nejautāja. — Freizers teica, ka, jo ilgāks laiks paiešot, jo vairāk cerību.
— Ak tā? — Samulsušais Bentons pūlējās kaut ko izlasīt iezemieša vara krāsas sejā, taču tā bija neizdibināma. — Ko viņš ar to domāja?
Dorka saminstinājās, aplaizīja lūpas un ar visu savu izskatu lika saprast, ka pateikt vairāk nozīmētu pateikt pārāk daudz. Beidzot viņš atbildēja:
— Kurš no mums var zināt, ko domāja zemie- tis? Zemieši ir mums līdzīgi un tomēr atšķiras no mums, jo mūsu domāšanas procesi ne vienmēr ir vienādi.